Šis laiks ir sava veida garīgais svētceļojums uz Kristus Augšāmcelšanos

Kā parasti Baznīcas gadā, sākot no Pelnus dienas, kas šoreiz bija 6. martā, iesākās lielais gavēnis (citviet dēvēts arī par Kristus Ciešanu laiku). Parasti cilvēki vairāk koncentrējas tieši uz pašām Lieldienām  jeb Kristus Augšāmcelšanās svētkiem, svinot tos gan tautisko, gan kristīgo tradīciju garā. Šoreiz es akcentu vēlējos likt uz pirmssvētku laiku, tādēļ uz sarunu aicināju Jēkabpils Romas katoļu Vissvētākās Jaunavas Marijas dzimšanas draudzes prāvestu VIKTORU SIĻČONOKU.

Kāds bija iemesls tam, ka jūs izvēlējāties garīdznieka amatu? To ierosināja kāds cilvēks, notikums, atgadījums?…

Es uz baznīcu gāju jau no pašas bērnības. Bērnībā tiku kristīts. Agri sāku kalpot pie Svētas Mises. Patiesībā mani uzrunāja draudzes prāvesta, priestera piemērs. Viņš bija  Arnolds Oļehno, kurš kalpoja Daugavpilī Grīvas draudzē. Redzot viņa kalpošanu, veidu, kā viņš veic savus pienākumus, tas mani uzrunāja. Bija pārdomu laiks − tā dēvētais formācijas laiks. Tas ilgst seši gadi, kurus kandidāts pavada Seminārā. Šajā laikā vajag saprast, tas ir tavs ceļš vai arī nē? Tu vari arī aiziet… Tas nenozīmē, ka tev obligāti jākļūst par priesteri. Es sapratu, ka tas IR mans ceļš. Biju apmeklējis vairākas draudzes kā prakses vietas. Uzzinājis, ka katrā ir savādāka garīgā dzīve.

Jūs kalpojat Jēkabpilī, Viesītē, Salā. Lūdzu, nosauciet, varbūt ir vēl kāda vieta?

Jā, ir. Sēlpilī un Zasā.

Kā tiekat galā, ja kalpošana ir tik daudzās draudzēs, kā cīnāties ar „izdegšanas sindromu”, kas pamatā saista garīgā darba darītājus?

Skaidrs, ka galā tieku tikai ar Dieva palīdzību, nevis paša spēkiem. Mums, priesteriem, gadā reizi ir rekolekcijas – pārdomu sakopošanas dienas −, kurās esam ārpus draudzes. Tur notiek gan dievkalpojumi, gan konferences, kurās tiek skarti, priesterības aktuāli jautājumi. Ja tas ir aktuāli, priesteri var nedēļā paņemt kādu brīvu dienu.

Jūsu sprediķi ir saistoši ar to, ka tajos ir daudz uzskatāmu piemēru, kas ilgi paliek cilvēkiem atmiņā. Kaut vai tā svētruna, kad nesen bija mūžībā devies mans patēvs, likās rakstīta tieši man, kaut arī − labi zinu − tā bija Dieva uzruna… Jūs īpaši gatavojaties vai ir reizes, kad tie „atnāk” no sen lasītā un uzklausītā?

Protams, ka es gatavojos. Meklēju piemērus grāmatās. Tas šos piemērus saistu ar konkrētas dienas Svētajiem Rakstiem. Es katru piemēru cenšos sasaistīt ar Svētajiem Rakstiem, lai tas nebūtu sprediķis, kurā runā par visu kaut ko, bet ne par Rakstiem. Ja man ir labs piemērs, es cenšos to integrēt Svētajos Rakstos, lai cilvēkiem tas būtu saprotamāks un pieejamāks.

Gavēņa laiku parasti saista tikai ar gaļas neēšanu. Tas ilgst 40 dienas pirms Lieldienām ( izskaitot ārā svētdienas). Gavēnis nav tikai diētas ievērošana, bet laiks, kas vairāk jāvelta Dievam, pārdomām, Bībeles lasīšanai, dzīves analīzei… Jūsuprāt, kā pareizi saprast gavēni?

Jā, taisnība. Gavēņa laiku visbiežāk sasita ar gaļas neēšanu. Patiesībā gavēnis balstās uz tādiem kā trīs pīlāriem: gavēšana, lūgšana un žēlsirdības darbi.  Parasti no visiem izceļ tieši gavēšanu. Šis laiks ir kā sava veida garīgais svētceļojums uz Kristus Augšāmcelšanos, uz Pashu. Nav universālas receptes, kā izdzīvot šo laiku. Šis ir laiks, kad jānotiek atsacīšanās no kaut kā, kas mūs padara nebrīvus, piemēram, datorspēles, izklaides pasākumi, seriāli, utt. Es ieteiktu labāk šajā laikā palīdzēt cilvēkiem, kam klājas grūti, apmeklēt kādu slimnieku, izdarīt kādam kaut ko labu. Arī apciemot tuviniekus. Pašam cilvēkam būtu jāizvēlas, ko viņš grib darīt, jāizvērtē sava dzīve, jāizdara sirdsapziņas izmeklēšana, jāizlemj, ko vajadzētu labot. Pareizāk būtu izvēlēties kādu vienu noteiktu lietu. Ja mēs izvēlamies daudzas, tad visdrīzāk savu apņemšanos neizdarīsim. Ja būs konkrēta lieta (vislabāk viena), tad ir daudz lielāka iespēja, ka mums to izdosies īstenot dzīvē.

    Daudzi cilvēki, tuvojoties gavēņa laikam, izdara apņemšanās, piemēram, neēst gaļu, nenašķoties ar konfektēm, neskatīties izklaidējošus TV raidījumus u.c. Katram cilvēkam sevi ir jāizvērtē individuāli, ņemot vērā viņa pašreizējo veselības stāvokli.

    Es mazliet citēšu no Svētā Tēva Franciska vēstījuma šajā gavēnī. „Gavēt – tas ir mācīties mainīt mūsu attieksmi pret citiem un pret radību: no kārdinājuma „aprīt” visu, lai apmierinātu savu alkatību, līdz spējai ciest mīlestības dēļ, kas spēj piepildīt mūsu sirds tukšumu. Lūgties, lai mācētu atteikties no sava es dievināšanas un pašpietiekamības, un atzīt sevi par tādiem, kam ir nepieciešams Kungs un Viņa žēlsirdība. Dot nabagdāvanas, lai izietu no trakuma dzīvot un krāt priekš sevis ar ilūziju nodrošināt sev nākotni, kas mums nepieder. Un tādā veidā atrast prieku iecerē, ko Dievs ielika radībā un mūsu sirdī mīlēt Viņu, savus brāļus un visu pasauli, un šajā mīlestībā rast patieso laimi.”

Ja, piemēram, notiek tā, ka tieši gavēņa laikā cilvēkam iekrīt liela jubileja 50, 60 vai 70 gadi. Vai tad nedrīkstētu izdarīt izņēmumu un vismaz mēreni nosvinēt šo dienu?

Svētdienās gavēņa nav. Var droši svinēt. Ne vienmēr tajā dienā var jubilāra tuvinieki, radi un draugi. Notiek arī kristības un laulības, bet Baznīca aicina, lai šajā laikā priecīgie notikumi būtu klusāki. Bet var gadīties arī bēres. Tās, piemēram, iekrīt piektdienā, kas katoļticīgajiem vispār ir atturēšanās diena no gaļas ēdieniem.  Bēru gadījumā prāvests var dot atļauju arī piektdienā lietot gaļas ēdienus. Gavēņa laikā katoļticīgie vienu reizi paēd līdz sātam, var ēst arī vairākas reizes, bet tās – ne līdz sātam.

 Sakiet, lūdzu, vai praksē to lieto?

 Gavēņa laikā, ja lieto kādu produktu vairāk, nekā noteikts, ir jāpalūdzas. „Šīs lūgšanas ir: „Mūsu Tēvs Debesīs…” (5 reizes), „Esi sveicināta, Marija!” (5 reizes), „Gods lai ir Tēvam!” (5reizes) un „Es ticu uz Dievu Tēvu” jeb Apustuļu ticības apliecība (1 reizi).

Piemēram, cilvēks ir apņēmies kaut ko gavēņa laikā nedarīt, bet krīt kārdināšanā… Ko viņam darīt? Lūgt Dievam piedošanu un sākt no gala…

Es jau iepriekš minēju, ka svarīgi ir neuzņemties pārāk daudz. Lai jau apņemoties mēs neapjaustu, ka nespēsim visu izpildīt! Ja „pakrītam”, vispirms celties augšā! Aiziet pie grēksūdzes vai palūgties mājās, kā jūs teicāt, sākt no gala, negaidīt nākamā gada gavēni.

Vēl kāds piemērs. Cilvēks gavēnī neēd gaļu, atsakās no dažādiem našķiem un izklaides raidījumiem, bet tanī pašā laikā aprunā savus paziņas, izplata tenkas un baumas… Nevar jau tā grēkus dalīt, − un tomēr – kāds būtu jūsu komentārs?

Ja kāds nelieto zivis, var uzņemties lūgšanas, pildīt žēlsirdības darbus. Tas, ko kāds dara, ir atkarīgs no šī cilvēka. Ja viņš grēko, un mēs to redzam, ir būtiski aizrādīt, nevis ar dusmām, bet ar mīlestību paša cilvēka pestīšanas dēļ. Vislabāk to darīt zem četrām acīm.

Ko jūs novēlētu gavēņa laikā gan ticīgajiem, gan neticīgajiem?

Lai mēs izmantotu šo laiku kā iespēju, ko Kungs Dievs mums dāvā! Lai mēs pa šo laiku kļūtu labāki! Lai sagaidītu Kristus Augšāmcelšanās svētkus un tos piedzīvotu ar patiesu prieku, kas nāktu no mūsu sirdīm!

Teksts: Ligita Ābolniece

Foto:Spodra Purviņa

Lasi vēl

TOP Komentāri

avatar

Populāri

Runā

Jaunākais

Interesanti

Nejauši