Ikviens svētku brīžos ir laimīgs

Dalies!

Jūs esat vietējā, zasiete. Te aizritējusi bērnība. Vai ir kāda spilgta atmiņa no tās? Varbūt rotaļājoties spēlējāt pasākumus?

Rotaļājoties biežāk spēlējām skolu – man patika sastādīt uzdevumus citiem. Bieži vien arī tēlojām popzvaigznes – ieslēdzām mūziku un dziedājām līdzi dziesmām, iztēlojoties, ka esam uz skatuves. Nezinu, kāpēc, bet no bērnības vairāk atceros tādus mazus fragmentus, nevis spilgtus notikumus. Bieži vien sanāca spēlēties puiku kompānijā, līdz ar to arī rotaļas bija tādas, kas vairāk patīk viņiem – „ķerenes”, paslēpes, braucām ar riteņiem, “tačkām”, ložņājām pa pagrabiem… Nu, biju daudzpusīgs bērns.

Esat beigusi Zasas vidusskolu. Noteikti ir kāds(i) pedagogi, kuriem gribētu pateikt paldies, ka iemācīja to, ko savā aizņemtībā mājās neiemācīja vecāki?

Ikviens skolotājs Zasas vidusskolā man iemācīja ļoti daudz, un katram no viņiem gribas pateikt paldies, tomēr vecākus, manuprāt, neviens nevar aizvietot. Vislielākais paldies, protams, klases audzinātājai Zintai Naglei, kura ne tikai ļoti labi iemācīja latviešu valodas gramatiku, bet arī iemācīja sastrādāties citam ar citu, ļāva laiku pa laikam uzņemties atbildību, organizējot kādu skolas pasākumu, atbalstīja mūs un vienkārši bija cilvēks, uz kuru mēs skolas laikā vienmēr varējām paļauties.

Jūs protat spēlēt ģitāru un dejojat tautas dejas. Kādēļ šāda brīvā laika pavadīšana? Kas šajās nodarbēs ir tik saistošs?

Tautas dejas dejoju jau kopš sevi atceros, ja nemaldos, no pirmās klases. Godīgi – es nezinu, vienkārši nevaru pārstāt! Pat laikā, kad Rīgā studēju un strādāju, un brīvā laika bija ļoti, ļoti maz, tik un tā atradu laiku, lai atbrauktu uz mēģinājumiem, kas notiek Zasā. Tā vienkārši ir ikdiena, man patīk tā sajūta, atrodoties uz skatuves, patīk būt daļai no kolektīva, daļai no kaut kā liela un skaista. Runājot par ģitārspēli, jau ļoti sen gribēju iemācīties spēlēt kādu mūzikas instrumentu, tad nu kādā 8.klasē sakrāju naudu un nopirku sev ģitāru. Spēlēju savam priekam. Man patīk arī dziedāt, un ģitāru vienmēr var paņemt līdzi kādā izbraucienā, pārgājienā. Vienmēr esmu vēlējusies iemācīties arī klavierspēli, varbūt kādreiz arī izdosies!

Kāpēc studiju izvēle nāca par labu kultūrai? Ja nemaldos, jūsu māte ir sporta skolotāja, arī tēvam ir cita profesija.

Godīgi sakot, beidzot vidusskolu, man nebija ne jausmas, ko vēlos darīt nākotnē. Es zināju, ko es patiešām negribu, bet izvēlēties tik un tā bija grūti. Tā kā biju iesaistījusies kultūras dzīvē: dziedāju, dejoju, spēlēju, skolā piedalījos pasākumu organizēšanā, un man tas patika, tad izlēmu par labu kultūrai. Zināju, ka pat tad, ja nestrādāšu šajā jomā, vismaz būšu labi pavadījusi laiku. Bet, re, dzīvē viss sakārtojas pats no sevis, un es šobrīd it nemaz nenožēloju savu izvēli!

Kādi, jūsuprāt, ir primārie darbi, kam uz karstām pēdām jāķeras klāt, uzsākot darbu jaunajā amatā?

Šobrīd vēl cenšos iejusties, izprast situāciju un savus darba pienākumus. Kad jutīšos droša par sevi, tad gribētos pamazām sākt atsvaidzināt kultūras dzīvi Zasā. Pēdējos gados šķiet, ka viss iet uz riņķi – tie paši pasākumi, tās pašas sejas… Mazliet vienmuļi un garlaicīgi. Es nesaku, ka tas viss ir slikti, vienkārši gribas kaut ko mazdrusciņ pamainīt, uzlabot. Īsts pārbaudījums būs novada svētku organizēšana, bet man jau ir idejas un ticu, ka viss izdosies! Gribu, lai cilvēki šeit ir laimīgi.

Iespējams, padomā ir lielākas un tālākas ieceres? Ja vien par tām drīkst runāt…

Protams, arī man ir savi sapņi, kurus gribētos piepildīt. Zasā nu jau kādu laiku nav brīvdabas estrādes, ļoti gribētos to atjaunot, tomēr te diemžēl nepietiek tikai ar manu gribēšanu, ir vajadzīgi arī diezgan lieli finansiālie resursi. Esmu jau izsapņojusi vairākus scenārijus, kā to paveikt, taču šobrīd vēl nejūtos gatava tik nopietnām lietām. Jāsāk ar mazumiņu.

Ja nav noslēpums, vai jūsu diplomdarbs būs saistīts ar Zasu?

Pagaidām tas ir noslēpums arī priekš manis pašas, jo tēmu bakalaura darbam vēl neesmu izvēlējusies, taču ļoti labprāt rakstītu par Zasu, visticamāk, tā arī būs.

Ko Zasā resursi ļauj izkopt, pilnveidot vai izveidot no jauna: deju kolektīvu, dramatisko pulciņu, vokālo ansambli… Ir jāņem vērā fakts, ka daudzi ļaudis, arī pašdarbnieki, no laukiem ir aizbraukuši.

Deju kolektīvu mums Zasā netrūkst. Ar tiem mēs pavisam noteikti varam lepoties, un par to ir jāsaka milzīgs paldies deju skolotājai Daigai Ģeidānei. Taču šobrīd Zasā vairs nav amatierteātra. Ir aktieri, bet nav režisora. Domāju, ka tuvojoties rudenim, šo problēmu noteikti atrisināsim, jo, bez šaubām, amatierteātrim ir jābūt, īpaši, ja ir tik daudz cilvēku, kas tajā grib darboties. Tāpat ir pajucis arī sieviešu vokālais ansamblis, šobrīd vēl nevaru saprast, vai tā atjaunošana iedzīvotājiem ir aktuāla, taču, ja būs dziedāt gribētāji, tad noteikti meklēsim risinājumu!

Latviešu dzejnieks E. Virza ir teicis: „Valstīm visstiprākos pamatus liek ne tik daudz stipras armijas, cik tautas iekšējā kultūra.” Vai šobrīd valsts atbalsts kultūrai ir adekvāts esošajiem finansiālajiem apstākļiem?

Es uzskatu, ka valsts atbalsts kultūrai, ņemot vērā esošos finansiālos apstākļus, ir pietiekams. Manuprāt, kultūra ir viena no retajām jomām, kuru var attīstīt, neieguldot lielu naudu. Ir vajadzīgas radošas idejas un vēlme meklēt risinājumus, kā paveikt ko lielu paša spēkiem, bez lieliem finansiāliem ieguldījumiem. Protams, vienmēr var gribēt vairāk, bet, man šķiet, jo vairāk cilvēkam dod, jo vairāk viņš ņem. Šī brīža situācija liek izvērtēt prioritātes, nevis grābt visu pēc kārtas, un es uzskatu, ka tas nav slikti.

Režisore I.Ūbele vienā no intervijām ir sacījusi, ka „kultūra nav tikai teātris vai koncerts. Tā ir ikdienas komunikācijas forma – kā es izjūtu citus cilvēkus, cik lielā mērā novērtēju citu cilvēku vērtību un uzskatus.” Kā jūs definētu: kas ir kultūra?

Jā, katram ir savs viedoklis par to, kas ir kultūra, jo tas ir tik plašs jēdziens, ka nav aptverams ar vienu definīciju. Man šķiet, ka kultūra ir viss skaistais un arī ne tik skaistais mums apkārt, ja vien cilvēks, pieliekot savu roku, to var padarīt par skaistu. Tie ir ne tikai notikumi, bet arī cilvēku savstarpējās attiecības, līdzības un arī atšķirības.

Ir liela atšķirība vadīt kultūras namu galvaspilsētā, lielpilsētā, laukos vai mazpilsētā. Kādi, jūsuprāt, ir mazpilsētas plusi un mīnusi?

Manuprāt, milzīgs pluss ir tas, ka ikviens pazīst un zina ikvienu. Līdz ar to informācija par to, ka notiks pasākums, nonāk katrās mājās. Ja ir noticis kas labs, pozitīvās atsauksmes ātri vien apceļo visu ciemu diemžēl tāpat ir arī ar negatīvajām ziņām. Pie mīnusiem gribētos minēt to, ka laukos ir mazāk iespēju nekā pilsētā. Ja, piemēram, vēlos, lai uz Zasu tiktu atgādāta kāda atrakcija vai lai atbrauktu kāds mākslinieks/kolektīvs no Rīgas, rodas gandrīz divtik lieli izdevumi, jo ceļš no Rīgas ir diezgan tāls.

Man ļoti patīk rakstnieces A. Brigaderes doma, ka „mazas tautas var kļūt lielas tikai ar savu mākslu”. No Latvijas nāk kultūras dižgari, kas ir iegājuši pasaules kultūras apritē: V. Šimkus, māsas Skrides, M. Jansons, K. Opolais, I. Galante, A. Ikauniece u.c.  Kā jūs konkrēti veicināsiet kāda Zasas bērna prasmju un iemaņu attīstību, ja saskatīsiet viņā lielu Dieva dotu talantu?

Man šķiet, ka visbiežāk bērnu talantus pirmie atklāj viņu vecāki un tad izvēlas, kā veicināt šo talantu attīstību. Ir grūti atbildēt, jo katrs gadījums ir citādāks un, ja šāda situācija radīsies, tad noteikti būs jādomā, kā rīkoties. Es uzskatu, ka, ja bērnam ir talants, tad tas pavisam noteikti ir jāattīsta – jāmācās pie laba skolotāja, jāpiedalās konkursos, bet pats galvenais, manuprāt, ir milzīgs gribasspēks.

Kā teiktu A. Lingrēnas Karlsons Brālītim, ka labāk 100 tortes un 1 svecīti. Uz Latvijas simtgades svinībām, protams, ir jāgatavojas nopietnāk, nekā uz kādu citu valsts jubileju, bet tomēr vai simtgades piesaukšana pie katra pasākuma nav mazliet pārspīlēta?

Manuprāt, tas ir mazliet pārspīlēti, tomēr tas vairāk ir attiecināms uz galvaspilsētu, jo pie mums, laukos, tik ļoti neaizraujas ar simtgades piesaukšanu.

Ko Jūs vēlaties piebilst, pasacīt pašdarbniekiem, kolēģiem, zasiešiem?

Man gribētos, lai zasieši būtu laimīgāki. Var redzēt, ka cilvēkiem ir interese, ka viņiem patīk, ka šeit kaut kas notiek, ka viņi gribētu darboties, iesaistīties… Es ticu, ka iekšēji ikviens svētku brīžos ir laimīgs, tikai nezin kāpēc negrib savā laimē dalīties ar citiem un priecāties kopā. Es zinu, ka neviens nekad nevar būt labs priekš visiem, bet es centīšos darīt tik daudz, cik spēšu, lai biežāk ievilinātu cilvēku sejās smaidu!

 

Teksts: Ligita Ābolniece

Foto: no personīgā arhīva

Lasi vēl

Dalies!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

trīspadsmit − 3 =

Populāri

Runā

Jaunākais

Interesanti

Nejauši