“Zaļā” transporta izaicinājumi jeb kā tikt uz priekšu bez CO2 izmešiem

Jau pēc desmit gadiem Eiropas Savienība (ES), tātad arī Latvija, vēlas sasniegt ambiciozu mērķi – jauno automašīnu CO2 jeb ogļskābās gāzes izmešu apjomam jābūt par 37,5% mazākam nekā patlaban. Izaicinošais uzdevums mudina auto ražotājus visā pasaulē investēt ievērojamus resursus, lai radītu inovatīvus produktus, kas spēj samazināt kaitīgo izmešu daudzumu. Taču par to jādomā arī valstu līmenī un nevis pēc 10 vai 30 gadiem, bet jau šodien. Latvija neražo automašīnas, toties tās intensīvi lieto. Kādi ir mūsu uzdevumi un potenciālais ieguldījums, lai sasniegtu kopīgos mērķus?

Elektroauto – labs risinājums, nepiemērota infrastruktūra

Palielinoties sabiedrības interesei par ekoloģiski inteliģentu dzīvesveidu, arvien aktuālāki kļūst arī alternatīvi pārvietošanās risinājumi. Daudzviet pasaulē savas pozīcijas mērķtiecīgi nostiprina elektroauto. Latvijā tas notiek samērā lēni. No vienas puses, tāpat kā dažādās kampaņās runājam par satiksmes drošību, būtu jārunā arī par videi draudzīga transporta priekšrocībām, veidojot atbilstošu sabiedrības izpratni. No otras, elektromobiļu kūtrā iesaiste Latvijas satiksmē nav nekāds brīnums – ja klients iegādājas auto par 80 000 vai 90 000 eiro, viņš sagaida piemērotu infrastruktūru, lai ar savu lielisko auto varētu arī komfortabli pārvietoties. Latvijā tas pašlaik ir ja ne gluži neiespējami, tad visai problemātiski gan. Elektroauto uzlādes iespēju, sevišķi ātrās uzlādes staciju, ir krietni par maz, turklāt daļa no tām ir novecojušas un jaunāko modeļu uzlādei nav izmantojamas. Tā nu Latvija turpina piedalīties Eiropas CO2 izmešu ražošanā. Saskaņā ar Eiropas Parlamenta datiem gandrīz trešo daļu CO2 emisijas rada tieši transporta nozare, 72% no tiem – autotransports.

Globāla problēma – trūkst vienota redzējuma

Cenšoties problēmu risināt, ES ir izvirzījusi mērķi līdz 2050. gadam samazināt transporta radīto ogļskābās gāzes izmešu apjomu par 60%, salīdzinot ar 1990. gada līmeni. Ar auto “kaitīgajiem ieradumiem” pasaulē cīnās dažādi.

Pagaidām tas galvenokārt ir “burkāna” princips. Piemēram, Vācija paredz subsīdijas, lai iedzīvotāji varētu pāriet uz jaunākiem, videi draudzīgākiem automobiļiem ar zemāku izmešu daudzumu. Izraēla veicina hibrīdauto lietošanu, piedāvājot lielas nodokļu atlaides tiem pircējiem, kuri iegādājas hibrīdauto. Norvēģija šajā ziņā ir visprogresīvākā – tur tiek piedāvāti bonusi klientiem, kas iegādājas elektromobiļus, ir pieejams blīvs uzlādes vietu tīkls un proporcionāli daudz ātrās uzlādes punktu.

Taču pie apvāršņa vīd arī “pātagas” ēna – jaunie ES noteikumi paredz, ka auto ražotājiem, kas pārsniegs noteikto CO2 normu, būs jāmaksā papildu nodoklis, ko, iespējams, nākotnē novirzīs zaļā transporta attīstībai un autobūves industrijas darbinieku apmācībai. No aizliegumiem neizvairīties arī privātpersonām – Vācijā ne vienā vien pilsētā jau tagad aizliegts iebraukt ar dīzeļdzinējiem, un šim piemēram pamazām seko arī Francija un citas Eiropas valstis. Taču tas, kas uzlabo gaisa kvalitāti atsevišķās pilsētās, nekādi nerisina problēmu kopumā. Kad vācietis pārdod savu standartiem neatbilstošo dīzelīti, tas nonāk Polijas vai Baltijas tirgū un turpina bagātināt ar ogļskābo gāzi Eiropas gaisu, ko elpojam mēs visi. Galvenā problēma Eiropā šobrīd ir tā, ka problēmu risināšanā trūkst vienotas stratēģijas.

Latvijas izaicinājums un ieguldījums – līdzsvars starp vēlmēm un iespējām

Kas varētu būt burkāns un pātaga Latvijā, lai noteiktajā laikā sasniegtu ES mērķus, ņemot vērā, ka mums, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, ir krietni novecojis, toties iespaidīga izmēra autoparks? Protams, CO2 izmešu apjomu vairo ne tikai dzinēja veids, kā auto izmērs, vecums un nolietojums, bet arī vadītāja braukšanas stils – sportiski braucot, auto patērē vairāk degvielas, un arī ogļskābo gāzu izmešu ir vairāk. To, visticamāk, īpaši ietekmēt nevar. Viens no risinājumiem būtu jaunu auto iegāde ar mūsdienīgiem, standartiem atbilstošiem dzinējiem. Tomēr daudzu Latvijas autobraucēju rocība jauna transportlīdzekļa iegādei ir ap desmit, divpadsmit tūkstošiem eiro, par ko var nopirkt tirgū pieejamo, nevis to, ko autovadītājs tiešām vēlētos. Banku papildu finansējums un līzinga iespējas daļēji šo problēmu risina, bet ar to nepietiek. Vēl svarīgāk būtu gatavoties elektromobiļu ērai, kas neies secen arī Latvijai. Šī ir joma, kurā valstij ir visas iespējas radīt videi draudzīgas infrastruktūras stratēģiju ar attīstības potenciālu un to īstenot, rādot piemēru pārējai Eiropai.

Vēl kāds apstāklis, ar ko jārēķinās, ir joprojām pieaugošais to Latvijas iedzīvotāju skaits, kuri vēlas iegādāties savu auto. Statistika rāda, ka Latvijā katrā automašīnā, kas piedalās satiksmē, vidēji brauc 1,6–1,9 cilvēki. Tas nozīmē – lielākoties viens, retāk divi vai vairāk. Protams, mums kā auto tirgotājiem nav iebildumu, taču ir jārod saprātīgs līdzsvars starp auto tirgotāju interesēm, vides aktīvistu vēlmēm un klientu ērtībām.

Situāciju uz ceļiem noteikti atvieglotu auto koplietošana – prakse, kas ir diezgan izplatīta pasaulē un līdz ar CarGuru pamazām ienāk arī Latvijā. Tas ļautu atteikties no novecojušiem individuālajiem auto par labu standartam atbilstošiem hibrīdiem un elektromobiļiem. Pie mums tam noteikti ir potenciāls, par ko jau tagad liecina nomai pieejamo elektroskūteru bums. Taču pilnvērtīgai auto koplietošanas funkcionalitātei būtu vajadzīga autonomā braukšana, sakārtojot likumdošanu un drošības aspektus. Tas varētu veicināt koplietošanas klubu veidošanos: piemēram, es aizbraucu uz darbu un, kamēr no 9 līdz 17 atrodos birojā, mašīna pati aizbrauc pie cita lietotāja un atgriežas, kad ir vajadzīga man. Bet mēs visi labi saprotam, ka tā nav tuvākā nākotne.

Futūristiskas vīzijas – pa spēkam arī mazajiem

Pie nākotnes vīzijām pagaidām pieskaitāms arī ūdeņraža dzinējs un citas alternatīvas tehnoloģijas, kas pašlaik ir izstrādes procesā. Visi Mercedes-Benz modeļi jau šobrīd atbilst jaunajiem CO2 emisiju standartiem, tāpēc it kā varētu mierīgi gozēties avangardā un nesatraukties. Taču arī Daimler, tāpat kā visi auto ražotāji, attīsta jaunas tehnoloģijas un meklē alternatīvus risinājumus ieilgušām problēmām. Nozarei ir vajadzīgi jaunatklājēji, kuri grib būt pirmie, izmēģināt jaunās tehnoloģijas praksē un radīt pieprasījumu, lai veicinātu piedāvājumu.

Vācijas gigantu Daimler, BMW un Volkswagen grupas, kā arī Ford Motor Company izveidotais kopuzņēmums Ionity, kas Eiropā attīsta ātrās uzlādes staciju tīklu, ir lielisks piemērs, kā lielie auto ražotāji kopīgiem spēkiem var piedāvāt reālu risinājumu konkrētai problēmai. Taču nav jābūt lielvalstij ar gigantiskiem koncerniem, lai piedalītos nākotnes veidošanā. Taxify un Skype piemērs Igaunijā rāda, ka arī mazie tirgi spēj ģenerēt interesantas un ļoti veiksmīgas idejas. Arī Latvijā ir gana daudz jaunuzņēmumu un inovatoru, kuriem būtu pa spēkam rast oriģinālus risinājumus gan auto koplietošanai, gan videi draudzīga transporta ieviešanai sadzīvē, radīt apvērsumu visā autonozarē un beidzot patiešām ievest mūs 21. gadsimtā bez CO2 izmešu mākoņa Eiropas debesīs.

Foto: publicitātes