Lūgt palīdzību ir nevis gļēvuma, bet veselīga un drosmīga cilvēka pazīme

Statistika ir nepielūdzama – šogad Latvijā pašnāvību izdarījuši 210 cilvēku. Tajā pašā laikā 85% iedzīvotāju ir gatavi sniegt emocionālo atbalstu un palīdzību svešiem cilvēkiem, kuri uzvedas riskanti vai sev potenciāli kaitējoši, taču vairāk nekā puse nezina, kā atpazīt kādu ar pašnāvnieciskām tieksmēm. Tas nozīmē, ka esam gatavi palīdzēt cilvēkiem, bet mums pašiem nepieciešams saprast – kā tieši mēs varam novērst pašnāvības risku?

VAS “Latvijas dzelzceļš” veiktais pētījums* apliecina to, ka cilvēki, uzzinot par kāda radinieka, drauga, kolēģa vai paziņas nodomu izdarīt pašnāvību, visbiežāk runātu ar šo cilvēku un aicinātu viņu meklēt palīdzību pie speciālistiem. Kā stāsta sociālantropologs Andris Saulītis, šādi rezultāti parāda to, ka mēs kā sabiedrība esam gatavi uzņemties atbildību par apkārtējiem cilvēkiem, taču mums vēl ir, kur augt. “Ikvienā sabiedrībā ir cilvēki, kuri pašaizliedzīgi palīdzēs izrauties cilvēkiem no vientulības, tādējādi novēršot pašnāvību mēģinājumus. Tomēr ievērojamais pašnāvību skaits Latvijā liecina, ka salīdzinājumā ar citām valstīm mēs neesam pietiekami vērīgi un izpalīdzīgi. Ir jāapzinās, ka pašnāvību cēloņi ir ne tikai indivīda dzīves uztverē, bet arī sabiedrības kopējā attieksmē un mūsu spējā pieņemt citādo un nebūt aizspriedumainiem. Latvijā ir stereotipiska attieksme pret dažādu tautību cilvēkiem, tāpat Latvijā ir augsts homofobijas līmenis un spēcīga dzimumu lomu uztvere, kas varētu būt iemesls, kāpēc vīriešu vidū pašnāvības ir izplatītākas nekā sieviešu vidū. Kad apkārtējie līdzcilvēki ir neiecietīgi, psihologi un psihoterapeiti var būt bezspēcīgi,” stāsta sociālantropologs.

Krīžu un konsultāciju centra “Skalbes” direktore Zane Avotiņa uzsver, ka pirmais solis pašnāvību riska novēršanā ir saruna. “Nedrīkst baidīties cilvēkam vaicāt, vai viņš ir nolēmis izdarīt pašnāvību. Runāšana par smagajām tēmām – tas ir kā būt ar ziloni istabā. Mēs redzam, ka zilonis atrodas telpā, un, iespējams, to daudzi redz, bet mēs ar to negribam tikt galā. Mums liekas, ka tas ir biedējošs, un mēs nezinām, ko ar to darīt. Mentālā veselība joprojām ir stigmatizēta. Liekas, ka tas ir kaut kas slikts, nedziedināms un nemainīgs. Tās sajūtas no padomju laikiem joprojām ir dzīvas – bailes no nonākšanas psihiatriskajā slimnīcā. Tas liek pēc iespējas ilgāk nemeklēt palīdzību. Taču meklēt palīdzību vajag,” uzsver speciāliste. Tāpat speciālisti atgādina, ka pašnāvību risks apdraud ne tikai cilvēkus, kuriem ir konstatētas mentālās veselības problēmas, bet arī jebkuru citu. Uz šādu rīcību var pamudināt gan sarežģītas dzīves situācijas, gan sajūta, ka neesi pieņemts vai esi kā apgrūtinājums citiem.

Runājot par pašnāvībām, nevar aizmirst arī to, ka tās atstāj savu nospiedumu uz apkārtējiem cilvēkiem – gan tuviniekiem, kam nākas sadzīvot ar zaudējumu, gan cilvēkiem, kam nācies kļūt par aculieciniekiem veiktai pašnāvībai. Smagu iespaidu izdarīta pašnāvība var atstāt arī, piemēram, uz mašīnistu, kura vadītā vilciena priekšā cilvēks ir izlēcis. “Vilciens kustas ļoti ātri, un, ja cilvēks ir nolēmis izlēkt priekšā vilcienam, mašīnists tur vairs neko nevar izdarīt. Tu jūties kā iesprostots krātiņā, neko izdarīt nevar, jo vilciena bremzēšanas ceļš ir līdz kilometram. Cilvēki, kas strādā pie dzelzceļa, ir morāli ļoti spēcīgi. Taču pēc šādiem gadījumiem daļa manu kolēģu darbu turpināt vairs nespēja,” pieredzē dalās SIA “LDZ CARGO” dīzeļlokomotīves vadītājs Raimonds Maksims.

Arī mentālās veselības atbalsta biedrības “Ogle” projektu vadītāja Anželika Jaunzema, kas piedzīvojusi brāļa pašnāvību, piekrīt speciālistu teiktajam – pastāvošie aizspriedumi mazina cilvēku vēlmi meklēt palīdzību. “Mans brālis ilgi centās cīnīties ar mentālās veselības problēmām. Vairākas reizes no viņa dzirdēju viedokli par to, ka, ja viņš ārstēsies klīnikā, samazināsies karjeras iespējas un cilvēki viņu uzskatīs par traku. Šāda attieksme attur cilvēkus meklēt palīdzību. Taču es tik un tā ikvienu vēlētos aicināt – meklējiet palīdzību. Kamēr mēs katrs pats sev negribēsim palīdzēt, neviens cits mums palīdzību sniegt nevarēs,” aicina Anželika.