Sals var pieturēties līdz pat marta beigām

Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Hidrometeoroloģisko prognožu daļas vadītāja Laura Krūmiņa Radio TEV ziņu dienestam šādu faktu noliedz, piebilstot, ka mūsdienās dabas apstākļus var prognozēt daudz vairāk dienām uz priekšu nekā agrāk. To dara dažādas datorprogrammas – meteoroloģiskie radari, satelītiekārtas, elektroniskie termometri un citi gudri rīki, sniedzot datus, kurus sinoptiķi saliek pārējiem cilvēkiem saprotamā valodā. Latvijā, kā pastāstīja Laura, ir aptuveni 20 profesionāli sinoptiķi, un mūsu zemes izmēriem tas esot pietiekami.

Uz jautājumu, vai viņa un amata brāļi darbā izmanto arī sentēvu metodes, sinoptiķe atbildēja noliedzoši. Viņa, protams, ir informēta, ka Latvijā rosās šādi cilvēki, kuri laika apstākļus nosaka pēc saules, vēja, dzīvnieku uzvedības, dabas un citām, apkārtesošām lietām. Parasti šādas laika prognozes tiek izlasītas un pieņemtas zināšanai.

Viens no šādiem cilvēkiem Latvijā ir viļakietis Vilis Bukšs. Viņš ir viens no tiem, kurš raksta dabā redzamo burtnīcā, gluži kā hronikas. Vilis uzskata, ka mūsdienu cilvēks ir attālinājies no dabas pazīšanas mākslas, taču viņa vairāku desmitu gadu garie novērojumi liecina, ka dabas likumi joprojām strādā. Un tieši tāpēc, lai tos uzturētu dzīvus, Vilis Bukšs popularizē laika prognozēšanu pēc sentēvu metodēm un viņš labprāt dalās savās zinībās ar ikvienu interesentu. “Mēs dzīvojam dinamiskā, tehnoloģiju pilnā laikmetā, tāpēc senākas zinības pazūd. Es tās pielietoju savā darbā. Un tāpēc uzturu dzīvas.”

Atbildot uz jautājumu, kuras prognozes viņam šķiet ticamākas, viņa paša vai meteodienestu, Vilis Radio TEV apgalvoja: “Mūs dienesti lielākoties nosaka laiku trīs vai piecas dienas uz priekšu. Bet mūsu senčiem, kā jau zemniekiem, bija svarīgi zināt tendences lielākam laika periodam – vai ziema būs silta, cik sausa vasara varētu būt. Un šie senču vērojumi darbojas. Lielākiem laika periodiem noteikti. Tikai mēs daudzas lietas nezinām tik smalki, kā mūsu senči.”

Vilis un Laura arī skaidroja, kāpēc ir tāda mistiska vieta, kā Zosēni, kur vienmēr ir lielāks aukstums. Vienkārši – tur ir Vidzemes augstākā un klajākā vieta, tāpēc arī tur vienmēr būs spelgonītis. Kā arī Alūksnes puse, kas atrodas ziemeļaustrumos, un tas stūris vienmēr ir ar lielāku aukstumu. Taču Vilis atzīmēja, ka mēs, Latvijā, esam bagāti, varam baudīt patiešām kontrastainu laiku nelielā griezumā. Nepilnu 300 līdz 400 kilometru robežās vienā galā ir ap nulli, kamēr otrā galā lieli mīnusi.

Tā kā īsta un balta ziema Latvijā iestājās tikai janvāra vidū, Radio TEV jautāja Vilim Bukšam – cik ilgi ziema pie mums būs: “Ja skatās no tautas vērojumiem, un viens no tādiem ir cūkas kaušanas laikā, aplūkot liesu, tad man zināmie cūkas kāvēji, kas pirms Ziemassvētkiem kāva cūciņas, teica, ka pēc liesas spriežot, ziema sabiezēs uz galu. To apstiprina arī mani novērojumi, kā gājputnu aiziešana, lapkritis, iezīmīgās dienas. Janvārī būs mērens sals, kurš varētu būt līdz pat februāra beigām, pat marta vidum. Pēc tam gan nāks straujš pavasaris. Nav izslēgts, ka janvāra beigās kāds atkusnis vai siltāka diena, bet ziema tad atkal tālāk turpināsies. Šādi laika apstākļi jau ir bijuši, tā kā tas nav nekas nenormāls vai neparasts,” pareģo Bukšs, kura prognozes parasti arī piepildās. Tas nozīmē, ka zemledus makšķerniekiem, vēl tiks dota iespēja.

Kā saka Vilis: “Vārdu salikumā “slikts laiks” slēpjas kāda rozīnīte, piemēram, lietains maijs – kuplas pļavas. Auksts aprīlis – silts jūnijs!”

Radio TEV