„Viņa ir citāda”

„Bibliotekāri – gaismas nesēji”

Pasākumu organizēja Jēkabpils Galvenā bibliotēka. I.Stroda iesākumā sacīja: „Mēs ar Lidu kādas divas trīs nedēļas braucam visur, kur mūs aicina. Pirms uz kādu vietu dodos, es uzzinu, kas tur jauns noticis. Priecājos, ka Jēkabpilī jau 13. reizi pēc kārtas notiek konkurss „Lasītprieks”. Tas ir brīnišķīgi, ka šajā pilsētā cilvēki lasa grāmatas! Jūs esat tās mazās saliņas visā Latvijā, tie gaismas nesēji, kas lasīšanas aktivitātes organizē. Īpaši tas ir svarīgi bērniem, jo daudzi no viņiem, dzīvojot lielveikalu laikā, nezina, kā tapuši produkti: maize, piens, sviests un citi.  Es esmu redzējusi filmu par izcilā izgudrotāja Nobela kundzi. Tajā Nobels saka: „Bez grāmatām mēs būtu pērtiķi.” Esmu lepna, ka norisinās J.Graubiņa mazo izpildītāju konkurss.

Grāmatas ir dažādas. Tikšanās reizēs man lasītāji bieži ir jautājuši: kāpēc izdevumā ir tik maz par aktrises personīgo dzīvi? Mēs abas esam klasesbiedrenes, rīdzinieces. Kādā tikšanās reizē bijušie klasesbiedri man sacīja: „Tu raksti par daudz ko. Vai tu nevari par Lidu uzrakstīt?!” Es sacīju, ka varu. Izrādījās, ka tik vienkārši tas nemaz nav… Grāmata tapa pus otra gada laikā. Lai gan esmu komunikabla, tomēr sarunas laikā dabūt ārā no mākslinieces faktus un atziņas nebija viegli. Mēs esam runājušās gan teātra ģērbtuvē, gan mājās, gan staigājot gar Daugavas krastu. Tagad, braucot pie lasītājiem, katrā tikšanās reizē es par Lidiju uzzinu kaut ko jaunu. Tas nav ierakstīts grāmatā… Patlaban man top rakstiskais variants autorprogrammai „Tēvu laipa šai zemē”, kas raksturo laiku tūlīt pēc Atmodas, kas nu jau kļuvis par vēsturi.

Pēc horoskopa Lidija ir ūdensvīrs. Tāpat kā dzejniece Velta Toma. Par šai zīmei piederošajām sievietēm dzejniece Māra Zālīte ir teikusi: „Viņas ir stipras, īpaši citas, labestīgas, nerunā aiz muguras, acīs pateiks to, ko domā, prot sadzīvot ar visiem.” No šī M. Zālītes citāta es paņēmu grāmatas nosaukumu, jo likās, ka tas ir tik tiešs un trāpīgs.”

 „Dieviņš zināja, kur mani nolikt”

Runas stafeti pārņem aktrise Lidija Pumpure. Viņas filozofiskās atziņas ir interesantas un pamācošas. „Kaut zinu, ka pāri visam ir Dievs. Mēs katrs esam individuāli un neatkarīgi ļaudis. Es esmu interesējusies gan par austrumu filozofiju, gan astroloģiju, vērojusi dzīvē savus gara radiniekus. Man galvenais uzdevums bija – izprast sevi. Sevi jau no malas redzēt nevar. Atliek ieklausīties, ko saka citi. Esmu dzimusi vienā datumā ar dzejnieci Mirdzu Ķempi. Man patīk viņas dzeja. Esmu to bieži lasījusi. Arī Anda Līce mani aicina lasīt dzeju viņas grāmatu atvēršanas pasākumos. Anda pēc horoskopa ir vērsis. Es esmu ieņemta vērša zīmē. Tā ir mana zemapziņa. Ūdensvīrs ir arī izcilā sakrālo deju dejotāja Vija Vētra. Es ticu, ka pāri visam stāv Radītājs. Tomēr kaut kādas kopīgas iezīmes vienā laikā dzimušajiem tomēr eksistē. Reiz es nebiju paskatījusies izrāžu sarakstā, jo nodomāju, ka šovakar man nav jāspēlē. Viena balss, laikam mans sargeņģelis, saka: „Lida, paskaties!” Jā, man vakarā ir izrāde! Būtu to izlaidusi…

Arī teātrī es nonācu caur Dieva pirkstu. Ar visiem vilinājumiem no tā novirzīties, esmu teātrī jau 55 gadus! Kad mācījos, jaunie aktieri ienāca teātrī ik pēc četriem gadiem. Tagad aktierus „ražo” katru gadu. Manuprāt, skola ieliek tikai pamatus, bet tu īsti audz tikai praksē. Aktieris ir ļoti atkarīga profesija. Aktieris ir izpildītājs.                                                                               Viņš neizvēlas lomas, to dara režisors. Brīnišķīgi, ja mūsu priekšā ir izcilas personības. Laiki mainās. Šodienas gaume vairāk ir izklaidējoša. Mana lielākā laime bija tā, ka mani pedagogi bija vecā inteliģence, kas bija baudījuši brīvās Latvijas gaisu un vērtības. Manā laikā skolas           bija labā līmenī. Es mācījos arodskolā, kuru vadīja Jānis Brodelis – liela personība.  Piedalījos daudzos pašdarbības pulciņos: dejoju, dziedāju, arī spēlēju teātri. Dramatisko pulciņu vadīja Elza Baltaisvilks. Pedagoģe bija ļoti prasīga. Ar izrādēm mēs apbraukājām gandrīz pusi Padomju Savienības republiku. Kad aizgāju uz aktieriem, viņa jau daudzus pamatus bija ielikusi. Dieviņš zināja, kur mani nolikt. Pirmā alga man bija 40 rubļi. Man bija profesija. Esmu apguvusi šuvējas arodu. Varēju šūt. Apšūt sevi, draugus un radus. Pēc izrādes līdz pulksten diviem trijiem naktī bija kādam kaut kas jāuzšuj.

Visas Dailes teātra personības bija ļoti atšķirīgas. Alma Ābele mācīja skatuves runu, Osvalds Krēsliņš – lielās runas. Mans pirmais režisors bija Pēteris Pētersons. Iznāca tā, ka es savu pilngadību nosvinēju 17 gadu vecumā. P. Pētersons bija iecerējis uzvedumu ar Imanta Ziedoņa dzeju, bet nebija kas to realizē. Kāds ieteica mani. Es vēl mācījos arodskolas pēdējā kursā. Pats P.Pētersons zvanīja skolas direktoram J. Brodelim, lai mani atsūta lasīt dzeju pilngadības svētkos. Tā viss sākās…”

 „Aktrises profesija – izaugsmes skola”

„Laikam mūs, vecāko paaudzi, sargā tie no aizsaules – Smiļģis, Etnere – un citi, ka mēs vēl esam štatā un varam būt noderīgi. Kopumā esmu strādājusi pie 8 režisoriem. Katra jauna slota tīri slauka visu veco nost! Pie katra režisora ir bijis pavisam cits laikmets. Arnolds Liniņš nāca no Nacionālā teātra ar reāli psiholoģisko skolu. Mūsu teātris bija citādāks. Viss apgriezās kājām gaisā. Ja iepriekšējos 10 gadus man bija 33 izrādes mēnesī, nebija brīvu brīžu, loma bija daudzkrāsainas, tad pēkšņi atrasties citā statusā nebija viegli.  Šī profesija ir grūta. Man patika koncertēt, lasīt dzeju. Agrāk šādi pasākumi bija ļoti apmeklēti. Repertuārs mūs audzināja. Es aktrises profesiju esmu uztvērusi kā izaugsmes skolu. Jebkura loma liek domāt par cilvēka psiholoģiju. Mums lekcijas psiholoģijā lasīja docents Rūdolfs Krūmiņš. Toreiz psiholoģiju nemācīja pat skolotājiem! Taču šodien ir ļoti daudz noziedzīgas psiholoģijas, caur kuru var atpazīt cilvēka vājās puses, ielīst viņa dvēselē un pēc tam manipulēt. To nereti izmanto darba devēji. R. Krūmiņš mums lasīja personības izaugsmes psiholoģijas lekcijas. Arī mākslas lekcijas. Daudz stāstīja pats par sevi. Tas mums ir palīdzējis izturēt teātrī grūtos posmus. Briesmīgi ir sēdēt bez darba. Ja tu sevi netērē, tas ir ļoti slikti. Kaut arī neredzam skatītāju, bet mēs viņu jūtam. Notiek savstarpējā domu un emociju apmaiņa.”

 „Ar naidu un sarūgtinājumu nevar izveidot cēlo un pareizo”

„Visa mūsu Atmoda ir notikusi, pateicoties kultūras norisēm, dzejniekiem, rakstniekiem… Padomju laikā grāmatas izpirka ļoti ātri. Tad cilvēki saprata Ezopa valodu. Daudz ko varēja izlasīt netieši, starp rindiņām. Okupācijas laiks nebija stagnācijas laiks, jo pretējā nozīmē nevarētu notikt arī Atmoda.

Šodien, patērētāju sabiedrībā, daudz kas zūd, arī cilvēciskais kontakts, jo ir virtuālā vide. Es esmu pasniegusi skatuves runu vakarskolā. Redzu šodienas jauniešu problēmas: viņiem ir grūti iemācīties tekstu no galvas, ir grūti iznākt auditorijas priekšā, pārkāpt barjeru, uzdrošināties izteikt savas domas, paanalizēt rakstnieku darbus. Viņiem visvairāk ir vajadzīga personiskā saruna, kas šodien kļuvusi par deficītu. Mēs esam jaunajai paaudzei ļāvuši domāt, ka viss iepriekšējais bija tikai slikts un nekam nevajadzīgs.

Tik straujas Atmodas atnākšanai mēs patiešām nebijām īsti gatavi. Kāpa tribīnē tie, kas padomju laikos neuzdrošinājās to darīt. No runām nāca ārā aizvainojums un sarūgtinājums. Ar naidu, sarūgtinājumu un aizvainojumu tu neesi gatavs veidot kaut ko cēlu un pareizu! Tāpēc pa šiem gadiem mums arī ir visādi gājis. Taču mēs ticam tiem, kas pabijuši ārzemēs, grib atgriezties dzimtenē. Iepriecina režisora Alvja Hermaņa darbs. Viņa viedoklis sakrīt arī ar manu izjūtu un sapratni, kaut arī es visu laiku esmu atradusies tikai Latvijā.”

„Tēvu teiktais – uzreiz aiz Dieva”

Ingrīda Stroda turpina: „Cik mēs esam dažādas! Es nekad nevaru būt nopietna. Klasē bieži teicu priekšā, tiem, kurus izsauca atbildēt. Viena kopīga iezīme mums ir  – abas esam augušas bez mammas. Lidijas mamma bija slima un mūžu pavadīja  ārstniecības iestādē, mana māte mani atstāja. Taču mums abām bija brīnišķīgi tēvi, kas aizstāja gan mātes, gan omītes, gan tantes! Viņu teiktais mums bija uzreiz aiz Dieva vārdiem.

Mēs, pēckara bērni, bijām vienādi. Viena mūsu klasesbiedrene dzīvoja daudz labāk. Viņa mani uzaicināja uz 8. Marta svinībām pie sevis uz mājām. Viņai bija televizors! Es to nebiju redzējusi. Mēs aparātu ieslēdzām. Pēkšņi ekrānā parādās Lida ar balto priekšautiņu un skaita dzejoli par māti. Tas bija smagi!…

Lida bija ļoti zinātkāra. Viņai patika visi mācību priekšmeti. Man gan nepatika matemātika. Ja ir kāda Māte Terēze Latvijā, tad tā ir Lida. Viņai bieži zvana telefons. Mūsu paaudzē ir ļoti daudz vientuļu cilvēku. Lai gan Lida bieži slimo, viņa visiem cenšas palīdzēt. Pat izprasās no slimnīcas ātrāk, lai pie kapa noskaitītu kādai kundzei dzejoli, jo ir to apsolījusi. Viņa patiešām ir citāda!”

„Vieglāk ir izteikties ar mākslas vārdiem”

Lidija Pupure runā par sev ļoti būtisku uzvedumu. Viņa atstāsta, raksturo un izsaka viedokli par režisora Ģirta Ēča lugu „Vigīlija. Sapnis par nomodu,” ko spēlējusi kopā ar aktieri Ģirtu Krūmiņu. Abi spēlmaņu naktī dabūjuši balvas – Ģirts par pirmā plāna lomu, viņa – par otrā. Lai gan Lidai uz skatuves ir bijis jāatrodas visu laiku, bet jāizrunā tikai daži teikumi. Partneris ir „norunājis visu mūža sāp un ar manu klusēšanu saņēmis pretī lielu sirsnību”.

Lida lasīja savu tuvāko dzejnieku: Ārijas Elksnes, Ludmilas Azarovas, Andas Līces un Imanta Ziedoņa dzejoļus. Viņa secina: „Nevar visu pateikt vienkāršiem vārdiem. Reizēm, lai atklātu emocijas,vieglāk                                                                                                                                                                                                                                         izteikties ar mākslas vārdiem”. Mākslas valoda ir gan dzeja, gan proza, gan drāma, gan aktierspēle. Lidijai Pumpurei tā ir dziļa un satur aktuālu dzīves filozofiju.

Teksts: Ligita Ābolniece

Foto: Jēkabpils Galvenā bibliotēka