Guna Grote – Majore piedāvā dziesmu ar personisku stāstu

Šī dziesma radusies senāk, kad vēl dzīvoju dzimtajā pilsētā – Cēsīs. Iedvesmojos, faktiski no vienas fotogrāfijas, kurā redzams mans brālis tāds ziņkārīgs un izbrīnīts. Dziesma nav tikai par mīļām atmiņām, bet arī kā novēlējums visiem – saglabāt un nezaudēt sevī visu mūžu šo brīnišķīgo bērnu, brīnīšanās mākslu, radošumu, dzīvesprieku.

Tagad šo dziesmu, tāpat kā savu veco foto albumu, atkal izcēlu gaismā. Kad sākās ārkārtas situācija valstī arī sociālajos tīklos daudzi dalījās ar savām melnbaltajām, smaidīgajām, bērnības bildēm. Arī šajos svētkos, kad cilvēkiem nesanāks satikties ar saviem radiniekiem klātienē, ir tik jauki atcerēties vecos, labos laikus, pašķirstot foto albumus, prieku un sparu gūstot arī tādā veidā .

Tik fantastiski, ka tētis manā bērnībā ir daudz fotografējis, mamma, savukārt pierakstījusi mīļus komentārus un gadskaitļus .Prieks savus vecvecākus vēl redzēt un satikt atmiņās un fotogrāfijās, jo šajā saulē jau viņu vairs nav. Tāpēc jārunājas ar saviem vecvecākiem, vecākiem kamēr viņi jums ir doti, lai uzkrātu un izzinātu savu, savas dzimtas, savas zemes vēsturi.

Dažiem foto – autors nav zināms. Pārsvarā foto – Artūrs Grote, viena fotogrāfija – Māra Liepiņa (tēta māsīca).

Teksta video veidoja – Inga Nestere

Foto: publicitātes