Andras Manfeldes dzeja

Andras Manfeldes dzeja ir mākslinieciski nopietnākais un spēcīgākais jaunieguvums pēdējos gados. Viņas radikāli asociatīvā dzeja rodas no pavisam tiešas, nemākslinieciskas, nedzejiskas mūsu visu ikdienas dzīves. No ikdienas puņķiem un asarām. Un no mīlestības un neierasti gaišas sirds. (Jānis Rokpelnis, 2005)

Otrajā Andras Manfeldes grāmatā saglabājas dzejnieces poētikas galvenās iezīmes— spilgta, asociatīva tēlainība, kas rodas no pavisam ikdienišķām dzīves situācijām, mūsdienu dzejai ne visai raksturīgā spēja poētiski iedzīvoties citu, ārēji neekskluzīvu cilvēku dzīvēs. (Jānis Rokpelnis) Emocionāla atraisītība un tiešums blīvā gleznainu, konkrētu tēlu plūdumā, asi reālistisku, raupju ikdienas detaļu sadzīvošana ar jaudīgu jutekliskumu un vissmalkākajiem, trauslākajiem tēliem un noskaņām, visa šīs dzejas pamatintonācija, kas ir – ja ne kliegšus, tad saukšus, aizgūtnēm, uz elpas spēju robežas. (..) Lielāko daļu Betona svētnīcās iekļauto dzejoļu apdzīvo citas, dzīvē satiktas vai noskatītas sievietes – pārdevējas, konduktores, dzērājas, kaimiņienes, dažnedažādas. Manfelde runā par viņām ar tik intensīvu iejušanos viņu dzīves sāpēs, stāsta tik precīzi un žilbinoši spilgti, ka iesāpas acis, to visu uzlūkojot. (Jānis Elsbergs)

“Es esmu dzejniece ainaviste. Vide manu dzeju ļoti ietekmē. Iepriekšējos krājumos tā bija urbānā Rīgas vide ar tramvaju ritmu, bomžiem un pārdevējām. Ziemeļu tirgus ainava aizsākas Centrāltirgū, pieskaras Kurzemei un noslēdzas Karostas katedrāles ēnā,” atklāj Andra Manfelde. “Līdzīgi tam, kā gruzīnu gleznotājs naivists gleznoja uz melna audekla, arī es sevi un savus interešu objektus ierakstu daudzstāveņu, dzelzsceļsliežu un šobrīd arī ikdienišķās jūras fonā. Mana dzeja ir par lielo noslēpumu necilo ārieni jeb – vienkāršāk – meklējiet varoņus! Sētniekus, pārdevējas, konduktores, urlas, puisīti ar nolauzto ceriņu zaru un tās, kurām jau pāri piecdesmit.” Redaktors – Jānis Rokpelnis.

Video: Inga Nestere

TOP Komentāri

avatar