Pēc 15 gadiem atrasts testaments. Ko nu?

Situācija. Trīs bērni – divi brāļi un māsa pirms 15 gadiem mantoja saimniecību, kuru līdz tam uzturēja vecāki kopā ar vienu no brāļiem, kurš tajā joprojām dzīvo ar ģimeni un uzskata par savām mājām. Lai nerastos nesaskaņas, viņš no abiem pārējiem mantiniekiem nopirka viņu daļas īpašumā, lai gan visu, kas tajā bija iekopts, bija finansējis tieši viņš kopā ar vecākiem. Pārējo mantinieku daļu iegāde izmaksāja prāvu summu, jo abi prasīja tirgus cenu. Nesen remonta laikā, demontējot vecās mēbeles, atradās mātes rakstīts testaments, kurā viņa visu īpašumu bija novēlējusi tam dēlam, kurš tagad tajā arī saimnieko…

Kas šajā situācijā nav bijis pareizi? Kā var zināt, vai aizgājušais ir atstājis testamentu? Kā var zināt, ka testamentā rakstītais ir mirušā patiesā griba un vai tas nav viltots? Vai un ko pēc tik daudziem gadiem mantinieks var darīt? Kādu testamentu sastādīt ir visdrošāk? Cilvēki pie Latvijas zvērinātiem notāriem ar šādiem un līdzīgiem jautājumiem vēršas regulāri.

Komentējot aprakstīto situāciju, Latvijas Zvērinātu notāru padomes priekšsēdētājs Jānis Skrastiņš norāda: “Dēlam, kurš tagad bija spiests par lielu naudu atpirkt no pārējiem mantiniekiem īpašumu, ko vecāki patiesībā vēlējās atstāt tikai viņam un ko viņš jau bija uzturējis, ir tiešām radušies lieli un lieki zaudējumi. Ja mantojums tiktu dalīts saskaņā ar mātes testamentu, viņam pārējiem bērniem nāktos izmaksāt katram neatņemamo daļu, kas ir puse no tā, ko mantinieks saņem, ja testamenta nav. Tādēļ iespēja vienam kļūt par saimniecības īpašnieku būtu izmaksājusi vismaz divtik lētāk.”

“Tas, vai un ko konkrētais cilvēks var darīt šobrīd, ir diskutabls jautājums. Mantojuma prasība noilgst pēc 5 gadiem, skaitot no dienas, kad radusies tiesība šo prasību celt. Bet tām personām, kas bez viņu pašu vainas nav dabūjušas zināt par savu tiesību celt mantojuma prasību, noilgums aprēķināms no tās dienas, kad kļuvusi zināma šī tiesība. Tātad teorētiski šajā gadījumā – kopš brīža, kad atrasts testaments. Taču, tā kā testaments ir privāts un glabāts mājās, var pastāvēt strīds starp mantiniekiem, un testamentā ieceltajam būs jāspēj pierādīt, kad tieši viņš ir par to uzzinājis. Jebkurā gadījumā – lai atgūtu, ja tā var teikt, pārmaksāto, garš ceļš ejams. Īpaši, ja brālis un māsa nebūs gatavi vienoties.”

Pamatkļūda šajā gadījumā ir saistīta ar faktu, ka māte testamentu rakstījusi pati un glabājusi paslēptu mājās, nevis taisījusi pie notāra, – uzsver Jānis Skrastiņš. Cita iespēja vēl bez testamenta aprakstītajā situācijā bija mātei ar dēlu noslēgt mantojuma līgumu un jau šī līguma noslēgšanas procesā vienoties ar pārējiem bērniem par atteikšanos no mantotāja tiesībām, iespējams, dodot viņiem kādu citu kompensāciju tā vietā.

Turklāt vienīgā garantija, ka testaments ir īsts un tajā rakstītais ir šī testamenta atstājēja griba, ir pie zvērināta notāra taisīts jeb publisks testaments un tā reģistrācija Testamentu reģistrā. Publisks nozīmē, ka dokuments ir publiski ticams – tāds, ko nevar apšaubīt un kas citiem, t.sk. valstij ir jāņem vērā. Testamentu reģistrā automātiski tiek reģistrēti pie zvērinātiem notāriem taisīti un glabāšanā nodoti testamenti, un tikai pie zvērināta notāra taisītajos testamentos teiktais nav apšaubāms, jo cilvēks personīgi ierodas vai attālinātajā videokonsultācijā caur portālu www.latvijasnotars.lv sazinās ar notāru, kurš pārliecinās par viņa identitāti, rīcībspēju un gribu. Viņi kopā taisa testamentu, pārrunājot visas cilvēka vēlmes attiecībā uz mantojumā atstājamo mantu.

Savukārt pašu rakstīta un mājās glabāta testamenta īstumu nevar garantēt neviens. Tāpat neviens, izņemot tiesu, piesaistot ekspertīzi, nevar lemt, vai tas ir vai nav viltots. Viens no filtriem var būt mantojuma atstājēja tuvinieki, kuri var izteikt šaubas, ja, ļoti labi pazīstot aizgājušo, redz, piemēram, ka rokraksts vai valodas stils nav viņam tipisks un raisa kādas aizdomas. Taču tas var tikai kalpot par iemeslu, lai vērstos policijā un tiesā.

Ja tomēr nolemts glabāt mājās paša rakstītu testamentu vai tas jau ir uzrakstīts un glabājas starp grāmatām, svarīgi zināt, ka no 2014. gada 1. jūlija privāts testaments ir taisāms rakstiski, tikai mantojuma atstājējam pašrocīgi to uzrakstot un parakstot. Tieslietu ministrija ierosināja šo jauno normu ar mērķi mazināt gadījumus, kad ļaunprātīgi tiek izmantots privāts testaments, lai piesavinātos mantu vai īpašumu.

Līdz 2014. gada 1. jūlijam taisīti privātie testamenti, kuri sastādīti, piemēram, datorrakstā un kurus testators tikai parakstījis ar savu roku divu liecinieku klātbūtnē, būs derīgi un varēs stāties spēkā vienīgi tad, ja līdz 2020. gada 31. decembrim tiks iesniegti zvērinātam notāram, kurš ved mantojuma lietu. Pēc tam šādi testamenti mantojuma lietās vairs nebūs derīgi. Tātad –  mantošana būs iespējama tikai pēc tāda testamenta, kas ir pie notāra taisīts vai pilnībā testatora pašrocīgi uzrakstīts un parakstīts, tādējādi atvieglojot tā autentiskuma pārbaudi. Līdz ar to cilvēkiem, kuri glabā datorrakstā sagatavotu privātu testamentu, ir vērts apsvērt iespēju aiziet pie notāra un savu novēlējumu ietvert citā pēdējās gribas rīkojuma formā. Savukārt tiem, kuri nevēlas sastādīt jaunu, pašreizējai Civillikumā noteiktajai formai atbilstošu testamentu, ieteicams iesniegt savu privāto testamentu zvērinātam notāram glabāšanā.

Infografika: publicitātes

Foto: ilustratīvs (pexels.com)