Eksperts: Vispārzināms fakts, ka laulība nav vienīgā ģimenes forma

Pavisam nesen Tiesībsargs nāca klajā ar ideju veidot jaunu juridisku izpratni par ģimeni, kas to nošķirtu no laulības (savienības starp vīrieti un sievieti), ko lielākā daļa sabiedrības uztvēra ar sašutumu. Biznesa augstskolas Turība Juridiskās fakultātes docētājs Edgars Oļševskis skaidro, ka sašutumu galvenokārt izraisījis skaļo jēdzienu – laulība un ģimene – lietojums, kā arī tas, ka piedāvātā ideja netika pietiekami plaši un detalizēti skaidrota. Savā viedoklī viņš uzsver, ka Tiesībsarga mērķis ir formalizēt attiecības, lai arī pāri, kuri nav laulāti, saņemtu nepieciešamo aizsardzību, kā arī skaidro – tas, ka laulība nav vienīgā ģimenes forma, ir vispārzināms fakts.

Risks noniecināt laulības institūtu

Patiesībā tendences liecina, ka liela daļa mūsu sabiedrības nav gatava uzņemties to atbildību, ko paredz laulība. Liela daļa pāru, kuri dzīvo nereģistrētā kopdzīvē, vēlas tieši tās pašas juridiskās garantijas, ko saņem laulātie, tajā pašā laikā nevēloties stāties laulībā. Bieži vien šiem pāriem nav nekādu šķēršļu, lai noslēgtu laulību un saņemtu attiecīgās garantijas. Vienlaikus ir virkne viendzimuma pāru, kuri ir gatavi stāties laulībā, taču saskaņā ar likumu, nedrīkst. Prakse protams diktē, ka šāda veida attiecības ir jāregulē, taču rodas jautājums – vai piešķirot partnerattiecībām tās pašas juridiskās garantijas, ko paredz laulība, mēs nenoniecināsim laulības institūtu? Vai ilgtermiņā tas nenovedīs mūsu sabiedrību pie zemāka tikumības sliekšņa? Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem, 2008. gadā noslēgto laulību skaits Latvijā strauji samazinājās – no vairāk nekā 15 000 laulībām 2007. gadā tas samazinājies līdz 12 000. Lai gan pērn noslēgto laulību skaits, salīdzinot ar 2016. gadu, palielinājās par 1,1 %, taču tas ne tuvu nav nedz 2008. gada līmenis, nedz līmenis, kas tika reģistrēts 90. gadu sākumā, kad ik gadu tika noslēgtas pat 22 000 un vairāk laulības[1]. Iespējams, ka šādas izmaiņas regulējumā vēl vairāk samazinās laulību skaitu. Šeit gan ir būtiski nošķirt, ka Tiesībsarga piedāvājums nekādi neiedragā ģimenes jēdzienu, jo neviens taču nerosina dzīvot kopienās.

Sociālā un emocionālā saikne prevalē pār tiesisko

Viens no Tiesībsarga izteikumiem, kas šokēja sabiedrību, bija minētais par to, ka arī kopdzīve bez laulības ir dēvējama par ģimeni. Es aicinātu saprast, ka pasaulē kopumā šāds apgalvojums nav nekas jauns. Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) savos spriedumos jau sen ir konstatējusi, ka sociālā un emocionālā saikne prevalē pār tiesisko, tas nozīmē, ka, ja cilvēkiem ir kopdzīve, viņi jūtas emocionāli tuvi un piederīgi viens otram, savienība ir uzskatāma par ģimeni.

Saskaņā ar Satversmes 110. pantu valstij ir pienākums aizsargāt un atbalstīt laulību – savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērnu tiesības. Laulībai kā savienībai starp vīrieti un sievieti konstitucionālajā līmenī tiek piešķirts īpašs statuss un aizsardzība, tādejādi nostiprinot principu, ka ir pieļaujama atšķirīga attieksme pret dažādiem personu savienības veidiem, raugoties no tā, vai personu savienība atbilst Satversmē noteiktajam par laulību.

Mīlestība un tikumība neapšaubāmi ir aizsargājamas vērtības katrā demokrātiskā sabiedrībā. Šo vērtību aktualitāte neizzūd laika gaitā, un tā tam jāpaliek. Attiecībā uz partnerattiecībām, lai tās ietilptu jēdzienā “privātā dzīve” Konvencijas 8. panta izpratnē, ECT konstatē to stabilitāti. Svarīgi, ka ECT nesaista partnerattiecību stabilitāti ekskluzīvi ar kopdzīvi, proti, personas profesionālo, sociālo vai ekonomisko apsvērumu dēļ var dzīvot šķirti un tomēr tikt atzīti par partneriem stabilās partnerattiecībās. Konstatējot arvien pieaugošo viendzimuma partnerattiecību atzīšanu skaitu dalībvalstīs, ECT norāda, ka nav pamata uzskatīt, ka viendzimuma pāri nevar baudīt ģimenes dzīvi Konvencijas 8. panta izpratnē.

Viendzimuma partnerattiecību atzīšanai jānotiek nediskriminējošā veidā

ECT nostāja attiecībā uz viendzimuma partnerattiecību atzīšanu dalībvalstīs balstās uz subsidiaritātes principu, respektīvi, dalībvalstīm pieder visnotaļ plaša rīcības brīvība (margin of appreciation) attiecībā uz šādu partnerattiecību atzīšanu, ņemot vērā prezumpciju, ka dalībvalstis vislabāk pārzina savas sabiedrības vajadzības un intereses, kā arī to, ka laulības institūtam izveidojas dziļas sociālās un kulturālās saites jeb konotācijas (connotations), kas var atšķirties dažādās sabiedrībās (Schalk and Kopf v. Austria). Vienlaikus ECT spriedumā Schalk and Kopf un Vallianatos and Others v. Greece atzina, ka viendzimuma pāri ir tikpat spējīgi stāties stabilās attiecībās un pilnīgi nodoties tām, kā pretēja dzimuma pāri. Šajās attiecībās viendzimuma partneriem ir tādas pašas savstarpēja atbalsta vajadzības, kā pretēja dzimuma pāriem.

Reģistrējot partnerattiecības, viendzimuma pāriem tiktu radīta likumīga iespēja kārtot īpašumtiesības, uzturēšanas un mantojuma lietas kā valsts atzītajiem partneriem, nevis individuālajā civiltiesiskajā kārtā. Parlamentārā asambleja rezolūcijā Nr. 1728 (2010) norādīja, ka valstij, kad tā normatīvajos tiesību aktos atzīst viedzimuma partnerattiecības, jānodrošina šiem partneriem: a) tādas pašas finanšu (pecuniary) tiesības un pienākumus (piemēram, pensijas, īres tiesības), kā tas ir pretējā dzimuma partneriem; b) radinieku (next of kin) statusu; c) ārvalstniekam tādas pašas uzturēšanās prasības kā pretējā dzimuma partneru gadījumā (šajā gadījumā valstij jānosaka šādu attiecību apliecināšanas kārtība, kas nav saistīta ar laulības sertifikātu); d) citu valstu tādu pašu regulējumu atzīšanu. Tāpat valstis tiek aicinātas paredzēt vecāku kopējo atbildību par katra partnera bērniem, ievērojot bērna intereses[2]. Savukārt Eiropas Padomes Komisārs cilvēktiesību jautājumos norādīja, ka viendzimuma partnerattiecību atzīšanai jānotiek nediskriminējošā veidā attiecībā uz visām finanšu un īpašuma tiesiskajām attiecībām[3].

Realitātē 60 reizes lielākas nodevas

Sašutums par Tiesībsarga viedokli lielākoties valdīja tās sabiedrības daļas vidū, kas iestājas pret viendzimuma laulību reģistrāciju. Šobrīd Latvijas Satversme nosaka, ka laulība iespējama tikai starp sievieti un vīrieti, attiecībā uz divu personu kopdzīvi nepastāv nekāds juridiskais regulējums. Vienīgais risinājums ir slēgt vairākus savstarpējās attiecības regulējošos līgumus, piemēram, pilnvarojuma līgumu, mantojuma līgumu u.tml. Taču attiecībā uz mantojuma līgumu rodas būtiska atšķirība attiecībā uz valsts nodevu apmēriem, proti, ja persona, kas saņēmusi mantojumu, nav laulātais, nodeva ir aptuveni 60 reizes lielāka. Abstrahējoties no šīs diskriminācijas, vēlētos uzsvērt, ka valstij bez pamata nav jāsarežģī cilvēku dzīve, bet tieši tas šobrīd tiek darīts. Attiecīgi rodas jautājums – kāpēc?

Risinājumu novilcina, jo sabiedrība nav gatava viendzimuma pāriem

Ir diezgan skaidrs, ka gadījumā, ja valsts noteiks juridisko regulējumu attiecībām (ārpus laulības) pretēja dzimuma pāriem, tas būs jāatļauj arī viendzimuma pāriem. Agri vai vēlu Latvijā pienāks brīdis, kad būs jālemj par partnerattiecību noregulēšanu, jo šobrīd ir virkne jautājumu, piemēram, ārstēšana, mantojuma tiesības u.tml., kuros laulībā nereģistrēto pāru kopdzīve tiek apgrūtināta. Tiesībsarga mērķis ir pamudināt skatīt šo jautājumu un meklēt risinājumu. Ir skaidrs, ka Latvijā likumdevējs šo jautājumu mēģina maksimāli novilcināt, jo apzinās, ka skatot to, būs jāpievēršas arī punktam par viendzimuma pāru attiecību reģistrāciju, kam mūsu sabiedrības lielākā daļa nav gatava.

Autors: Biznesa augstskolas Turība Juridiskās fakultātes docētājs Edgars Oļševskis

[1] Centrālā statistikas pārvalde, https://www.csb.gov.lv/lv/statistika/statistikas-temas/iedzivotaji/laulibas/galvenie-raditaji/noslegto-un-skirto-laulibu-skaits

[2] http://www.coe.int/t/dghl/standardsetting/hrpolicy/Publications/LGBT_EN.pdf

[3] Commissioner for Human Rights, annual report 2006 and follow-up report on Slovenia, CommDH(2006)8

Foto: publicitātes