Kuldīgas slimnīca – vieta labas prakses gūšanai

Ik vasaru Kuldīgas slimnīcu par savu prakses vietu izvēlas dažādu specialitāšu studenti. Šajā vasarā prakses vieta tiek nodrošināta 11 jaunajiem speciālistiem. Viena no tām ir Laine Beķere, kura Rīgas Stradiņa universitātes medicīnas fakultātē šogad beidza 5. kursu un praksi jau otro reizi izvēlējās iziet Kuldīgas slimnīcas speciālistu uzraudzībā.

Kāpēc izvēlējāties praksi iziet Kuldīgas slimnīcā?

Esmu jelgavniece, bet Kuldīgas novadā dzīvo manas otras puses ģimene. Gribēju praksi ārpus Rīgas, turklāt Kuldīga man ļoti patīk. Arī 3. kursa praksi izgāju Kuldīgas slimnīcā un tā bija vērtīga, jo daudz redzēju un iemācījos. Kuldīgas slimnīcā, salīdzinot ar Rīgas slimnīcām, iegūstu vairāk, jo ārsti ir atsaucīgi, palīdz man saprast visu, par ko rodas jautājumi. Arī pacienti neiebilst par manu klātbūtni, ļauj veikt izmeklēšanu un apskati sakot, ka jaunajiem ārstiem arī jāmācās. Rīgā viss notiek daudz straujāk.

Kā medicīnas studentiem tiek organizēta prakse?

Pirmā lielā prakse mums bija pēc 3. kursa – tā bija divu nedēļu māsu prakse iekšķīgo slimību un ķirurģijas nodaļā, lai apgūtu dažādas manipulācijas, piemēram, asins analīžu ņemšanu, injekciju veikšanu, katetru ievietošanu un pacientu aprūpi. Otra lielā prakse studentiem ir pēc 5. kursa. To šobrīd izeju Kuldīgas slimnīcas iekšķīgo slimību nodaļā dakteres Vijas Rendnieces uzraudzībā, bet ķirurģijas novirzienu apgūstu ginekoloģijas, dzemdību nodaļā dakteres Ilzes Smiltānes uzraudzībā.

Kādi ir Jūsu pienākumi?

Terapijas nodaļā apraugām pacientus – aprunājamies, vai nav kādas jaunas sūdzības, izmēram spiedienu un vitālos rādītājus. Tad ar ārstu izvērtējam, vai pacientam nepieciešams mainīt terapiju, vai nozīmēt jaunus izmeklējumus. Asistēju speciālistiem arī radioloģijas izmeklējumu laikā, pārrunājām datortomogrāfijas, osteodensitometrijas un ultrasonogrāfijas izmeklējumu gaitu. Līdz šim to biju apguvusi tikai teorētiski no pieejamās mācību literatūras un dažādām vadlīnijām, tāpēc šāda izmeklējumu praktiskā puse bija īpaši vērtīga. Tāpat piedalījos dažādos funkcionālos izmeklējumos, piemēram, spirogrāfijā, kuras laikā, pacientam stipri izelpojot gaisu, mēra ieelpas, izeplas un citus rādītājus, kas palīdz diagnosticēt plaušu slimības. 

Savukārt ginekoloģijas nodaļā vērtīga bija dalība dažādās operācijās, tajā skaitā laparaskopiskās. Interesanti bija piedalīties histeroskopijā. Bija iespēja asistēt arī pāris ķeizargriezienos. 

Kādas ir sajūtas, pirmoreiz asistējot operācijā?

Ķeizargrieziena laikā palīdzēju ārstiem ar vienkāršām darbībām, taču arī tā ir laba prakse. Pirmajā dienā, piedaloties ķeizargriezienā, saņēmu jaundzimušo. Tad bija milzīgs pārsteigums un sajūsma. Citā reizē ārsts ļāva pārgriezt nabassaiti. Ar katru nākamo reizi jau viss notiek ierastāk, taču joprojām ļoti individuāli. Šīs mazās pieredzītes ir ļoti vērtīgas. Bet, strādājot ar prasmīgu ķirurgu, nav satraukuma, ka kaut kas varētu neizdoties.  

Vai veicot tik daudz pienākumu dažādās nodaļās, nerodas pārdomas par specialitātes izvēli?

Pārdomas ir visu laiku, jo viens ir tas, ko sirds kāro, bet otra ir racionālā puse. Pediatrija man vienmēr ir patikusi, turklāt jāapzinās, ka katrai profesijai ir savi plusi un mīnusi. 

Un kā ir strādāt ar Kuldīgas slimnīcas tehnoloģijām, kas liela daļa ir nesen atjaunotas?

Ir iekārtas, kas ir tādas pašas vai līdzīgas, kā Rīgas slimnīcās, līdz ar to viegli strādāt. Man patīk laparoskopijas iekārta ar optisko sistēmu, jo man kā studentam ir vieglāk sekot operācijas gaitai, redzot kā ārsts strādā no ārpuses un kas tajā pašā laikā notiek cilvēka iekšpusē. 

Ko Jūs esat iemācījusies no slimnīcas ārstiem prakses laikā?

Aprunājoties ar citiem kursabiedriem, secinu, ka esmu no tiem nedaudzajiem praktikantiem, kuri prakses laikā ir redzējuši un iemācījušies pat vairāk nekā cerēts. Abās nodaļās nācās atcerēties lietas, kuras skolā apguvām jau pirms laika. Vakaros pārlapoju grāmatas, bet nākamajā dienā ārsti palīdzēja saprast šīs teorijas praktisko pusi, kā kas patiesībā strādā dzīvē. Visi slimnīcas speciālisti, ar kuriem strādāju, iedeva labu praktisko pusi teorētiskajām zināšanām. Tas, ko studenti redz dzīvē, ir ārstu un pacientu nopelns, jo vislabāk atcerēties var, ikdienā pašam pieliekot roku. 

Kā izvēlējāties dzīvi saistīt ar medicīnu?

Jau bērnībā sapņoju, ka būšu ārsts. Vēlāk pārdomāju. Viss skolā padevās, tāpēc nebija nekādu ierobežojumu izvēlēties konkrētu virzienu. Vidusskolas laikā darbojos pašpārvaldē, dejoju, dziedāju, tāpēc vienubrīd apsvēru domu izvēlēties kultūras jomu. Bet 12. klasē, kad sākās satraukums par nākotnes profesijas izvēli, spontāni atgriezos pie bērnības sapņa mācīties medicīnu, konkrēti pediatriju.

Jums noteikti jābūt ļoti mērķtiecīgai, ņemot vērā, ka studijās paies 10 gadi?

Ir bijuši dažādi periodi – mācīšanās naktīs, grūtības, bet tā ir jebkuram studentam. Pārsvarā uz medicīnas fakultāti aiziet gana motivēti cilvēki. Ir studenti, kas 1. kursā pamet medicīnu, jo saprot, ka tas nav viņu aicinājums. Un tad paliek tie, kuri iet līdz galam. Protams, mācību procesā daļa studentu arī maina domas par savu specialitāti, piemēram, uzsāk mācības ar domu kļūt par ķirurgu, bet vēlāk izvēlas traumatoloģijas specialitāti.

Kādi faktori ārstam spēlē, izvēloties strādāt reģionālā slimnīcā?

Manā gadījumā tas ir ģeogrāfiskais faktors, protams, arī sociālās garantijas un atbalsts ar dzīvesvietu. Būtiski ir arī tas, cik pacientu varu ātri un ērti nosūtīt pie kāda speciālista vai uz dažādiem izmeklējumiem – rentgenu, analīzēm utt.

Kā Jūs raugāties uz darbu reģionālā slimnīcā pēc augstskolas absolvēšanas?

Pirmie gadi noteikti jāpavada rezidentūrā Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā, kur ir visa mācību bāze. Manuprāt, sākotnējai pieredzes krāšanai nepieciešama liela slimnīca, bet, kad praktiskā pieredze jau nedaudz uzkrāta, es noteikti varētu strādāt reģionālajā slimnīcā, kur ir iespēja rūpīgāk, mierīgāk un vairāk laika veltīt pacientiem.

Informāciju sagatavoja: Signeta Lapiņa, SIA “Kuldīgas slimnīca” sabiedrisko attiecību speciāliste.

Foto: publicitātes