Vai depozīta sistēma ir risinājums racionālai atkritumu apsaimniekošanai

Depozīta sistēmas ieviešana pēdējā laikā ir kļuvusi par diskusiju objektu ne tikai politikas veidotāju, bet arī vides entuziastu un uzņēmēju vidū. Piesaucot citu valstu veiksmes stāstus, kur šī sistēma efektīvi strādā, entuziasti pašu mājās ir gatavi teju bez jebkādiem ekonomiski pamatotiem aprēķiniem idejas vārdā pieņemt gala lēmumu. Vienlaicīgi var tikai piekrist vides aktīvistiem, ka Latvija ir vēl ļoti tālu no sakārtotas atkritumu apsaimniekošanas un esošā dalītās atkritumu vākšanas sistēma nefunkcionē kā nākas. Savukārt nav arī pamata domāt, ka papildus ieviešot depozīta sistēmu kaut kas būtiski uzlabosies. Var tikai droši apgalvot, ka atkritumu apsaimniekošanas organizēšanas sistēma kļūs vēl dārgāka.

Depozīta sistēma neaizlāpīs likumdošanas robus

Savulaik  Dabas resursu nodokļa likuma iedibinātā atkritumu apsaimniekošanas kārtība bija iecerēta kā vides politikas īstenošanas veicinošs administratīvs rīks. Mainoties faktiskajai situācijai tirgū, politikas mērķiem un veiktajiem grozījumiem likumā, tā šobrīd kropļo konkurenci, padziļinot atkritumu apsaimniekošanas politikas nepilnības un neefektivitāti. To apliecina arī pēdējos gados novērotā tendence – Latvijas atkritumu apsaimniekošanas nozari pakāpeniski ir pametuši visi uzņēmumi ar ārvalstu kapitālu. Pēdējais šī gada sākumā Latviju atstāja Zviedru kapitāla atkritumu apsaimniekošanas uzņēmums SIA Ragn-Sells. Var jau priecāties, ka beidzot atkritumu apsaimniekošanas nozarē ir pārstāvēts tikai nacionālais kapitāls, tomēr no otras puses tas tikai parāda, ka nozare darbojas ārvalstu uzņēmējiem nesaprotami un tie ir zaudējuši cerību, ka kaut kas tuvākajā laikā uzlabosies.

Likstas Latvijas atkritumu apsaimniekošanas nozarē uzskatāmi ilustrējusi kā Konkurences padome[1], tā  Valsts kontrole[2], uzsverot un kritizējot pašvaldību lomu un iesaisti gan atkritumu apsaimniekošanas tirgū veidojot “savus” uzņēmumus, gan veicot pakalpojumu iepirkumus un nepietiekami uzraugot to kvalitāti. Šīs šķietami ar depozīta sistēmas ieviešanu nesaistītās nepilnības ir būtiski ietekmējušas esošās atkritumu savākšanas sistēmas efektivitāti un sadārdzinājuši izmaksas, kuras jāsedz iedzīvotājiem.

Nav noslēpums, ka nereti pašvaldībās līgumi ar atkritumu apsaimniekotājiem neparedz kvalitātes prasības un līgumsodus par saistību neizpildi. Tādejādi daudzviet Latvijā iedzīvotājiem joprojām nav pieejami dalītās atkritumu vākšanas konteineri, kuros varētu izmest sašķirotos atkritumus. Līdzīgi “zaļo” saimniekošanu likuma vārds ierobežo arī tirdzniecības un pakalpojumu uzņēmumiem. Agrāk tie varēja noslēgt līgumu par komercdarbības veikšanas vietā radīto atkritumu apsaimniekošanu ar komersantu pēc savas izvēles. Savukārt pēc 2015. gada grozījumiem Atkritumu apsaimniekošanas likumā uzņēmumiem vairs nav iespējas izvēlēties, tādēļ piespiedu kārtā jāpaļaujas vien uz pašvaldības piedāvāto atkritumu apsaimniekotāju veiktspēju. Ņemot vērā, ka pašvaldībās atkritumu apsaimniekotāji tiek izvēlēti konkursa kārtībā vai ir pašai pašvaldībai piederošs uzņēmums, konkurences spiediens nepastāv, tādēļ tie var diktēt uzņēmējiem ne tikai cenas, bet arī līgumu nosacījumus. Tātad uzņēmējiem ir jāsamierinās ar tādu atkritumu apsaimniekošanu, kādu katra pašvaldība uzskata par labu esam. Tiesa, kā jau vairākkārt pierādīts, izvēloties lētāko cenu piedāvājumu vai pērkot “in-house” pakalpojumu pašvaldībās, ne vienmēr var saņemt labāko pakalpojumu. Tādēļ tas, vai uzņēmumu un iedzīvotāju radītie atkritumi tiks apsaimniekoti kā to paredz ES labā prakse, ir galvenokārt uz pašvaldības un apsaimniekotāja sirdsapziņas. Tieši šo iemeslu dēļ mēs nevaram teikt, ka esošā sistēma konceptuāli nestrādā, jo tā netiek pietiekami kontrolēta un uzraudzīta.

Depozīta sistēma – VARAM darbības imitācija atkritumu apsaimniekošanas sektora sakārtošanai.

Redzot jau vairāku gadu garumā VARAM mazspēju uzraudzīt un ietekmēt pašvaldību rīcību atkritumu apsaimniekošanas jomā,  šī brīža ideja, ka ar depozīta sistēmu tiks atrisinātas visas atkritumu apsaimniekošanas problēmas, manuprāt, neiztur kritiku. Neviļus jāaizdomājas, ka, virzot sabiedrībā tik populāro depozīta sistēmas ideju, kāds cenšas paslēpt ilgstošu neizdarību atkritumu apsaimniekošanas sakārtošanas jomā. Depozīta sistēma šobrīd tiek popularizēta kā panaceja teju visām zināmajām atkritumu apsaimniekošanas nozares kaitēm, kas ne vien ļaus savākt grāvmalēs izmestos atkritumus, tikt galā ar uzkrātajiem riepu kalniem un ik pa laikam degošajām nelegālām atkritumu uzglabāšanas vietām, bet arī sasniegt ES rādītājus un ieviest ilgi gaidīto kārtību atkritumu apsaimniekošanas nozarē. Diemžēl, iedziļinoties nozares šī brīža situācijā, top skaidrs, ka izlolotās cerības sevi neattaisnos un depozīta sistēma būs “zelta plāksteris” esošajiem likumdošanas robiem. Lai sakārtotu atkritumu apsaimniekošanu Latvijā, nav nepieciešams ieviest dārgus risinājumus, bet gan būtu jāsāk ar pašu vienkāršāko – normatīvo aktu kritisku pārskatīšanu, nepilnību novēršanu un stingrākas pārraudzības īstenošanu, par ko norāda gan Konkurences padome, gan Valsts Kontrole. Tas šķiet tik acīmredzami, ka no malas raugoties kļūst kauns to politiķu vietā, kas to prasmīgi izliekas neredzam.

Tiesa, nav jau gluži tā, ka dārgi risinājumi mūsu politiķu aprindās būtu kas jauns. Latvijā ne vienu vien reizi pirmsvēlēšanu periodā kas līdzīgs jau redzēts – cīņā par vēlēšanu balsīm tiek izcelta kāda viena nozare vai problēma, pieņemti pārsteidzīgi lēmumi, un tās šķietamās sakārtošanas rezultātā visi iedzīvotāji nākamajos gados maksā  krietni vairāk par pakalpojumu. Pirms desmit gadiem sabiedrība un politiķi, piemēram, uzskatīja, ka zaļās enerģijas atbalsts, kā līdzekli izmantojot Obligāto Iepirkuma komponenti, ir vitāli nepieciešams, un tikai pēdējā laikā tiek runāts, ka atjaunojamā elektroenerģija būtu jāražo tā, lai to varētu brīvi pārdot atvērtā tirgū bez jebkāda atbalsta.

Līdzīga situācija politiskajā arēnā vērojama depozīta sistēmas kontekstā. Šobrīd tiek aktīvi kultivēta ideja, ka depozīta sistēmā katrs iedzīvotājs nododot PET pudeli saņems 0.10€. Tomēr neviens neatceras pateikt, ka pērkot dzērienu veikalā iedzīvotājiem vajadzēs papildus samaksāt nevis 0.10€, bet gan 0,15-0.17€, jo depozīta sistēmu vajadzēs arī uzturēt. Manuprāt, pirms Latvija vēlas tērēt aptuveni 30 – 35 miljonu eiro lielas investīcijas depozīta sistēmas ieviešanai un teju 10 miljonu eiro katru gadu tās uzturēšanai[3], kuras segs iedzīvotāji no saviem maciņiem, prātīgāk un krietni lētāk būtu sakārtot esošo atkritumu apsaimniekošanas sistēmu. Tās infrastruktūras izveidē jau veiktas desmitiem miljonu eiro lielas investīcijas. Papildus pilnīgi netiek runāts, ka, ieviešot depozīta sistēmu, līdzšinējie iedzīvotāju nodokļi un maksas par atkritumu apsaimniekošanu kādā veidā tiks samazināti vai pārskatīti.

Tāpēc pirms VARAM nāk klajā ar jaunām un dārgām idejām atkritumu apsaimniekošanas sistēmas pilnveidošanai, svarīgi, lai esošais spēles laukums tiktu sakārtots. Tikai tad, kad esošā sistēma būs pareizi ieviesta, organizēta un uzraudzīta, un gan Konkurences padome, gan Valsts kontrole savos nākamajos ziņojumos nenorādīs uz būtiskiem trūkumiem un atkritumu apsaimniekošanas sistēmas problēmām, varēsim atgriezties pie depozīta sistēmas ieviešanas jautājuma. Tiesa, ļoti iespējams, ka tad gan vairs tas nebūs nepieciešams, jo valsts mērķi otrreizējai atkritumu pārstrādei būs sasniegti.

[1] https://www.kp.gov.lv/documents/d7e2ca43e14062db7334cd84699ab8de4be91aa1

[2] http://www.lrvk.gov.lv/uploads/reviziju-zinojumi/2014/2.4.1-14_2014/informativais-zinojums_06-02-final.pdf

[3] http://www.la.lv/aprekinats-cik-latvija-izmaksas-depozita-sistemas-ieviesana/

Ģirts Greiškalns

Foto: ilustratīvs