Izklaide

Ziniet, reizi pa reizei kļūst gauži garlaicīgi- tā diendienā spēlēties tikai ar brāli. Ar mazo cilvēku nekādas rotaļas ar nesanāk, bet pārējiem cilvēkiem bieži vien pašiem savi darbi darāmi. Ko lai tādās reizēs viens mazs kaķēns iesāk? Šķiet, ka zeme pat pārstājusi riņķot!

Kaut arī virtuālās realitātes (VR) tehnoloģija šobrīd atrodas tikai sava ieskrējiena punktā, spēļu izstrādātāju un spēlētāju vidū arī Latvijā tā ieguvusi atsaucību. Eksperti ir pārliecināti, ka jau tuvākajā laikā virtuālā realitāte kļūs par jaunu spēļu nozares tendenci.

Kurš gan būtu domājis, ka pēdējie kopā palikuši būsim tieši mēs trīs- divi pēc rakstura tik atšķirīgi brāļi un vienīgā meitene brašu puiku barā. Trīs musketieri, drosmīgi un zinātkāri, ar brīnumu pilnām acīm.

Jēkabpils Tautas namā notika dokumentālās filmas par Jēkabpils Goda pilsoni, ilggadējo Dzimtsarakstu nodaļas vadītāju Ilgu Stari. Šī jau ir 10.filma, kura tapusi filmu ciklā “Mēs- jēkabpilieši” un to finansē Jēkabpils pilsētas pašvaldība.

Kādu dienu es, māsiņa un lielais brālis, bijām jau gana lieli paaugušies lai saprastu ka ir ne vien skaisti jāizskatās, bet arī jāsmaržo. Tas attiecināms kā uz kaķiem, tā arī uz cilvēkiem. Man šad tad ir gadījies nejauši uzost saimnieka smaržas. Ja godīgi, tad man nepavisam neiet pie sirds tas aromāts.

Transportlīdzeklis „BOA” ir guļamvelosipēda un elektriskā motorollera apvienojums. Braucot ar „BOA”, vadītājs atrodas ērtā guļus pozā uz muguras, kas ķermenim nodrošina patīkamu braucienu un uzlabo aerodinamiku. Tas sver ap 40 kg un attīsta ātrumu līdz pat 50 km/h.

Ko Jūs mani varat tramdīt un bakstīt! Šodien ir tik karsti, es gribu gulēt!- Bet neviens jau neklausās maza kaķēna ņaudēšanā, Saimnieks nes mani lejup pa kāpnēm. Bet man ir bail! Es vairāk nezinu, kas mani tur sagaida. Varētu jau ieskrāpēt saimniekam un žigli aizskriet paslēpties, bet esmu labi audzināts, saviem cilvēkiem nevar skrāpēt. Te pēkšņi sajutu ko pazīstamu.

Jūs jautāsiet kas tā par spēli un kā to spēlē?! Nu tad es jums pastāstīšu cik labi vien prazdams kā mēs ar māsu garlaicību dzinām prom. Bija neganti vienmuļa diena, šķita, ka šodien nekas interesants nenotiks. Nepareizi!

Mēs skraidam pa lielo koridori, spēlējamies, paēdam un nomazgājamies, paguļam, tad atkal skraidam un spēlējamies. Dienu no dienas. Ak jā, un, protams, mīļojamies arī ar cilvēkiem. Bet šodien mūs sagaidīja kas savādāks. Saimniecei rokās bija tāda dīvaina mantiņa, kas skan, saukta par telefonu. 

Man ir liels prieks par manu vārdiņu- Fēlikss. Tas skan tik svarīgi un dzirdot, kā cilvēki mani sauc šajā vārdiņā, sirsniņu piepilda tāds mīļš siltums. Diemžēl, maniem brāļiem un māsiņai vēl vārdiņu nav.