Randls: Neviens negrib zaudēt, bet tā gadās – tā ir daļa no spēles

 – Tu šo sezonu aizvadi Jēkabpilī, kāpēc tāda izvēle?

Pagājušo sezonu es nespēlēju, bet Amerikā, Dienvidkarolīnā trenēju Vofordas koledžas (Wofford Colegue) basketbola komandu, kurā pats iepriekš biju spēlējis. Komandu trenēju kopumā gadu, bet tad atskārtu, ka man ļoti pietrūkst basketbola, sapratu, ka gribu atkal spēlēt. Sazinoties ar savu aģentu, kas man bija pirms tam Anglijā (autora piez. Kamerons2011./2012. gada sezonu aizvadīja “Leičesteras Raiders” (Leicester Riders), izrādījās, ka viņš savu karjeru kā basketbola aģents ir beidzis, un sākās jauna aģenta meklējumi.

 

Mans draugs Tedijs Ārčers (Teddy Archer) iepriekšējā sezonā Latvijā spēlēja BK “Liepājā/Triobet” sastāvā, viņš jau bija iepazinis Latviju un basketbola tradīcijas šeit. Ar viņa palīdzību es arī nokļuvu šeit. Sezonu iesāku septembrī ar treniņiem Lietuvā, “Juventus-LKSK” komandā (Utena). Vēlāk BK “Liepāja/Triobet” man deva divu nedēļu pārbaudes laiku, taču es to neizturēju. Tedijs, kurš tagad ir mans aģents, sazinājās ar  Jēkabpils komandas tā brīža galveno treneri Edgaru Teteri un pastāstīja par mani – treneris akceptēja manu kandidatūru un paņēma uz pārbaudes laiku. Man paveicās, komanda mani pieņēma sastāvā un šobrīd esmu šeit.

 

– Līdz šim BK “Jēkabpils” sastāvā visrezultatīvāk esi aizvadījis maču pret BK “BA Turība”, kurā guvi 37 punktus. Tas joprojām ir augstākais rādītājs LBL šosezon, kā vērtē šo spēli?

Pret “Turību” gūtie punkti spēles laikā ir manas profesionālās karjeras augstākais punktu guvums vienas spēles ietvaros.Tā bija laba spēle, jo bija no tām, kura viennozīmīgi jāuzvar. Iepriekšējo maču pret studentiem mēs zaudējām. Kad komandā iztrūkst spēcīgāko spēlētāju, spēle norit pavisam citādāk, kā tas bija arī šīs spēles gadījumā. Situācija spēlē bija tiešām sarežģīta, man bieži rokās nonāca bumba, un es šo situāciju izmantoju! Šajā spēlē man paveicās – izdarītie metieni bija precīzi. Es tikai novēlu visai komandai saglabāt veselību un mazāk gūt traumas. Priekšā vēl daudz spēļu un neviens negrib zaudēt, bet tā gadās – tā ir daļa no spēles.

 

 – Kāds ir bijis tavs emocionālākais brīdis tavā basketbolista karjerā?

Kad es mācījos Vofordas koledžā, mēs ar komandu devāmies uz Nacionālās Studentu Sporta asociācijas (the National Collegiate Athletic Association) rīkoto pasākumu – Dienvidu konferences čempionātu (Southern Conference championship). Tas bija mans bērnības sapnis, ko gribēju piepildīt. Pirmais bija mācīties koledžā, otrais – doties uz šo pasākumu, kur piedalās 64 labākās koledžu basketbola komandas valstī. Abi šie sapņi ir piepildījušies.

 

Mēs šajā čempionātā uzvarējām divas reizes pēc kārtas, iepriekš mūsu koledža nekad nebija uzvarējusi šajā nozīmīgajā čempionātā. Mēs piedzīvojāmvēsturisku mirkli, un tas līdz šim ir bijis mans emocionālākais brīdis. Uzvaru guvām 2010. un 2011. gadā. Lai gan, protams, mans sapnis bija spēlēt NBA, bet labi, tur es neesmu ticis (smejas).

 

– Kurš basketbolists ir tava autoritāte? Kāpēc?

Viens no manām autoritātēm ir Džeisons Kids (Jason Kidd), viņškā profesionāls basketbolists ir spēlējis apmēram divdesmit gadus. Džeisons Kids šobrīd ir treneris NBA “Brooklyn Nets” komandai. Kopš 12 gadu vecuma es skatījos viņa spēles; pirmkārt, viņš izskatījās kā es (smejas), spēlēja manā pozīcijā, bija komandas līderis. Es nēsāju krekliņus ar viņa numuru un mēģināju spēlēt kā viņš. Ar laiku mans spēlēšanas stils ir mainījies, bet viņš joprojām ir mans favorīts!

 

Nākamais ir Stefans Karijs (Stephen Curry), viņš ir NBA precīzākais metējs, un man šķiet, ka man tas arī izdodas diezgan labi. Protams, nedaru to tik labi kā viņš, jo viņš tomēr spēlē NBA.

 

Un vēl Rinalds Sirsniņš no manas komandas arī ir mans favorīts. Es no viņa varu daudz mācīties (smaida).

 

– Tu nāc no desmit bērnu ģimenes. Kā tev šķiet, kuras no tavu vecāku ieaudzinātajām īpašībām tev ir palīdzējušas attīstīties basketbolā?

Jā, mēs esam desmit bērni, un es esmu visjaunākais. Es redzēju daudz ko no mammas dzīves, viņa smagi strādāja, dažreiz pat trīs darbos, jo mēs bijām tik daudz bērnu. Tētis ne vienmēr bija blakus…

 

No savas ģimenes esmu guvis mācību nekad neļaut citiem redzēt savu vājumu, vienmēr tiekties būt izcilam. Ģimene nekad neļāva man būt viduvējam basketbolā, neļāva man atrasties ielās. Lai arī daži no brāļiem tur pavadīja daudz laika, vņi man daudz palīdzēja. Visu dzīvi esmu spēlējis pret gados vecākiem pretiniekiem un domāju, ka arī tas man ir daudz ko devis. Bet darba tikums, centība un pārliecība par saviem spēkiem, protams, man ir pateicoties manai mammai. Es nespēju iedomāties, cik viņai ir bijis grūti vienai uzaudzināt desmit bērnus – viņa ir karaliene! (Smaida.)

 

 – Vai kāds no tavas ģimenes vēl nodarbojas ar sportu profesionālā līmenī?

Nē, tikai es. Esmu arī pirmais un vienīgais, kurš ir pabeidzis koledžu. Apstākļu spiesti, daži no vecākajiem brāļiem strādāja un nodrošināja sevi jau agrā jaunībā. Ģimene mani ļoti motivēja gūt panākumus, iespējams, pat bija spiediens no viņu puses, jo viņi vēlējās, lai vismaz viens no ģimenes sasniedz augstus rezultātus dzīvē. Viņiem tas bija svarīgi, un arī man pašam. Es šobrīd daudz palīdzu ģimenei, un viņi ir lepni par mani. Esmu laimīgs!

 

– Kad saprati, ka savu dzīvi saistīsi ar basketbolu?

Kad es augu, vienīgā lieta, par ko biju pārliecināts, ka nodarbošos profesionāli ar sportu, lai gan nebija pārliecības, kurā sporta veidā konkrēti. Man bija labi rezultāti amerikāņu futbolā, beisbolā un basketbolā, bet, kad kļuvu vecāks, man vairāk iepatikās basketbols. Basketbols ir tas sporta veids, kur vari trenēties viens… parkā, jebkur un jebkurā brīdī! Trenēties viens vai kopā ar komandu.

 

– Vai pirms spēlēm tev ir kāda īpaša sagatavošanās – rituāls?

Tagad es klausos mierīgu mūziku. Kad biju jaunāks, klausījos daudz enerģiskāku mūziku. Bet manī tā visa ir pietiekami daudz un pirms mačiem man vajag sevi nomierināt. Es neesmu māņticīgs uz lietām, man nav veiksmīgo apavu vai zeķu (smejas).

 

– Ir interesanti vērot basketbolistus īsi pirms pašas spēles. Par ko domā tu? Kas tajā brīdī notiek tavā galvā?

Esmu mierīgs, es esmu pietiekami daudz spēlējis, lai lieki neuztrauktos un spētu savaldīties. Mēģinu domāt kaut ko pozitīvu. Tad, kad izdaru kļūdas, es, protams, dusmojos, bet tad apsēžos un mēģinu sevi apmānīt, savu prātu, un tas darbojas. Jādomā pozitīvi, un viss!

 

– Nosauc trīs lietas, kas padara tevi laimīgu?

Ģimene man ir pirmajā vietā, jo viņi mani dara laimīgu, otrajā – basketbols. Domāju, ka basketbols ir izglābis manu dzīvi. Es tiešām nezinu, kur es šobrīd būtu, ja es nespēlētu basketbolu. Trešā lieta, kas mani dara laimīgu – saule (smaida). Kad ārā spīd saule, es esmu laimīgs. Bet šeit cilvēki sūdzas, ka ir tik auksts. Man nekas nav pretī, ka tā, bet ir svarīgi, lai spīd saule. Es neciešu tumsu. Es saprotu, ka tas skan jocīgi, bet tā tas ir.

 

– No kā tev ir vieslielākās bailes?

(Iestājas klusums.) Mani biedē tas, ka kādreiz var rasties situācija, kad es būšu prom no mājām un kāds no ģimenes saslims vai nomirs – manis nebūs blakus. Tas mani patiešām biedē. Jo ir tā, ka visu laiku mājās notiek dažādas lietas, un ģimene cenšas mani netraucēt un lieki neuztraukt. Viņi man visu nestāsta, bet es zinu, ja kaut kas nav kārtībā. Dažkārt es domāju, kāpēc esmu šeit… Man būtu jābūt mājās. Tas ir vienīgais, no kā man patiešām ir bailes.

 

– Kā tu gribi pabeigt sezonu BK “Jēkabpils” komandas sastāvā?

Es domāju, ka jau no sākta gala mūsu komandai ir viens kopējs mērķis – medaļa LBL. Tas nav mainījies – mums ir lieliska iespēja uzvarēt. Tur nav jautājumu, nav šaubu. Mums tikai vajag saglabāt labu fizisko formu. Komandai ir raksturs. Mēs iegūsim medaļu! Esmu pārliecināts!

 

– Kādi ir tavi nākotnes plāni?

Pēc sezonas došos uz mājām un atgūšu spēkus. Nezinu, kur es būšu konkrēti, taču es spēlēšu. Ceru, ka spēlēšu vēl pēc pieciem un desmit gadiem, ja veselība to atļaus. Bet, ja nē, tad es turpināšu trenēt, jo tas man tiešām patīk, tas ir tas, ko esmu darījis iepriekš. Taču kopumā es ceru, ka basketbolā palikšu visu dzīvi!

 

– Latvijā mēs sakām, ka kārtīgam vīrietim ir jāuzceļ māja, jāizaudzina dēls, jāiestāda koks un jānosit čūska. Ko tu par to saki, vai tu to varētu izdarīt?

Es to visu varētu izdarīt, bet tikai ne čūskas nogalināšanu (smejas). Es gribu bērnus. Vismaz piecus! Ar savām rokām laikam māju uzcelt neizdosies, bet nopirkt gan, to es gribu. Bet vislielākā vēlēšanās ir būt savu bērnu dzīvē. Man ir svarīgi, lai bērniem būtu mamma un tētis, īsta ģimene. Gribu būt viņu dzīvē un veltīt viņiem visu savu laiku. Es daudz negribu…  tad, kad man būs bērni, man vairs nebūs citu sapņu. Šobrīd es varu izdzīvot savu sapni, bet pēc tam… (smaida).

 

 

Interviju sagatavoja

Līva Stašule,

BK “Jēkabpils”

Foto: publicitātes