No aizsalušas peļķes līdz hokeja arēnai. Lindas Rulles stāsts

Pasaules hokeja čempionāts pirmās divīzijas B grupā, kas pasaules meistarsacīkšu rangā sievietēm ir trešais, strauji tuvojas noslēguma cēlienam. Ir aizvadītas Latvijas sieviešu hokeja izlases spēles pret Slovākiju, Itāliju, Slovēniju. Šodien visi savukārt aicināti uz spēli pret Poliju, kur Latvijas Hokeja federācija un čempionāta lieldraugs “Olainfarm” būs parūpējušies par vēl īpašāku hokeja svētku atmosfēru. Viena no spilgtākajām ledus pavēlniecēm šajā čempionātā Latvijas izlases rindās ir Linda Rulle, kas par savu misiju redz sieviešu hokeja popularizēšanu Latvijā un pasaulē. Lai arī par saviem sniegumiem viņa runā atturīgi, līderes garu jūt uzreiz – mērķtiecība redzama katrā kustībā un vārdā. Ar Lindu parunājām par to, kā tas ir – būt jaunai sievietei profesionālajā sportā, ar kādiem aizspriedumiem un izaicinājumiem jāsaskaras, un kā spītīgi iet uz savu mērķi, nebaidoties ne no kā.

Sāka ar sasalušām peļķēm

“Hokejs manā ģimene vienmēr bija goda vietā. Kad biju pavisam maza, māsa man uzdāvināja slidas un gāju ārā savos pirmos treniņos – kopā ar brāli slidot uz sasalušām peļķēm. Ļoti patika! Pierunāju vecākus aizvest mani uz tuvāko ledus halli Valmierā. Tuvums gan bija visai nosacīts – stundas attālumā. Un jātrenējas bija kopā ar puišiem, jo meiteņu komanda atrādās tikai Rīgā. Tik tālu izbraukāt nevarējām – būtu bijis jābrauc 2 stundas katrā virzienā,” stāsta Linda. Savus treniņus ar pretējā dzimuma pārstāvjiem viņa atceras ar prieku. “Varbūt no sākuma viņiem bija pārsteigums – ko meitene te dara? Bet mani pieņēma ļoti ātri. Paldies jāsaka arī trenerim, kas ļāva iejusties. Beigās viņi visi man bija kā brāļi! Lai tik kāds no pretiniekiem pamēģina man darīt pāri – puiši uzreiz bija klāt aizstāvēt.” Atskatoties atpakaļ, redzam, ka Linda ir veikusi tālu ceļu. No sasalušās peļķes sanācis aizslidot līdz citai pasaules malai un pietuvoties profesionālai hokejistes karjerai. Tagad jaunā sieviete, kurai ir jau (un vienlaikus – tikai) 19 gadi, spēlē Nacionālajā koledžu sporta asociācijā (NCAA), pārstāvot Ročesteras Tehnoloģiju institūta komandu “Tigers”. 

“Meitenei jāiet daiļslidošanā…”

Taču Lindai, spēlējot hokeju un ejot hokejistes ceļu, nācies saskarties arī ar stereotipiem un neizpratni. Īpaši spilgti viņa atceras vienu gadījumu: gūstot traumu, aizgāja pie ārsta. Ārsts pajautājis, kur tad viņa sasitusies, un, dzirdot atbildi, ka hokeja spēles laikā, nicinoši novilka – “Kāds tev hokejs, tu esi meitene. Meitenei jāiet daiļslidošanā!” “Sajutu milzīgas dusmas,” atceras Linda. “Un dusmas man deva vēl lielāku motivāciju iet uz priekšu, nepadoties un pierādīt, ka sieviete uz ledus – tas ir normāli. Un vispār, kas par izpratni! Tieši daiļslidošanā ir iespēja gūt vairāk traumu, jo viņiem nav aizsargu. Ja nokrīti – sāp. Mēs savukārt esam pilnā ekipējumā, kas labi pasargā. Neviens cits sporta veids nedod man to sajūtu, ka es esmu es pati. Izliekot sevi uz laukuma uz visiem simts procentiem, aizmirstas visas bēdas un stresi. Un par to, ka es, meitene, spēlēju hokeju, jūtos pozitīvi atšķirīga. Daru to, ko daudzas nedara. Tas ir labi,” iedrošina viņa.

Sapnis par ASV

Spēlēt hokeju ar puišiem bija aizraujoši, taču, ja ir mērķis to darīt profesionāli – jāspēlē sieviešu komandā. Savus spārnus Linda Rulle vēlējas izplēst tālāk par Latviju, tāpēc brauca spēlēt uz Vāciju, vēlāk – uz Zviedriju, un tad beidzot sanācis piepildīt lielo sapni – spēlēt ASV universitātes līgā. “Ir diezgan grūti tikt spēlēt taipus kontinentam. Eiropas hokejam ASV nevelta daudz uzmanības. Man paveicās, ka U18 čempionātā Turcijas izlases trenere bija trešās divīzijas Universitātes līgas trenere. Nodibinājām kontaktus, un viņa nodeva informāciju par mani pirmās divīzijas komandai. Sāku sazināties ar treneriem no tās līgas un nonācu ASV,” priecājas hokejiste. “Kā es jūtos? Ja godīgi – kā videospēlē. Nespēju noticēt, ka tas notiek pa īstam. Emociju bija tik daudz, ka tās pat grūti vienā teikumā aprakstīt!” Viņa ir ļoti pateicīga savai ģimenei par atbalstu – viena lieta, kad bērns spēlē īsa lidojuma attālumā, Vācijā vai Zviedrijā, bet pavisam cita – palaist savu atvasi vienu uz ASV, apzinoties, ka vairs nesanāks tik bieži tikties un pavadīt laiku kopā. Savā komandā viņa ir ne tikai vienīgā latviete, bet arī vienīgā, kas atceļojusi no Eiropas.

Tikai maza pauze pusdienām

Lindai ir intensīvs treniņu grafiks, kas viņai kā jaunietei jāapvieno arī ar mācībām un sociālo dzīvi. Piemēram, šajā semestrī stundas sākas pulksten 8.00 no rīta, bet jau 11.00 ir individuālais hokeja treniņš ar treneri, kam seko fizioterapija. Īss pārtraukums pusdienām – un trijos jau jābūt uz tā saucamo sauso treniņu svara zālē. Uzreiz pēc – divu stundu garš hokeja treniņš. Vēl jāpagūst izpildīt mājasdarbi, un tā – katru dienu! Arī sociālā dzīve grozās ar un ap hokeju – komandas biedri ir arī draugi, ar kuriem vakaros var izrunāt dienas gaitas un paskatīties filmu. Tagad, kad viņa ir Latvijā, jāpagūst satikt arī gandrīz gadu neredzētus tuviniekus – ir tik daudz, ko izrunāt un pastāstīt! “Ir motivācija turpināt, jo hokejs ir mana kaisle. Hokejā varu būt pati, man nav jāizliekas, ka esmu kāds cits. Ja, piemēram, esmu dusmīga, visas dusmas izkūp uz ledus. Ikdienā tik daudz lietu, par ko jāraizējas, bet tās beidz pastāvēt, kolīdz uzvelku slidas! Arī komandas saliedētība iedvesmo. Brīži, kad Tava komanda iemet vārtus un visa komanda priekā uzgavilē un apskaujas – tas ir neaprakstāmi,” stāsta Linda.

Laiks jauniem mērķiem

Par savas karjeras mērķiem viņa stāsta, ka tagad priekšā ir daži gadi universitātē, kuru laikā mēģināt apliecināt sevi un attīstīties, lai pēc tam varētu spēlēt ASV Profesionālajā sieviešu hokeja līgā (Professional Women’s Hockey League, PWHL). Tā nodibināta salīdzinoši nesen, bet jau ir ļoti populāra. “Desmitiem tūkstošu cilvēku iet skatīties sieviešu hokeju – un es vēlos tur būt uz ledus. Nest sieviešu hokeja vārdu pasaulē. Bērnībā par šo sportu mums, meitenēm, vispār neko nebiju dzirdējusi, bet laiki mainās. Šogad arī pirmo reizi sieviešu hokejam Latvijā ir atbalstītājs – paldies Olainfarm! Tas arī mums kā spēlētājām ir svarīgi, jo apliecina, ka pārmaiņas notiek un sieviešu hokejs ir pamanīts un izskan plašāk. Un es vēlos būt daļa no šīm pārmaiņām.” 

Foto: Latvijas Hokeja federācijas publicitātes foto