Stāsts par latviešiem ir stāsts par maizi

Mēdz teikt: lai saprastu kādu tautību, ir jāzina stāsts par šīs tautas maizi. Latviešiem tas, protams, ir stāsts par rudzu maizi, kas iekļauta arī Latvijas kultūras kanonā. Bet par to, ka esam kļuvuši atvērtāki pasaules vēsmām, liecina fakts, ka labprāt baudām arī citu tautu maizes tradīcijas.

Kāpēc rudzu maize?

Teju ikviens latvietis, kurš kādu laiku padzīvojis citā valstī, teiks, ka viena no lietām, kuras visvairāk pietrūkst, dzīvojot ārpus Latvijas, ir rupjā rudzu maize, jo citās valstīs tādas nav. Kāpēc tieši rudzi? Skaidrojums ir gaužām vienkāršs – rudzi un mieži ir vissenākā labība mūsu platuma grādos, kas vislabāk piemērota mūsu skarbajai ziemeļu dabai.
Pēc Latvijas maiznieku biedrības avotiem izriet, ka kvieši Latvijā izplatījās vēlāk, turklāt dažādu novadu zemes nekad nav devušas vienādi bagātas ražas – zemgaliešu galds vienmēr bijis bagātāk klāts nekā piejūras ciemos.

Tiesa gan, vēlākos gados latvieši cieņu rādījuši pelavmaizei, bīdelēto miltu baltmaizei, sklandu raušiem Kurzemē, karašām Zemgalē, plāceņiem Vidzemē, bet no sagrieztas vai sadrupinātas rupjmaizes, kas pārlieta ar avota ūdeni un saldināta ar medu, dzērvenēm, avenēm vai jāņogām, sanācis „biguzis”.

Tradīcijas, ticējumi

Senāk maizi cepa katrā lauku mājā tam īpaši piemērotā maizes krāsnī. No miežu miltiem un rupji maltiem kviešu miltiem sestdienās cepa karašu, no bīdelētiem kviešu miltiem – baltmaizi. Taču galvenā bija rupjmaize. Tās ieraugam pievienoja mīklas piku no iepriekšējā cepiena.
Ar maizi saistīti ļoti daudzi ticējumi un tradīcijas un pat nerakstīti tā laika likumi, piemēram, visu klaipu nekad no mājas ārā nedeva, lai neaizdotu svētību. Pirmā rika no klaipa, ko sauca arī par spēka riku, tika saimniekam, bet kukuļa galiņus gaidīja bērni un jaunās meitas. Bija arī teiciens – ja maizi no klaipa pats var nogriezt, laiks iet ganos. Savukārt pēc ticējuma “Sūrs darbs, balta maize” redzams, kur meklējamas saknes latviešu darba tikumam.

Kādu maizi ēd Latvijā šodien?

Līdz šodienai latviešu tradīcijas ir būtiski mainījušās: tradicionālajai rudzu maizei pievienojušās dažādas jaunas variācijas – baltmaize, sēklu maize, polārmaize, dažādu dārzeņu maizes u. c. Sava ietekme ir arī ārvalstu kultūrai – arī pie mums popularitāti iemantojuši hotdogi, burgeri, karstmaizes, panīni un citas maizītes, ieņemot svarīgu vietu uzkodu, ātro pusdienu un street food kultūrā. Stāsta SIA “Narvesen Baltija” mārketinga un komunikācijas departamenta direktore Ilze Dumceva: “Šīs tendences novērojamas arī mūsu tirdzniecības vietās. Sekojam līdzi klienta pieprasījumam un paradumiem, un jāteic, ka latvietis patiesi arvien novērtē maizi un tās sniegto sāta sajūtu, izvēloties ātrām maltītēm tieši šīs kategorijas produktus. Par rudzu maizi iecienītāki kļuvuši tieši kviešu maizes produkti. Mūsu pēdējie novērojumi rāda, ka īpaši aktuālas ir karstmaizes, kas, iespējams, daudziem saistās ar bērnības atmiņām, un ir ērts risinājums siltām, sātīgām pusdienām ikdienas steigā.”

Nedaudz no vēstures

Liecībās par maizes cepšanas tradīcijām Latvijā ir atrodamas norādes, ka savulaik rupjmaizes kukulis tika cepts ar pildījumu – liekot iekšā skābus kāpostus ar gaļu, reņģes, sālītu gaļu ar sīpolu gabaliņiem. “Iespējams šeit meklējami svietmaižu un karstmaižu aizsākumi latviešu kultūrā,” piebilst I. Dumceva. Ļoti iespējams, ka šādi pildīta maize bija nopērkama arī Latvijas maiznīcās 20. gadsimta 20. un 30. gados, kad gan pilsētās, gan laukos uzplauka maizes rūpniecība, kas diemžēl diezgan smagi cieta 1940. gadā, kad padomju vara pēc Latvijas okupācijas nacionalizēja privāto īpašnieku maizes un miltu ražošanas uzņēmumus. Turklāt daudzi uzņēmumi kara laikā bija izpostīti, un maizes cepējiem nācās pārorientēties no tradicionālās klona maizes cepšanas uz maizes cepšanu formās, jo šādā veidā varēja izcept lētāku maizi un ietaupīt miltus. Tikai 20. gs. 80. gados maizes cepšanai Latvijā tika pievērsta lielāka uzmanība un pamazām atjaunojās tradicionālās klona maizes cepšanas tradīcijas. Mūsdienās maizes piedāvājums ir tik plašs, ka ikviens var atrast sev piemērotāko.

Foto: publicitātes