Visi bērni ir izglītošanas vērti, nepieciešams lauzt stereotipus

Iekļaujošā izglītība ir tēma, kas pēdējos gados aizvien aktīvāk parādās gan izglītības iestāžu, gan politikas veidotāju dienaskārtībā. Lai gan šajā jomā mums priekšā vēl daudz mājasdarbu, vienlaikus vērojama arī būtiska attīstība, ja salīdzinām ar laiku pēc neatkarības atgūšanas. Svarīgi atcerēties, ka veiksmīga iekļaujošā izglītība nav iedomājama bez vecāku, pedagogu un skolas vadītāju sadarbības. 

Daži bērni vienkārši mācās citādāk

Pirms divdesmit gadiem par bērniem, kuriem nepieciešama iekļaujošā izglītība, nerunāja, un risinājums lielākoties bija segregācija speciālajās izglītības iestādēs vai izglītojamo vajadzību ignorēšana. Bērni ar mācīšanās traucējumiem un mācīšanās grūtībām ir bijuši vienmēr, taču tolaik reti iedziļinājāmies, kāpēc tā notiek? Reizēm viss tika norakstīts uz slinkumu un motivācijas trūkumu. Šos bērnus nesaprata pedagogi un apcēla vienaudži. Bija grūti pieņemt, ka šie bērni vienkārši mācās citādāk, un neviens īsti nezināja, kā palīdzēt.

Visu iesaistīto pušu izglītošana un sadarbība

Laika gaitā esam sapratuši, ka ikvienam bērnam var atrast pieeju, izmantojot atbilstošas mācību metodes un atbalsta pasākumus. Nopietnākas diskusijas par iekļaujošo izglītību sākās pēc 2011. gada, kad mēs spērām pirmos soļus, lai sniegtu reālu atbalstu bērniem ar speciālajām vajadzībām, valsts līmenī piešķirot finansējumu izglītības iestādēm speciālo izglītības programmu īstenošanai. Pakāpeniski arī sabiedrībā veidojās izpratne, ka veiksmīgas iekļaujošās izglītības nodrošināšanai nepieciešama visu iesaistīto pušu izglītošana un gatavība iesaistīties – bērnu, vecāku, pedagogu, skolas vadības un pašvaldības pārstāvju. 

9 speciālās izglītības programmas

Šobrīd Latvijā ir 9 speciālās izglītības programmas: izglītojamiem ar redzes traucējumiem, dzirdes traucējumiem, fiziskās attīstības traucējumiem, ar somatiskām saslimšanām, ar valodas attīstības traucējumiem, ar mācīšanās traucējumiem, garīgās veselības traucējumiem, garīgās attīstības  traucējumiem, ar smagiem garīgās attīstības traucējumiem vai vairākiem smagiem attīstības traucējumiem. Programmas tiek finansētas no valsts budžeta, taču pirmsskolas posmā (bērniem līdz 5 gadu vecumam) iekļaujošās izglītības īstenošanas kritērijus nosaka katras pašvaldības noteikumi. 

Būtisks aspekts iekļaujošās izglītības nodrošināšanā ir arī sadarbība ar vecākiem. Katras izglītības iestādes atbildība ir sniegt atbalstu vecākiem, neatkarīgi no tā, vai bērns ir mācās kādā no speciālās izglītības programmām vai nē. Vienlaikus vecākiem jāņem vērā, ka speciālās izglītības programma ir vienīgais veids, kā līdz izglītības iestādei var nonākt papildus finansējums, kas palīdz nodrošināt izglītojamajiem nepieciešamo atbalstu un palielināt atbalsta personāla kapacitāti  iestādē. 

Saudzīga saruna ar vecākiem

Runājot par sadarbību ar vecākiem, jāņem vērā vecāku nolieguma fenomens – visbiežāk ar to saskaras tieši pirmsskolas. Pedagogam, kurš ir novērojis, ka bērnam nepieciešams papildus atbalsts, jāuzsāk saudzīga saruna ar vecākiem. Šo sarunu iespējams uzsākt tikai tad, kad skolotājam ir izpratne un zināšanas speciālās izglītības jomā. Pedagogam ir jārēķinās, ka vecāks var jautāt  gan par atbalsta pasākumu nepieciešamību un būtību, gan par speciālo izglītības programmu specifiku, kā arī uzdot daudzus citus jautājumus.

Vienotas sistēmas trūkums

Pedagoga vērtīgākais instruments ir objektīvā novērošana un zināšanas, taču vienlaikus jāuzklausa arī vecāku viedoklis. Eiropas Tālmācības centra nodarbībās pedagogiem ir iespēja apgūt, kā organizēt šīs sarunas un kur meklēt atbalstu. Iekļaujošo izglītību īsteno daudzas izglītības iestādes, taču tikai dažas to dara sistemātiski. Valsts izglītības satura centrs ir izstrādājis metodiskos materiālus, mehānismus agrīnai speciālo vajadzību noteikšanai, ieteikumus u.c., taču ne visi pedagogi ir informēti par šiem materiāliem. Trūkst vienotas sistēmas, kā rezultātā ar atbalsta iespējām iepazīstas vien neliels pedagogu skaits. 

Kura spēja ir ierobežota un kura – spēcīga

Nav viegli  skolā vai pirmsskolā vadīt mācību stundu vai nodarbību, ņemot vērā katra izglītojamā dažādos attīstības līmeņus, tomēr, strādājot ar bērniem iekļaujošajā izglītībā, pedagogam jāseko  atbalsta personāla ieteikumiem. Sadarbība ar atbalsta personāla specialistiem palīdz ne tikai diagnosticēt bērna īpašās vajadzības, bet arī noteikt katra bērna stiprās puses. Lai  pedagogs  spētu palīdzēt bērnam, jāsaprot, kura spēja ir ierobežota un kura ir skolēna resurss, piemēram, ierobežota atmiņa, bet spēcīga vizuālā domāšana. Tas ļauj mums saprast, ka konkrētajam bērnam nepieciešami papildus vingrinājumi atmiņas trenēšanai, bet sarežģītākus uzdevumus jāskaidro ar vizuālo materiālu palīdzību.  

Ir jāsaprot, ka visi bērni ir izglītošanas vērti, bet nepieciešams lauzt stereotipus un atkāpties no sabiedrībā pieņemtajiem standartiem. Tas rada izaicinājumu pedagogiem, taču palīdz pasargāt bērnus no izdegšanas un somatiskajām raizēm. Pedagoga prasme ir arī strādāt ar pārējiem skolēniem klasē, veicinot toleranci un iecietību. Mācot pieņemt citādo, varam samazināt mobinga un apcelšanas riskus izglītības iestādēs. Turklāt, jāatceras, ka darbs ar jauniešiem šodien ir darbs ar nākotnes jaunajiem vecākiem. Šobrīd redzam, ka bērni nereti ir daudz atvērtāki pret citādo, nekā mēs – pieaugušie. Tas nozīmē, ka nākotnē arī pedagogi un vecāki būs daudz atvērtāki un gatavāki iekļaujošajai izglītībai.

Informāciju sagtavoja – Olita Strazdiņa – Eiropas Tālmācības centra lektore

Foto: canva.com

TOP Komentāri

avatar