Cietuma kapelāne ar dzejnieces Dāvanu

Par dzejas tapšanu viņa stāsta. „Par dzejnieku nevar izmācīties. Tā ir Dieva dāvana, kas ir ielikta šūpulī. Par to liecina arī tas, ka nevaru dzejoli „izspiest”, bet man viņš „nāk” pats. Katru dzejoli, ko uzrakstu, es ļoti gaidu, tā kā bērns gaida dāvanu. Kad to uzrakstu, man ir tāds prieks kā dāvanas saņemšanas brīdī.” Par garīgo un laicīgo dzeju viņa saka: „Ja cilvēks ir atdzimis Kristū un raksta dzeju, tas nenozīmē, ka viņš redzēs tikai garīgas problēmas un garīgas aprises. Mēs dzīvojam laicīgajā pasaulē. Cilvēks piedzimstot ir iemantojis apvērstu apziņu par 180 grādiem. Apziņas centrā neesmu es, bet Dievs. Ar šo teocentrisko skatu, raugoties uz pasauli, es ieraugu visu no jauna. Nedomāju, ka kristietim jāraksta tikai par bibliskām vai reliģiskām tēmām.” Rudītes dzeja ir atvērta, asiņojoša, uzplēsta, nesadzijusi. Uz jautājumu: cik ilgi tā var izturēt? Dzejniece atbild: „Man ir otrādi. Es sevi izrakstot no jauna atgūstu spēkus. Ja es ilgi neesmu rakstījusi dzejoļus, jūtu sevī spēku izsīkumu un lūdzu Dievam šo iespēju – rakstīt. Katrs dzejolis, ko uzrakstu, mani paceļ spārnos, dod man jaunu elpu. Tas ir interesants daiļradīšanas process. Biju pārliecināta, ka tādas izjūtas ir visiem dzejniekiem. Es kaut ko no sevis caur tēliem un metaforām metu ārā, lai no jauna piepildītos ar Svēto Garu.” Interesants ir Rudītes dzejoļu tapšanas process. Tam ir sava vēsture. „Dzejolis nerodas gluži kailā vietā. Vispirms ir kāda informācija, ko dzejnieks sakrāj zemapziņā, un tad tā laužas ārā. Par Deboras dziesmu biju ļoti daudz dzirdējusi. Kristīgajā akadēmijā senebreju valodas stundās pasniedzējs par to interesanti stāstīja. Kādu rītu pamodos un sāku to lasīt no Soģu grāmatas 5.nodaļas.Man bija tāda sajūta, ka Debesis atveras. Katrs vārds, katrs pants nāca kā atklāsme, un manī ienāca mana „Dziesma Deborai””. Dzejoļa „Es tavā ausī” tapšana saistās ar kādu interesantu teicienu. „Man ir jauka draudzene, māksliniece, ar kuru es bieži tiekos. Mūsu sarunas ir gan garīgas, gan profesionālas. Es viņai daudz stāstu par Dievu, viņa man stāsta par mākslu. Mēs viena otru papildinām. Viņa man vienmēr uzdod kādu garīgu jautājumu, nereti, oponē. Pēc kādas sarunas es nogurusi gāju projām un domāju: bērnībā bija tāds teiciens „iespraust ķiršus ausīs” ar nozīmi „kaut ko ieborēt, iestāstīt”. Pēkšņi es sajutu tādu kā sirds atvēršanos un nodomāju, ka viņai liekas, ka es viņai „ķiršus spraužu ausīs”. Un šis teiciens pārvērtās par dzejoli „es tavā ausī iečukstēšu ķiršus”.”  Par kristīgo dzeju Rudītei ir savs skatījums. „Ar garīgo dzeju saprotu Svētā Gara inspirētu dzeju. Uzskatu, ka šodien kristīgai dzejai sabiedrībā ir pravietiska funkcija – aicināšana atgriezties pie Dieva radītajām vērtībām. Kristīgās dzejas niša vēl tikai veidojas. Domāju, ka kristīgajai dzejai ir vajadzīga arī sava literatūras kritika., jo garīgas lietas ir garīgi apspriežamas. Tikai Svētajā Garā atdzimis literatūras kritiķis šo dzeju spētu izvērtēt. Man ir pieredze, ka manu dzeju ir vērtējuši nekristīgi cilvēki, un vērtīgus dzejoļus metuši ārā. Protams, es tos esmu atstājusi krājumā. Apsolītajā zemē, ko sauc par kristīgo dzeju, ieies nevis visi, bet tie, kas nenobīsies un ticēs. Lūgšana ir svarīgs instruments, ko Dievs ielicis sirdī, gan dzeju rakstot, gan publicējot.”

Teksts: Ligita Ābolniece

Foto: multinews.lv

 

TOP Komentāri

avatar