Veļu laiks “Ak tu manu dvēselīt!

Kopš seniem laikiem cilvēki ievērojuši cikliskumu dabā un savā ikdienā. Rudenī, kad vakari kļūst krēslaini un pār pļavām laižas migla, kad kāzas nosvinētas, lauku darbi apdarīti un zeme atstāta atpūtā, mūsu senči vairāk pievērsās garīgiem rituāliem. Mirušos latvieši īpaši godājuši, un veļu laiks jeb dievaines bijis gada svētākais posms – tajā netrokšņoja, nevērpa dziju, izvairījās no kalšanas un citu skaļu darbu darīšanas. Veļi, vecajie, velēnieši, ēni, māžekļi, manikļi, iļģi, pauri ir tikai daži no vārdiem, kādos senāk latvieši saukuši mirušos.

Par veļu aicināšanu un mielastiem vēsta tautasdziesmas un teikas, savukārt arheoloģiskajos un etnogrāfiskajos materiālos saglabājušās liecības par simboliem, kas saistīti ar dzīvību un nāvi. Piemēram, lielie ūdensputni – zosis un gulbji -, rudenī aizlidojot, ar skumjajiem kliedzieniem simbolizēja dvēseļu aiziešanu, bet to atgriešanās pavasarī – dvēseļu atdzimšanu.

Foto: Justīne Buliņa

Lasi vēl

TOP Komentāri

avatar

Populāri

Runā

Jaunākais

Interesanti

Nejauši