Laipni lūdzam skolu karos jeb katrs par sevi un visi (cīņā) par vienu

Kura būs tuvākās nākotnes pieprasītākā profesija? Pirmais, kas nāk prātā, protams, ir nodarbošanās, kas saistītas ar IT lietām, modernajām tehnoloģijām, mākslīgo intelektu, virusoloģiju utt. Bet realitātē katrā Latvijas novadā notiek izmisīgi kādas citas profesijas pārstāvja meklējumi. Tas neapšaubāmi ir skolotājs. Un skolotāju ir tik, cik ir, vairāk dabūt gandrīz nav iespējams. Varbūt kādus simts gadā, no kuriem skolā daļa pastrādā pietiekami īsu brīdi. Bet pensionēšanās ātrums pret skolotāju skaita pieaugumu – nesamērīgs. Ko darīt ikvienas skolas direktoram, lai nodrošinātu saviem klientiem (bērniem) kvalitatīvu izglītību? Protams, primāri domāt par savu skolu – tātad visiem spēkiem meklēt un piesaistīt pedagogus. Ko darīt pašvaldībai, kuras izglītības pārvalde vai departaments redz, ka gandrīz 100% tās dibināto izglītības iestāžu ir pedagogu vakances? Iedarbināt pedagogu piesaistes programmu. Ko darīt privātskolas vadītājam, lai tiktu pie darbinieka? Lielākas algas, mazākas slodzes, vairāk bonusu, utt. Un, lūk, karš var sākties!

Karš tāpēc, ka visas iepriekš minētās darbības pedagogu skaitu nepalielina, mēs tikai pārdalām esošos pedagogus. Tas ir tāpat kā mēģināt vienu picu, ar kuru diemžēl nepietiek, lai visus paēdinātu, pārdalīt citādāk, sagriez vairākās daļās, nevienmērīgās daļās, dalīt tā vai šitā, tāpat picas ir tik, cik ir.

Kādi šobrīd ir kara ieroči un kādi tie varētu būt nākotnē? Vispirms taisnības labad jāsaka, ka skolu tīkla sakārtošana (es lietošu turpmāk vārdu “pilnveide”, jo vārds “sakārtošana” ir aizvainojošs tiem, kas strādā šajās skolās, kuras ir “jākārto”) šobrīd ir paredzēta ar visekstrēmāko redakciju, kāda redzēta kopš, es pat nezinu, kopš kuriem laikiem, jo skaitos vēl jauns pedagogs (37) un neesmu redzējis neko tamlīdzīgu iepriekš. Ministrijas sagatavotie priekšlikumi tīkla pilnveidei paredz, ka rezultātā mums būs mazāk ģimnāziju, mazāk vidusskolu, mazāk pamatskolu, starp skolām distances būs lielākas, tādējādi pavisam mazītiņo skoliņu vairs nebūs, tās būs apvienotas ar citām skolām, kas nodrošinās adekvātu bērnu skaitu klasē, adekvātu pedagoga-skolēnu attiecību, līdz ar to, samazinoties skolu skaitam, “brīvo” pedagogu skaitam vajadzētu palielināties. Tā noteikti būs, bet šis process ir neparedzams, jo procentuāli tieši pavisam mazajās skolās reizēm pat vairāk nekā 50% pedagogu ir pirmspensionēšanās vecumā. Ja liela daļa šo pedagogu nolemtu, ka līdz ar reformu nevēlas braukāt uz citu skolu un viņiem “jau līdz kaklam”, tad esam turpat, kur bijām ar darbaspēka nepieciešamību.

Bet tagad atpakaļ pie kara ieročiem. Lai gan runā, ka pedagoga profesijas prestižs ir ārkārtīgi zems (un es neteiktu, ka LIZDA ceļ šo prestižu), novados pedagogs ir ļoti mīlēts. Nē, tik tiešām, ja neskaita to, ka pedagoga darbs ir nenormāli grūts, stundas garas, darbs jānes uz mājām, vecāki bieži ir nelaipni, daļā skolu joprojām strādā varaskāri hierarhiski vadītāji, atbildība milzīga, un alga ir tāda, kāda ir, tad tīri cilvēcīgi uz skolotāju normālā sabiedrības daļa skatās ar lielu pietāti. Un šis ir pilnīgi bez ironijas un sarkasma, tas, iespējams, ir kāds psiholģisks triks vai to varētu nosaukt par vienu no Junga arhetipiem, bet skolotāja tēls ir ļoti cienījams.

Kā šo cienījamo personāžu dabūt strādāt novadā un konkrētā skolā? Daži no ieročiem, kurus jau šobrīd pašvaldības izmanto – dienesta dzīvesvieta, transporta kompensācija, jaudīga apdrošināšana, stipendijas jaunajiem pedagogiem, papildu finansējums no pašvaldības algām, prēmijas, apmaksātas studijas. Savukārt skolas jau piedāvā vēl citus nosacījumus, piemēram, jo izmisušāka ir skola pēc konkrētā priekšmeta pedagoga, jo brīvāk ļauj izvēlēties darba grafiku (uz citu pedagogu ērtuma rēķina), liek absolūtu mieru brīvlaikos un vasarā (brīvlaiki ir tikai skolēniem, skolotājiem pēc būtības tajos ir jāstrādā), liek absolūto mieru sapulču un dažādos birokrātijas jautājumos un citi bonusi. Vēl tirgū, protams, ir arī privātās izglītības iestādes. Tur pieeja pavisam vienkārša – mazāk bērnu klasēs, visi nāk no motivētām ģimenēm, tādēļ klasvadības jautājumu mazāk, un, ja problēmas ar kādu bērnu pavisam lielas, privātajā skolā taču nav spiesta lieta mācīties, kā arī, protams, mazāka slodze un lielāka alga, premium apdrošināšanas, brīvās dienas, atbalsta personāls un cits mikrolimats un organizācijas kultūra.

Kopumā, šobrīd ikviens pedagogs darbu var atrast dažu minūšu laikā. Iedomājieties, ja kāds inženieris ierakstītu Facebook, ka viņš, redz, ir inženieris un meklē darbu, vispār ir baigi “kruts”, ja kāds viņu vēlas noalgot, lai raksta privāti, tad cik vēstules viņš saņemtu? Es nevaru pateikt, cik tieši, bet varu pateikt, ka jebkurš pedagogs, kurš izdarītu līdzīgu ierakstu un vēl pierakstītu klāt, ka strādā moderni un izmanto savās stundās tehnoloģijas, saņemtu vēstuļu klēpi. Tātad iespējas pedagogam ir plašas, pieprasījums pēc viņa – liels.

Lai šī nebūtu tikai tāda čīkstēšana vai situācijas apraksts, kas visiem jau tāpat ir zināms, vajadzētu nobeigumā kādus ierosinājumus, pareizi? Pieminēšu dažus, vispirms, skolotāju skaita palielinājums – universitātes un programma “Mācītspēks” nespēj saražot tik daudz pedagogu, cik nepieciešams, mums ir vajadzīgas papildu programmas. Tādus “Mācītspēkus” vajag vismaz 5 reizes vairāk, visam jābūt bez maksas, arī studijām universitātē un vēl arī jāmaksā stipendijas, saprotams. Otrs ierosinājums ir ļaut skolām kļūt par iestādēm, kas, izpildot noteiktus kritērijus, var pretendēt uz “Mācītspēkam” līdzīgas organizācijas statusu. Pēc būtības skolā ir visi nepieciešamie resursi, lai tā varētu sagatavot pedagogu, bet par to, kā tieši skolas to varētu izdarīt, es pastāstīšu kādā no turpmākajiem rakstiem.

Finālā, skolu kari paralēli skolu tīkla reformai veido citu reformu, kurā attapīgākie un turīgākie novadi pamazām izkonkurē lēnākos, tāpēc skolu tīkla pilnveidei ir jābūt straujai, lai  pēc tās varētu sekot “skolotāja paketes” izstrāde ar vienādiem noteikumiem, kas neļautu to picas gabalu dalīt nevienmērīgi.

Ivo Rode, privātās vidusskolas “Patnis” attīstības direktors, Cēsu novada domes deputāts, Izglītības, kultūras un sporta komitejas priekšsēdētājs.

Foto: publicitātes