Psihoterapeite: Mājas uzkopšana var palīdzēt rast harmoniju sevī

Tīrība un kārtība it kā ir ikdienišķas lietas, šķietami maznozīmīgas, tomēr ļoti ietekmē ikdienu un daudz ko stāsta gan par mūsu ieradumiem, gan personību. Protams, neviena galējība – ne haoss un netīrība, ne perfekta tīrība un kārtība – nepalīdz cilvēkam justies labi, kā arī neliecina par to, ka pats cilvēks emocionāli jūtas labi un līdzsvaroti.

Diez vai cilvēks, kuram māja spīd un laistās un viss vienmēr stāv savās vietās, sakārtots pēc izmēriem un krāsām, spēj atslābt, baudīt un nesatraukties par tīrīšanu un kārtošanu.  Kāds cits, kurš neaizraujas ar pedantisku lietu kārtību, sevišķi rūpīgu tīrības mīļotāju uzlūkos ar apbrīnu, taču neiedziļināsies, kas zem tā slēpjas. Visbiežāk cilvēks pedants ir satraukumu un bažu mākts, nespēj atslābināties un nepārtraukti domā par katru sava mājokļa centimetru. Tādiem cilvēkiem ir bail no viesiem, īpaši no tiem, kuri nāk ciemos kopā ar bērniem. Visu ciemošanās laiku viņi baiļojas, vai kāds nenosmērēs paklāju, neatstās traipu uz tikko notīrītā galda, bez atļaujas neaiztiks lietas un vai noliks tās atpakaļ vietā. Vai šādā situācijā var runāt par patīkami pavadītu laiku? Visi iesaistītie ir stresā – vieni par to, vai tik kaut ko nedara nepareizi, otri par to, ka tiek izjaukta ierastā kārtība.

Un otrādi, iedomājieties māju, kas piekrauta ar dažādām mantām, kur kājas līp pie grīdas un telpas smako. Diez vai ir patīkami šādā mājā ciemoties, un diez vai šāda iedzīve liecina par to, ka pats saimnieks jūtas labi. Visticamāk, šis cilvēks jūtas pietiekami nomākts vai nespējīgs lietas novest līdz galam un sakārtot savu dzīvi praktiskā līmenī.

Bet kā ir ar mums, “parastajiem”? Ko mums dod tīrība un kārtība un kāpēc mēs vispār pūlamies, lai kaut ko tīrītu un kārtotu? Manuprāt, ir jānošķir tīrība no kārtības. Ja tīrību mēs daudz maz objektīvi varam novērtēt, tad kārtība katram ir sava, un to vajadzētu respektēt, meklējot kompromisus ar saviem dzīvesbiedriem un bērniem, lai visi justos pietiekami labi.

Domāju, ka daudzi, tīrot un kārtojot, ir piedzīvojuši sajūtu, ka tiek “sakārtota arī galva”. Nereti mēs tīrām un kārtojam tad, kad esam stresā, dusmīgi vai kādu citu spēcīgu emociju iespaidā.  Tie, kas sporto, aiziet uz treniņu, savukārt citi tīra un kārto. Tīrīšana un kārtošana, ja pabeidzam iecerēto, dod sajūtu vai atjauno sajūtu, ka “es kaut ko varu paveikt labi un līdz galam”. Jebkura aktīva darbošanās uz spēcīgu emociju fona mums palīdz justies labāk un nomierināties, tam ir arī tīri fizioloģiski iemesli. Ja mums ir paaugstināts adrenalīns un citi stresa hormoni, tad mēs no tiem vislabāk varam atbrīvoties, fiziski kustoties. Mums ir jādarbina muskuļi, lai iedarbinātu tās smadzeņu struktūras, kas nav saistītas ar domāšanu, bet vienlaikus piedalās emociju regulācijā.

Fokusējoties uz kārtības ieviešanu mājās, arī domas ir pievērstas tam, ko mēs darām, nevis problēmai, kas mūs  nomāc. Tādēļ pēc kārtības ieviešanas šķietamo problēmu var apdomāt  mierīgāk un ar skaidrāku galvu. Citādi ir tad, ja mums jāpiespiežas, jo ļoti negribas tīrīt un kārtot – tādā gadījumā diez vai sakārtosim savas domas un nomierināsimies, rezultāts var būt gluži pretējs.

Mājas tīrīšanas procesu var paveikt arī organizēti. Piemēram, sestdienā es iztīru un sakārtoju savu vidi, un tas ir kā nedēļas atskaites punkts, uztverot to līdzīgi kā ikdienas zobu tīrīšanu. Kopumā var teikt– ja es savā mājā uzturu man un maniem ģimenes locekļiem pieņemamu tīrību un kārtību, tas visiem rada mazāk stresa un sniedz sajūtu, ka vide ir pietiekami organizēta, līdz ar to cilvēks jūtas mierīgāks. Ne velti mazi bērni nespēlējas,  ja apkārt valda haoss, viņiem vajag “kārtību”, lai varētu sākt pētīt un spēlēties, bet tad, kad šis līdzsvars ir izjaukts, interese par rotaļlietām zūd. Līdzīgi ir ikvienam, ja visa kā ir par daudz, prāts un sajūtas tiek pārstimulētas, nogurdinātas un ir grūtāk koncentrēties vajadzīgajām lietām. No mazām lietām sākas lielās, un tas ir attiecināms arī uz mājas tīrīšanu un harmoniju sevī.

Līga Bernāte ir klīniskā psiholoģe, psihoterapijas speciāliste, kas ikdienās strādā gan ar bērniem, gan pieaugušajiem, gan ģimenēm. Savā darbā izmanto dažādas metodes, un uzskata, ka terapijas procesā svarīgi ir piedzīvot attiecības, kas ir savādākas kā ikdienā, īpaši tas attiecās uz bērnu vecāku attiecībām.  Ir uzkrājusi pieredzi vairāk kā 10 gadu garumā, strādājot gan privāti, gan dažādās organizācijās un projektos, vienmēr fokusējas uz praktiskām lietām un katra cilvēka resursiem, nevis teoriju.