Spēt sadraudzēties ar savu vientulību

Lektore vērsa uzmanību uz to, ka parasti mēs ar vientulību saprotam to, ka mums nav attiecību ar citiem cilvēkiem, bet, viņasprāt, svarīgas ir katra cilvēka attiecības pašam ar sevi. „Vientulība iestājas tad, kad es kā personība pārstāju būt svarīgs un nozīmīgs citiem, nevis, kad es fiziski esmu viens. Vientulību var piedzīvot cilvēks, kas mainījis dzīves vietu, šķīries no laulātā drauga, kad bērni ir aizgājuši savā dzīvē, kad mūžībā devies kāds no tuviniekiem. Viņam ir sajūta, ka tam, kam es biju vajadzīgs, vairs tāds neesmu. Un dvēsele sāp.” Neapšaubāmi, šīs sāpes gribas noslēpt. Bieži vien tās mēs slēpjam tā dēvētajā neīstajā vientulībā: skatāmies seriālus, klausāmies skaļu mūziku, veidojam surogātattiecības ar sev ne visai patīkamiem cilvēkiem, lai tikai fiziski nebūtu vieni. Atrasties vientulībā ar sevi vien ir grūti. Vientulība ir sevis pārbaude. Tajā atrodoties, mēs varam būt gan ieslēgtie, gan ieslēdzēji. Kāpēc vientulība traucē dzīvot? Mēs sajūtam skumjas pēc tuva cilvēka, saprotam, ka ar mani nerēķinās, ka mans viedoklis, piemēram, darbā nav svarīgs. Vientulība var rasties arī tādos gadījumos, kad cilvēks uz sevis uzņemas pārāk lielu atbildību un salūzt zem tās nastas. Vientulību var radīt tā dēvētais „mobings” darbā, kad mani kolēģi uzlūko kā savādo vai pilnīgi no manis distancējas. Lai cik dīvaini tas nebūtu, vientulība var būt arī ļaužu pūlī un pat radu, un draugu barā. Dažās Eiropas valstīs tika veikts sociālais pētījums, kur cilvēkiem tika uzdoti divi jautājumi. Cik bieži jūs apmeklējat savus radiniekus? Un vai jūs jūtaties vientuļš? Rezultāti parādīja, to, ka tie cilvēki, kuri biežāk apmeklē savus radiniekus, biežāk arī jūtas vientuļāki. Un otrādi. Tas liek secināt, ka svarīga ir nevis attiecību kvantitāte, bet gan kvalitāte. Nereti mēs kautrējāmies izpaust savu viedokli, domājam, ko citi par to sacīs. Vientulību bieži izjūt arī aktīvi sociālo tīklu lietotāji. Ir kāds fotoattēls, kur uz viena balkona sēž divi cilvēki, viens otram pagriezuši muguras, un skatās katrs uz savu pusi. „Tas atklāj, ka ir būtiski nevis tas, kas man sēž blakus, bet gan kā es jūtos, esot blakus šim cilvēkam.” Tikai pabijuši vienatnē, nereti ļaudis iemācās cienīt attiecības. Savā ikdienā psihoterapeite strādā ar cilvēkiem, kuri pārcietuši insultu. Bieži viņi zaudējuši ne tikai darbu un ierasto dzīves ritmu, bet arī kustību un runas spējas. Šie cilvēki, atguvušies no pārdzīvojuma, atzīst, ka vientulības laiks ir bijis kā liela vērtība, kā visu citu vērtību pārvērtēšana, nonākšana līdz īstajām vērtībām, kuras ikdienas rutīna bija ieslēgusi dziļi zemapziņā. „Īstajā vientulībā mēs satiekamies paši ar sevi. Tā atraisa mūsos esošos radošos spēkus. Īstā vientulība apstādina rutīnu un liek pārvērtēt līdzšinējās vērtības.”

    Ir tik smagi notikumi dzīvē, kuros mēs zaudējam kontaktu paši ar sevi. Tādos brīžos nejūtam ne sāpes, ne prieku, ne savu ķermeni. „Tādos gadījumos vispirms jācenšas atraisīt sava iekšējā balss. Jāieklausās sevī: ko es gribu, ko nē. Jāatjauno kontakts ar sevi. Jāvaicā: vai es to daru, tāpēc, ka visi tā dara, vai man tas ir svarīgi un nozīmīgi?” Ir attiecības, kurās reiz esam „apdedzinājušies” un tāpēc, no līdzīgām situācijām izvairāmies varbūt pat visu atlikušo dzīvi. Esam aizslēgušies gan sāpēm, gan priekam. Tiltu vietā būvējam tikai sienas. Lektore minēja piemēru par kādu ieslodzīto, kurš pēc15 gadu iznākšanas no reālā cietuma dzīvojis savā iekšējā cietumā – noslēdzies no viesim. Cilvēkam jāatrod sevī savs sarunu biedrs. Cilvēki ir dažādi: vieni dodas garos ceļojumos, otri – uz dievnamu, trešie – kaut kur citur. Labi, ja šis fiziskais ceļš atraisa garīgo. „Īsta vīrišķība ir spēja palikt vienatnē ar sevi. Cilvēkam pašam jāiziet cauri savai vientulībai no pirmās mīlestības līdz pēdējai elpai. Vēl vairāk – viņam ir jāsadraudzējas ar savu vientulību. Tās liecina par personības attīstību. Tā mēs varam saglabāt savu autonomiju, savu viedokli, savu domu. Svarīga saruna pašam ar sevi. Šim iekšējam dialogam ir jāaizved līdz iekšējam klusumam. Tā ir arī tikšanās ar Dievu. Katra vientulība rada jaunas domas un bagātina personību.” Jāatceras, ka bez konstruktīva iekšējā dialoga ir arī destruktīvs iekšējais dialogs. Mēs sevi salīdzinām ar citiem. Nedrīkst sevi salīdzināt ar citiem, likt sevi uz citu fona! Nedrīkst sevi lamāt un sev pavēlēt! Tādējādi nedziedēsim savu iekšējo balsi. Jauniešiem ir tāds teiciens: „es esmu savā elementā” jeb, citiem vārdiem, es esmu saskaņā ar sevi. Ja izdodas atrast sevī savu sarunu biedru, tad nav skumji ar sevi. Tad bieži vien rodas mākslas darbi: dzeja, mūzika, gleznas… Klausoties nemaz nebrīnos, kāpēc latviešu dižākais dzejnieks Rainis tik augstu vērtēja vienatni un vientulību. „Vientulība jāprot sargāt un saglabāt. Labi būtu kaut vai vienu dienu pabūt kopā tikai ar sevi. Tā ir Dieva dāvana! Jo cilvēki ir tuvāki dabai, jo viņu vientulība ir pozitīvāka.” Ja rodas problēmas, svarīgi ir prast tās nosaukt vārdā. Pateikt, kā es jūtos. „Ja es saku, kā es jūtos, tad es valdu pār jūtām. Ja es tās nevaru nosaukt vārdā, tad jūtas valda pār mani. Ļoti svarīgi ir savas jūtas un sajūtas sadzirdēt un apjaust tad, kad tās vēl ir pašā sākumā, nenogaidot, kad tās kā ūdens mutē smeļas dvēselē. Jāsaprot: tev esi tu! Jājūt atbildība pret sevi. Nedrīkst žēlot neko kontaktam ar sevi. Sev vajag veltīt laiku un enerģiju! Tas ir labi. Iemācīties kontaktēties ar sevi. Atteikties no nevajadzīgām attiecībām. Mums ir pārāk daudz rituālo attiecību, kas tikai aizņem laiku. Attiecies pret sevi ar cieņu! Ar sevi pareizi ir runāt pirmajā, nevis otrajā vai trešajā personā. Arī pazaudējot sevi, būtiski ir nenobīties, bet censties atrast iekšējo balsi. Atgriezt mūs tagadnē var palīdzēt kāds līdzās esošs priekšmets vai lieta. Svarīgi ir turēties pie savas iekšējās balss „diedziņa”. Tā vienmēr teiks pareizo atbildi. Cieni savu iekšējo balsi un netērē to! Caur iekšējo balsi ar tevi runā pats Dievs! Priecājies, kad valdi, nevis pār citiem, bet pār sevi! Netiesā citu dzīves! Neņem vērā, ka citi vienmēr „zina, kā labāk”!” Lai palīdzētu tuvam cilvēkam, kas piedzīvo vientulību, nozīmīgi ir panākt, lai viņš atrastu savu iekšējo balsi un spētu veidot ar sevi dialogu, palīdzēt nosaukt vārdā sajūtas, kuras viņš jūt. Svarīgi ir ievērot robežas. Neiet tur, kur nelūdz. Ja cilvēks saka: liec mani mierā! Viņa teiktais ir jārespektē. Otra robežas ir jāciena. Nedrīkst ar varu līst tur, kur otrs mūs nelaiž. Lektore minēja piemēru par cilvēkiem, kuri no sava tumšā kuģa jūrā saredz ugunis uz citiem kuģiem, tās apgaismo arī viņu atrašanās vietu. Labi būt, ja ir cilvēks, kas parāda gaismu tumšā brīdī. Arī savas dzīves pieņemšana notiek iekšējā klusumā un vientulībā. Pašos būtiskākajos brīžos, piemēram, piedzimšana un nomiršana, mēs esam vieni!

    N.Ivanova citēja daudzas kādas gruzīnu filozofes atziņas. Minēšu dažas. Ja jums paveiksies, jūs izjutīsiet to iekšējo alķīmiju, kas no sāpēm rada prieku! Ja jums paveiksies, jums būs tik lielas skumjas sāpes, pārdzīvojumu asaras, no kurām izveidosies saulaina dzīve! Ja jums paveiksies, jūs kāds pārdzīvojums satrieks kā čaulu, bet jūs atradīsiet zem tās vērtīgu kodolu! Ja jums paveiksies, jūs būsiet nomaldījušies un jums nebūs, kam prasīt ceļu, bet jūs atradīsiet to, ieskatoties savā iekšējā kompasā!

Teksts: Ligita Ābolniece