Nākotnes sabiedrība prasa personalizētu mācīšanos

Pieaugošā dažādība un individualizācija sabiedrībā ne vien Latvijā, bet arī Eiropā un citviet pasaulē prasa personalizētu mācīšanos. Tāpēc sabiedrībai kopumā un skolām tajā skaitā ir svarīgi to apzināties, un, lai sasniegtu katru bērnu, būtiski mainīt līdzšinējo mācīšanās pieredzi skolās.

Šis bija galvenais no secinājumiem šodien Ogrē notikušajā konferencē “Skola katram bērnam”, kurā izglītības praktiķi un rīcībpolitikas veidotāji diskutēja par to, kā mācībās pilnvērtīgi iekļaut katru skolēnu. Bērni skolā ierodas no dažādām ģimenēm un sociālajām vidēm, nāk ar atšķirīgu pieredzi un priekšzināšanām, atšķiras skolēnu uztvere, raksturs, ir dažādas kognitīvās spējas un mācīšanās vajadzības. Lai katrs bērns varētu gūt labāko mācīšanās pieredzi, atklāt savus talantus, realizēt spējas, skolā būtiski ir veidot tādu vidi, kurā līdzvērtīgi varētu iekļauties un saņemt sev piemērotāko atbalstu ikviens skolēns.

“Pieaugošā dažādība un individualizācija sabiedrībā nav pēdējo gadu vai mēnešu parādība – mēs ar to saskaramies jau ilgstošākā laikā. Tāpat kā citur Eiropā un pasaulē, šī tendence tikai pastiprināsies. Es nešaubos – arī jūsu, skolotāju, pieredze, tiekoties ar vecākiem, strādājot ar skolēniem, par to liecina,” konferences ievadā teica Valsts izglītības satura centra vadītājs Guntars Catlaks. Viņš uzsvēra: “Domāt, ka vienāds standarts un vienādi sasniedzamie rezultāti skolēniem nozīmē, ka pēc 12 gadiem šie cilvēki būs vienādi, ir kā smagi un grūti airēt pret straumi. Jo “straume” prasa personalizētu mācīšanos.” Uzsverot, ka Latvijā esam jaunā mācību satura ieviešanas tikai pašā sākuma punktā, G. Catlaks aicināja: “Ir triju gadu ieviešanas periods, kas ir pārejas posms, mēģinājumu, izmēģinājumu un pašrefleksijas laiks. Nebaidīsimies kļūdīties. Necentīsimies rīt, parīt, aizparīt definēt un sasniegt kādu ļoti konkrētu rezultātu. Šajā laikā, izmantojot rīkus un līdzekļus, kas ir mūsu rīcībā, mācoties citam no cita, mēģināsim darīt un domāt, kā katrs varam ko mainīt savā ierastajā vidē, lai palīdzēt ikvienam no tiem bērniem, pusaudžiem, jauniešiem, kas ir jūsu rīcībā šobrīd, attīstīties tik labi, cik iespējams.”

Jānis Vilciņš, pēdējos četrus gadus vadījis Skola2030 matemātikas mācību jomas satura izstrādi, konferencē dalījās novērojumos – ar skolotāju pieredzi par skolās notiekošo. Divi no biežākajiem kolēģu secinājumiem: 1) kas strādājis vēl pirms četriem gadiem, nedod vairs rezultātu šodien, un 2) kaut kas ir mainījies saistībā ar skolēnu atmiņu. Uzsverot, ka svarīgi nesākt notiekošā izvērtējumu, skatoties, pagātnē, Jānis Vilciņš aicināja: “Pagātnē skatoties, ieslīgsim negatīvismā un tēzē “toreiz debesis bija zilākas, zāle zaļāka, bērni – gudrāki un čaklāki”. Kas nav taisnība. Kas ir taisnība? Bērni ir atšķirīgi. Un mums ir jāmeklē racionāli ceļi, lai viņiem tuvotos.”

Viens no veidiem, kā to darīt, ir rast jaunus skatpunktus un ieraudzīt perspektīvu, ko tie paver. Piemēram, matemātikā svarīgi ir izvērtēt attiecības starp “es zinu” un “es saprotu”. J. Vilciņš norāda: “Nozīmīga skolēnu daļa veido izpratni mācībās arī šobrīd. Tomēr kā sistēmai kopumā mums izpratnes veidošanas īpatsvars mācīšanā būtiski jāpalielina.” Tas nozīmē, piemēram, ka, mācoties matemātiku, bērnam svarīgi saņemt atbildes uz jautājumu “kāpēc?”, svarīgi mācīties komunicēt un domāt saprotamā veidā, kā tas notiek mājās, svarīgi bērnam skolā būt ne tikai izpildītājam, bet arī veidotājam un radītājam, izjust prieku par savu varēšanu. “Mēs visi zinām, ka ir muskuļu prieks, bet ir arī prāta prieks,” uzsvēra J. Vilciņš. “Jo apzinātāk, dziļāk mācīsim matemātiku, jo saprotamāka tā kļūst.”

“Atvērtība, uztverot skolēnu dažādību kā normu, ne izņēmumu, ir viens no lielākajiem šodienas skolu izaicinājumiem. Tas nozīmē laikus pamanīt bērnu un jauniešu stiprās puses, sniegt daudzveidīgu atbalstu katram, kur tas nepieciešams. Unificēta pieeja mācīšanai, kāda veidojusies vēsturiski līdz ar skolas kā institūcijas radīšanu, neatbilst ne mūsdienu realitātei, ne skolēnu vajadzībām. To labi apzinās arī vairums skolu vadītāju un skolotāju,” uzsvēra Zane Oliņa, Skola2030 mācību satura ieviešanas vadītāja.

Kanādas Britu Kolumbijas provinces izglītības satura pārmaiņu arhitekts, plānotājs un ieviešanas vadītājs Rods Alens konferencē stāstīja par nesenajām izglītības satura pārmaiņām, kas īstenotas Britu Kolumbijā laika posmā no 2009. līdz šim brīdim: “Mums saskaņā ar starptautiskajiem pētījumiem ir viena no labākajām izglītības sistēmām pasaulē. Taču mēs nolēmām to transformēt, jo vienkārši laba vai nedaudz labāka nebija pietiekama kā mūsu mērķis. Pārmaiņu procesā aicinājām skolotājus mainīt savu praksi nevis tādēļ, ka viņi būtu slikti skolotāji. Mums ir lieliski skolotāji. Viņi līdz šim bija darījuši visu, ko mēs no viņiem kā sabiedrība sagaidījām šo gadu laikā. Viņu īstenotā pieeja bija atbilstoša savam laikam, taču rosinājām domāt – varbūt tā vienkārši nav piemērota jaunajiem mērķiem. Mūsu stratēģija bija nevis likt skolotājiem iemācīties jauno saturu, ieviešot jauno saturu kā kādu valdības izstrādātu programmu, bet gan veidot sava veida sabiedrības kustību, kurā ikviens pamatīgi pārvērtē savu izpratni par izglītību un mācīšanos. Mums svarīgi bija mainīt kultūru, domāšanu.”

“Var teikt, ka šobrīd mums ir laimīgāki un veselīgāki bērni un skolotāji,” jautāts par rezultātu, teica Rods Alens īsā intervijā pirms konferences. Lai gan Latvijas skolēnu rezultāti starptautiskos pētījumos atbilst OECD valstu vidējam līmenim, tomēr Latvijas skolēnu procents ar augstu kompetenci (5. un 6. līmeni no pavisam sešiem līmeņiem) ir uz pusi mazāks nekā Eiropā vidēji, turklāt katrs piektais piecpadsmitgadnieks Latvijā ir ar vāju kompetenci. Tas nozīmē, ka šo skolēnu tālākās akadēmiskās un profesionālās iespējas ir būtiski ierobežotas. Lai to mainītu, jāmainās mācību pieejai, mācību videi un darba organizācijai skolās un pirmsskolās Latvijā. Lai arī Latvijas gadījumā skolu priekšlaikus pametušo jauniešu skaits ir 8 %, kas ir pat mazāk nekā EK noteiktais mērķis (EK viens no mērķiem līdz 2020. gadam ir, lai izglītības un apmācības sistēmu priekšlaikus pametušo 18–24 gadus veco jauniešu īpatsvars nebūtu lielāks par 10 %), būtiski ir, ka lielākie riski (74% gadījumu) pārtraukt mācības saistīti tieši ar skolas vidi pretstatā ģimenes, sociālajiem un ekonomiskajiem faktoriem, – gandrīz pusē (48 %) gadījumu tās ir “grūtības mācību satura apguvē”, 17 % gadījumu “zemi mācību sasniegumi, 15% gadījumu – “iekavēta mācību satura apguve iepriekšējā izglītības posmā”. (Kraģe, G., Ivanova, I., 2018, Priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas novēršanas atbalsta sistēmas veidošana un vadība; IKVD īstenotā ESF projekta “Pumpurs” pētījuma gala ziņojums) Turklāt starptautiskās skolēnu novērtēšanas programmas PISA 2015 pētījuma rezultāti par skolēnu labklājību plašā nozīmē, ar to saprotot ne tikai materiālo, bet arī psiholoģisko, sociālo un fizisko labklājību, liecina, ka Latvijas skolēnu piederības izjūtas skolai indekss ir mazāks par OECD vidējo. Piecpadsmitgadīgie skolēni visbiežāk no visām pētījuma dalībvalstīm min, ka piedzīvojuši pāridarījumus no vienaudžiem skolā. Tādi pārinodarījumi kā izsmiešana, draudēšana, fiziska ietekmēšana no citu skolēnu puses ievērojami pasliktina skolēnu dzīves kvalitāti un līdz ar to arī mācību sniegumu.

Konferencē runāja arī Latvijas Universitātes Starpnozaru izglītības inovāciju centra direktore, vadošā pētniece Dace  Namsone,  Rīgas  Valsts 1. ģimnāzijas angļu valodas skolotājs Jānis  Zeimanis, Skola2030 vecākā eksperte, Rīgas pilsētas sākumskolas direktore Solvita Lazdiņa, Skola2030 vērtēšanas satura izstrādes vadītājs Pāvels Pestovs, Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas asociētā profesore Mārīte Rozenfelde. Konferences ierakstu var noskatīties Skola2030 Facebook lapā https://www.facebook.com/Skola2030/videos/347004573185483 , kā arī ar laiku priekšlasījumu ieraksti tiks ievietoti Skola2030 YouTube kanālā.

Foto: publicitātes