Saksofons – atslēga, kas saslēdzas ar dievišķo

„Pirmā bija mūzika, ar ko esmu saistīts jau no 6 gadu vecuma. Caur mūziku es nonācu pie Dieva. Es gāju baznīcā un pakāpeniski tiku piesūcināts ar Vēsti, ar Patiesību. Tas notika 1991.gadā.” Kādā intervijā Artis saksofonu ir salīdzinājis ar dzērvi. „Sajūtas un salīdzinājumi ir mainīgi Viens ir dzērve. Ir rudens.Tu esi vientuļš purvā. Dzērves laižas pāri. Ir smeldze. Grūti raksturot kādas lietas, putna vai dzīvnieka paralēli. Tā ir saslēgšanās ar Debesīm. Saksofons ir atslēga, kas saslēdzas ar kaut ko dievišķu. Šis instruments līdzinās ērģelēm. Sitamie instrumenti ir dvēseles saucieni, sāpes un kliedzieni.” Mūziķis pateicas vairākiem skolotājiem mūzikas skolā. Viņš piebilst: „Vislielākā skolotāja ir mamma. Viņa palīdzējusi tikt pāri vājuma brīžiem cilvēcīgajā, ne profesionālajā aspektā. Vislabākais skolotājs ir Dievs. Pēdējā laikā to esmu sapratis citā kvalitātē, ka nevar sevi vērtēt augstāk un godu ņemt sev. Gods ir jāatdod Viņam, arī tajā brīdī, ka tu kaut ko dari. Īstenībā tā ir liela žēlastība. Tad sokas un ir apmierinājuma sajūta. Tā nav sevis nonicināšana. Jābūt pareizam motīvam: kāpēc tu spēlē un ko gribi ar to pateikt. Tad Dievs neliedz talantu un visu, kas tev vajadzīgs.” Saksofonists uzskata, ka vislabākās koncertzāles ir baznīcas. „Tur ir laba akustika. Man patīk arī vide un atmosfēra, kas tur valda, vēstures klātbūtne. Katrs koncerts nāk ar savu sajūtu. Savā ziņā mūziķis ir kā mācītājs. Viņam ir jāatraisa Dieva spēks auditorijā. Viņš ir tas leņķis, tā atslēga, kas atraisa, lai tur kaut kas notiktu, saviļņotos. Kad tu sāc spēlēt, tu it kā lauz to gaisotni, spiedies iekšā. Tās ir garīgas lietas. Gadās, ka ar vienu skaņdarbu „saplīst priekškars” un nolīst svētība. Arī koncertzālēs esmu juties ar klausītājiem kā vienā ģimenē. Pieredze rāda, ka dažreiz ir vieglāk spēlēt operā vai Sporta manēžā, nekā trim cilvēkiem. Tas ir paradokss, bet tā ir. Sevi nevar noskaņot pēc receptes. Formulas nav. Pirms uzstāšanās vienmēr cenšos lūgt, lai Dievs mani lieto. Esmu spēlējis kāzās, bērēs, godībās, arī cietumos, visvairāk koncertauditorijās. Es visu laiku atrodos starp patīkamu balansu – kristīgo, romantisko, akadēmisko un populāro žanru mūziku. Dievs regulē koncertu „mehānismu”. Viņš neskumdina un nekaitina cilvēku. Darot labdarību svarīgi ir nekurnēt. Ir bijis, ka piekrītu labdarības koncertam, bet sevī nokurnu… Tad atskan zvans, un piedāvā naudas darbu pirms labdarības koncerta. Slava Dievam! Viņš pazīst cilvēka sirdi un dod tik daudz, lai nepazaudētu atkarību no Viņa. Lai nauda nekļūtu par mērķi. Dievs zina, kā visu sakārtot.” Uz jautājumu: kādēļ labs tehnisks izpildījums var neizraisīt klausītājos līdzpārdzīvojumu, mūziķis atbild: „Es redzu cilvēku trīsdaļīgu: gars, dvēsele, miesa. Tas attiecas uz izpildītāju, vai viņš koncertējot atrodas arī garīgajā un dvēseliskajā kategorijā vai tikai miesiskajā. Gars ir Tas Kungs. Garīgās lietas tiek darbinātas no Debesīm. Dvēseliskajā kategorijā ietilpst visi pārdzīvojumi: jūtu estētiskais elements, interešu pasaule. Miesiskajā – viss, kas saistīts ar ķermenisko, tu vari spēlēt, kustēties, brīvi justies. Ja izpildītājs iedarbina miesīgo un ļoti vāji dvēselisko kategoriju, tehniski viņš nospēlē labi, bet klausītāju sirdis atstāj vienaldzīgas. Vislabāk, ja var nodarbināt visas „sviras”. Tās nevar sadalīt pa plauktiņiem, tās pārklājas. Viss ir sakārtots.”

Teksts: Ligita Ābolniece