Pedagoģe: Šobrīd ir būtiski neaizmirst par bērnu emocionālajām vajadzībām

Ir aizvadītas četras attālināto mācību nedēļas, kad sarunā ar ārvalstu kolēģiem no ASV, Eiropas un Āzijas, kuri attālināti māca un mācās jau deviņas nedēļas, Rīgas Starptautiskās skolas mūzikas skolotāja, Neatkarīgās izglītības biedrības pārstāve Rūta Kanteruka secinājusi – mēs esam fāzes sākumā, kad būtiskākais bija nomainīt darba vidi, pierast un iedzīvoties jaunajā situācijā. Šobrīd, kad tehniski esam sapratuši, kā tas strādā, laiks padomāt par bērnu emocionālajām vajadzībām. 

Pirmajā nedēļā apjautām situāciju  

Manuprāt, lielākā daļa pedagogu un bērnu šobrīd, raugoties no tehniskā viedokļa, ir pieraduši pie jaunās situācijas. Mūsu skola izmanto Google Meet platformu, kura sniedz dažādas iespējas attālinātam mācību procesam – vadīt nodarbības tiešlaikā, ierakstīt nodarbības gaitu video, ja nepieciešams, kā arī komunicēt ar skolēniem.

Ikdienā strādāju ar aptuveni 150 bērniem vecumā no pirmskolas līdz piektajai klasei, tāpēc pirmā nedēļa lielākoties pagāja, apgūstot tehniskās lietas un attālinātās mācīšanās etiķeti. Šobrīd jau bērni ir apguvuši, ka gadījumā, ja es parādu attēlu ar izslēgto mikrofonu, bērniem tie savos datoros ir jāizslēdz, vai arī to, ka datora kameru ieteicams pavērst pret sienu, nevis filmēt visu telpu.

Gan vecākiem, gan bērniem situācija nav viegla

Tā kā man pašai mājās ir divi skolēni un viens bērnudārznieks, attālināto mācīšanos esmu iepazinusi gan no skolotājas, gan mammas skatu punkta. Mūsu gadījumā, kā daudzām citām ģimenēm, katram bērnam nebija sava datora, tāpēc esmu pateicīga par iespēju tos aizņemties. Domāju, pedagogiem ir jāņem vērā, ka ne visiem bērniem ir savs dators. Vēl svarīgi iedomāties, kāda var būt situācija ģimenē, kurā mamma un tētis strādā no mājām, vienlaikus mācās viens vai vairāki skolēni un pa vidu vēl dzīvojas mazais brālis vai māsa. Šobrīd ir ļoti būtiski atcerēties, ka gan vecākiem, gan bērniem situācija nav viegla. 

“Mammu, es nesaprotu uzdevumu!”

Nenoliedzami, ir bērni, kuri visam pielāgojas ļoti ātri un ir apmierināti ar šādu mācīšanos. Arī mani bērni novērtē, ka var ilgāk pagulēt un nav jāmēro ceļš līdz skolai, atliek tikai piecelties, saģērbties un skolas diena var sākties. Tomēr ir daudzi bērni, kuriem šāds mācīšanās veids sagādā grūtības, īpaši, ja nav pietiekami daudz iespēju kontaktēties ar skolotāju tiešsaistē, redzot un dzirdot skolotāju. Tāpēc šobrīd ir īpaši būtiski atcerēties par bērnu emocionālajām vajadzībām, vienlaikus paturot prātā, ka arī vecākiem šis ir stresa pilns laiks. Ja bērni ir mazi, viņiem nepieciešama palīdzība, lai ielogotos e-klasē vai kādā citā vietnē. Starp citu, pārsteidzoši, cik lieliski bērni spēj atrast lietas Instagram vai TicToc, bet cik grūti reizēm nākas ar rūpīgu jautājuma izlasīšanu, darbošanos Google Search u.c. Turklāt, jāņem vērā, ka bērni ir ļoti dažādi – vienam ir redzes, citam dzirdes atmiņa. Raugoties uz saviem bērniem, esmu secinājusi, ka skolēni nereti ir pieraduši, ka skolotājs visu ielej mutē ar karoti. Tāpēc mūsmājās pēc frāzes “Mammu, es nesaprotu uzdevumu!” vienmēr ir jautājums – “Bet, vai Tu izlasīji kārtīgi?”. Kārtīgi un vairāk kā vienu reizi izlasot uzdevuma nosacījumus, nereti izrādās, ka viss ir pavisam vienkārši un saprotami. 

Pajautājiet skolēniem, ko un kā viņi gribētu apgūt?

Šī situācija noteikti ir atnesusi arī virkni ieguvumu – mēs esam izstumti no savas komforta zonas, tāpēc varam progresēt un attīstīties. Mēs varam mācīties daudz jaunu un pārbaudīt savu radošo spēju robežas. Es to daru katru dienu, piemēram, vadot mūzikas stundas, sēžot savā viesistabā uz grīdas. Arī skolēni, manuprāt, trenē spēju pašvadīti mācīties. Šis ir laiks, kad pedagogiem ir jāpaļaujas uz savu profesionālo varēšanu. Un arī uz skolēnu ieteikumiem! Pajautājiet skolēniem, ko un kā viņi gribētu apgūt? Mani 4. klases skolēni ierosināja, ka vēlas ierakstīt savas kompozīcijas, ko mēs izdarījām. Arī uzdevumi, manuprāt, jādod vieglāki, nekā tie būtu klātienē un jācenšas mācību procesu diferencēt, cik vien iespējams. Vēl viens ieguvums no šīs neierastās situācijas ir prieks, ko izjūtam sazvanoties vai satiekot viens otru. Šobrīd no saviem bērniem dzirdu, cik ļoti viņi vēlas iet uz kora nodarbībām vai futbolu! Agrāk tādas frāzes negadījās dzirdēt bieži. 

Jēgpilni pedagoga komentāri 

Lai arī mācīt attālināti man ar katru dienu kļūst aizvien vieglāk, šāda veida mācīšanās paņem daudz laika un enerģijas – gan no bērniem, gan no pedagogiem. Lai sagatavotos 45 minūšu stundai, nepieciešamas vēl vismaz 45 minūtes. Tad, kad saņemu no bērniem iesūtītos uzdevumus, piemēram, iespēlētu vai iedziedātu fragmentu, katru noklausos un pierakstu jēgpilnu komentāru. Manuprāt, nav lielas jēgas, ja pedagogs pie bērna darba ieliek tikai smaidiņu. Bērns daudz vairāk iegūst, saņemot individuālu komentāru un ieteikumu, vēlams balss ieraksta formā. 

Jāizlemj, ko tieši mēs vērtēsim

Manuprāt, šobrīd ir arī īstais laiks padomāt par vērtēšanu – skaidrs ir viens, vērtēšana nevar palikt tāda, kāda tā būtu klātienes nodarbībās. Tas, protams, ir skolas kopīgais, ne katra pedagoga uzdevums, bet ir jāizlemj, ko tieši mēs vērtēsim? Vai tikai iesūtītos darbus? Bērna aktivitāti un iesaisti? Līdz mūsu skola izvērtēs šo jautājumu, es rūpīgi pierakstu savu skolēnu piedalīšanos nodarbībā un veikumu. Protams, neviens no mums šobrīd nespēj atbildēt uz jautājumu, cik ilgi šī situācija turpināsies, tomēr es vēlētos aicināt visus skolotājus maksimāli daudz komunicēt ar bērniem un vecākiem, darīt to tiešsaistē, redzot vienam otru, vai, piemēram, piezvanot un apjautājoties, kā veicas.  Nekas nav mūžīgs, un arī šī situācija kādreiz beigsies, bet tikmēr ir svarīgi komunicēt vienam ar otru un atbalstīt, kā vien iespējams. Un, protams, pašiem skolotājiem neaizmirst par sevi un savu garīgo veselību un labsajūtu.

Autore: Rīgas Starptautiskās skolas mūzikas skolotāja, Neatkarīgās izglītības biedrības pārstāve Rūta Kanteruka