„Dzīve ir pārsteigumu pilna”

Dalies!

Bērnībā Sandrai tāda īsta sapņa – par ko es gribu kļūt – nav bijis. Paticis organizēt, darboties kopā ar vienaudžiem. Sanda nāk no Pļaviņām, viņas jaunības uzvārds ir Grīna, bet ar slavenajiem rakstniekiem nekādas radniecības nav. Pēc Daugavpils Pedagoģiskā institūta beigšanas Sandra kļuva par diplomētu mūzikas skolotāju. Uzreiz ceļš aizveda uz Pļaviņām, kur jauniete sāka strādāt Pļaviņu kultūras namā par mākslinieciskās daļas vadītāju, vēlāk arī par direktori. 1987.gadā pēc uzaicinājuma kļuva par Salas kultūras nama direktori. Divdesmit gadus nostrādāja Salas kultūras namā. „Tas bija viens no visskaistākajiem laikiem. Tā bija jaunība. Ļoti aktīva un mutuļojoša kultūras dzīve. Salā izdevās nodibināt ģimeni, laist pasaulē divas meitas. Darbs bija interesants un radošs. Divus gadus Sandra strādāja Biržu internātpamatskolā par mūzikas skolotāju. SIA „Dona” uzaicināja pie sevis pa brīvo laiku pastrādāt, kamēr beidzot pārvilināja pavisam. Visās savās darba vietās esmu uzaicināta strādāt. Droši vien, ka tas ir labi.” Lasītājiem gribas zināt, kas jādara tirdzniecības menedžerei? „Tas ir darbs ar veikaliem tīkliem un ar klientiem, esmu paņēmusi klāt arī reklāmas jomu. Pirmsākumos apbraukāju visu Latviju, visus mūsu klientus. Raudzījos, kur veidojās jauni veikali, meklēju internetā arī „Zaļajās Lapās”, centos pierunāt ņemt mūsu produkciju.”

   Mūzikas skolotājas un tirdzniecības menedžeres profesijas ir ļoti atšķirīgas, jautāju: kas tām ir kopīgs? Sandra atbild: „Kopīgais ir darbs ar cilvēkiem. Sarunas ir ne tikai par maizi un notīm, bet arī par dzīvi, par visādām problēmām, kas tajā notiek.”

Pagājis labs laiciņš, kaut kas ir mainījies, kopš laika kad sāki strādāt? „Noteikti ir mainījies cilvēku zināšanu līmenis. Daudzi cilvēki seko līdzi tam, ko ēd, ko par produktiem raksta. Rūpējamies, lai mums būtu dabīgi produkti bez piedevām. Otrs, lauki paliek tukšāki, arī mazie veikaliņi un lauku skoliņas, kas ēda mūsu maizīti ir aizvērušās. Attīstās dažādas tehnoloģijas. Uzlabojas iepakojumu kvalitāte. Esam 4. lielākais maizes ražotājs Latvijā.”

   Kādreiz korī Sandra mācīja tautasdziesmu, kurā ir zīmīgi vārdi „Neba maize pati nāca, nav gaismiņa uzlēkusi, jau sirmīši nosvīduši.” Vai bieži darbā atceries arī par dziesmu? Jā, bet ne ikdienas rutīnā. Tā kā pie mums produkcijas sagatavošanas pamatā ir roku darbs, pie smagākajiem darbiem strādā vīrieši, arī konditorijā. Tas nav viegli. Cilvēki strādā visu nakti, lai rīt no rīta visā Latvijā varētu veikala plauktos saņemt svaigu maizīti.

    Pašai menedžerei un mūziķei mīļākā dziesma ir Raimonda Paula „Mēmā dziesma”, arī grupas „Smoky” dziesma „Alise”.

   Pieminēšu arī, ka Sandra izpalīdz kā vijolniece radiem, kaimiņiem un paziņām, izvadot pēdējā gaitā. Vai tas nav emocionāli grūti? „Reizēm mazs cilvēku daudzums savās sāpēs var krietni aizskart, nekā grandiozs, liels pompozs notikums. Es cenšos no tā distancēties. Kad izeju pa vārtiem, tad viss beidzas. Kultūras darbā gan nevarēju aiziet uz mājām un pateikt: stop, darbs beidzies! Vienmēr nāca idejas pasākumiem. Šinī darbā esmu iemācījusies pateikt : stop!”

Sandra savus gadus neslēpj. Šogad nosvinēta skaita pusapaļa jubileja  – 55 dzīves gadi. Rodas jautājums: kas bijis nozīmīgākais pa šiem gadiem? Kā teikusi dzejniece Marina Cvetajeva: „Gadi nav tie, kas pagājuši, bet tie, kas palikuši atmiņā.” Sandra stāsta: „Priecājos par to, kā mana dzīve ir ritējusi. Dzīve ir pārsteigumu pilna.Esmu ieguvusi bezgala daudz jebkurā vietā. Esmu strādājusi starp brīnišķīgiem cilvēkiem gan Pļaviņās, gan Salā, gan „Donā”. Man raksturīgi ir tas, ka katrā cilvēkā cenšos saskatīt kaut ko labu, pie kā turēties. Katrā cilvēkā taču ir kaut kas labs! Es vienmēr esmu teikusi, Ja cilvēks labi izdara savu darbu, tad viņam daudz var piedot. Esmu iepazinusi ļoti daudz un dažādus cilvēkus. Pazīstu donas maizītes pircējus gan Rīgā, Jelgavā, gan Daugavpilī.. Pa šo laiku esmu tā ietrenējusies vadīt auto, ka varu braukt ne tikai pa Rīgu, bet izbraukāt visu Latviju.” Ir tāda dziesma: „Lai galdā ir maize, ap galdu, lai saime.” Ģimene ir Sandras laimīga loze! Ir bijis daudz jauku brīžu bērnu dzimšana, viņu gaitas, izlaidumi, arī saprotošs vīrs, labas vecmāmiņas. Tāpat kā kultūras darbā arī tagad, kad ir laiks, bērni palīdz, brauc līdzi uz gadatirgiem. Abas meitas dzīvo un strādā Rīgā. Ļoti saviļņojoši, īpaši atmodas sākumā, bija lielie koncerti Salas KN, kur pa šķirbiņu paskatoties varēja redzēt, ka zāle ir pilna. Tas dod milzīgu gandarījumu.

   Ļoti patīk pirtis. Brīvajā laikā aizraujos ar ceļošanu. Katru gadu kaut kur aizbraucam. Vislielākais enerģijas avots man ir kapela „Klintaine” Pļaviņās. Kopā ar šiem cilvēkiem es esmu uzaugusi no jaunības dienām. Viņus satikt, tas ir enerģijas lādiņš ilgam posmam.

   Savu kultūras darbinieka talantu izmantoju gatavojot „Donas” balles un jubilejas pasākumus. Gribas, lai cilvēki apmeklē mūsu veikaliņus Jēkabpilī un Salā, lai iepazīst un iegādājas Donas produkciju. Esmu lepna, ka tieši pašreiz ceļu pie saviem pircējiem sāk jaunās “Sprīdīša” maizes. Tā būs cilvēkiem, kuri uzreiz nevar izlietot lielu iepakojumu, lai arī viņi vienmēr varētu iegādāties svaigu maizi. Mums ir īpaši Ziemassvētku izstrādājumi!”

Teksts: Ligita Ābolniece

Lasi vēl

Dalies!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

6 − 4 =

Populāri

Runā

Jaunākais

Interesanti

Nejauši