Ar svaigu skatu jaunajā plānā jeb kā nepieļaut vecās kļūdas

Ministru kabineta apstiprinātais jaunais Atkritumu apsaimniekošanas valsts plāns ir liels un daudzsološs solis uz priekšu kopējā nozares attīstībā. Plāns paredz veidot spēcīgus atkritumu apsaimniekošanas reģionus, paplašināt dalītās vākšanas sistēmu, samazināt apglabājamo atkritumu apjomu, kā arī sakārtot citus virzienus, kas ir būtiski posmi aprites ekonomikā un ceļā uz Eiropas Savienības (ES) normu izpildi.  Lai arī plāns kopumā vērtējams kā labs, ir daži procesi, kurus būtu vērtīgi plānā iekļaut jau detalizētāk un kuri vismaz pagaidām ir nedaudz atstāti novārtā, piemēram, atkritumu pārstrāde un pārstrādātā materiāla nonākšana atkārtotā tirgus apritē. 

Lai sāktu runāt par jauno plānu, vispareizāk būtu izvērtēt, kā ir izdevies īstenot iepriekšējo. Atkritumu apsaimniekošanā viena no svarīgākajām niansēm ir infrastruktūras pieejamība, un Latvijai diemžēl līdz šim nav izdevies realizēt plānveidīgu pieeju tās attīstībā. Kopumā vērtējot, no iepriekš izvirzītajiem plāniem saistībā ar atkritumu apsaimniekošanas infrastruktūras izveidošanu ir īstenoti apmēram 60 %. Tostarp ne pārāk veiksmīgi ir izdevies ieviest ES direktīvu prasības mūsu nacionālajā likumdošanā. Būtu nepareizi teikt, ka Latvija ir sēdējusi, rokas klēpī salikusi, tomēr svarīgi virzieni ir palikuši neattīstīti, “aptaustīti” tikai virspusēji.  

Svarīgi būvēt spēcīgu infrastruktūru

Piemēram, vēl arvien virknē pašvaldību nav notikuši un nemaz nav paredzēti iepirkumi par sadzīves atkritumu apsaimniekošanu, tostarp ietverot arī dalītās savākšanas punktu ierīkošanu, kas ir viena no svarīgākajām ES prasībām, turklāt ar augošu nepieciešamību tieši turpmākajos gados. Ja mēs paskatāmies, kāds ir vidējais atkritumu savākšanas apjoms dažādiem iepakojumiem vai citiem atkritumu veidiem, tad Latvija būtiski atpaliek no ES vidējā līmeņa, kur viens no iemesliem ir tas, ka cilvēkiem daudzviet nav pieejama nepieciešamā infrastruktūra. Pat ja iedzīvotāji grib šķirot, daļa pašvaldību to nesaredz kā pietiekamu iemeslu sistēmas ieviešanai. 

Iepriekšējā plāna izpildes kontekstā var minēt arī vairākas citas pozīcijas, piemēram, līdz 2019.gadam nav izdevies izpildīt mērķi par bioloģiski noārdāmo atkritumu apjoma samazināšanu un vēl līdz pagājušajam gadam poligonos tika noglabāti vairāk nekā 40% šo atkritumu. Kopš 1995. gada šī pozīcija pamainījusies vien par pāris procentiem. Tāpat līdz šim nav izdevies sasniegt noteikto mērķi panākt 50% mājsaimniecībās radušos atkritumu apjoma sagatavošanu otrreizējai izmantošanai. 

Tajā pašā laikā izteikti lielākā daļa ES līdzekļu faktiski tika tērēti tieši poligonu atbalstam – atkritumu noglabāšanai. Un tā bija iepriekšējā plāna lielā kļūda. Stratēģiski vērtējot, poligonu lomai perspektīvā bija jāsamazinās, pretēji tam vērtīgāk būtu bijis straujāk attīstīt atkritumu dalītās vākšanas infrastruktūru, kāpinot arī pārstrādes apmērus. Sanāk, ka plāns veicināja tieši pretējo. Pašvaldību poligoniem bija iespēja pieteikties līdz pat 80% atbalsta finansējumam esošo procesu attīstīšanai, līdz ar to lielais mērķis un ceļš uz atkritumu samazināšanu palika novārtā, kas attiecīgi parāda, ka vietējais regulējums nebija sinerģijā ar ES prioritātēm. ES finansējums tika uzlikts uz nepareizajām kārtīm, ļaujot uzplaukt poligonu biznesam, bet neļaujot attīstīties šķirošanas līnijām, kas pēc tam nākamajā kārtā būtu priekšnosacījumus attīstīt jaunas pārstrādes iespējas. 

Ar jaunu plānu uz jaudīgām šķirošanas līnijām

Īstenojot atkritumu apsaimniekošanas politiku turpmākajiem gadiem, ir svarīgi ņemt vērā iepriekš pieļautās kļūdas un pašmērķīgi neieguldīt sevi izsmēlušos virzienos, kas stratēģiski nozari tikai attālina no jēgpilnas attīstības. Viens no pozitīvajiem plānā ietvertajiem aspektiem ir tas, ka valstī esošie desmit atkritumu apsaimniekošanas centri tiks konsolidēti piecos.  Šāda sistēma nodrošinās to, ka poligoni saņem lielāku atkritumu apjomu, organiski radot priekšnosacījumus jaudīgāku šķirošanas līniju uzstādīšanai. Jāsaprot, ka tieši šķirošanas līnijas dod atpakaļ materiālus, ko tālāk kā otrreizējās izejvielas jau izmantot  pārstrādē.

Tajā pašā laikā, iedziļinoties detalizētāk, izpētot karti un plānotos reģionālo maršrutu virzienus, uzreiz saredzamas dažas nepilnības, kuras būtu vērtīgi pārskatīt. Lai arī sadalījums piecos atkritumu apsaimniekošanas reģionos ir ļoti pareizs, iezīmētais praktiskais risinājums ir visai neloģisks un cilvēkiem nedraudzīgs. Man nav atbildes, kāpēc ir izdomāts, ka, piemēram, atkritumi no Jūrmalas ir jāved nevis uz Getliņiem, kas atrodas apmēram 60 km attālumā, bet gan uz Talsiem, kas ir daudz tālāk. Līdzīga situācija ir ar Skrundas novadu – pagaidām vēl tiek diskutēts, taču plānots, ka atkritumi būtu jāved nevis uz Liepājas poligonu, kas ir tuvāk, bet gan Ventspils vai Talsu. Tajā pašā laikā Skrundai blakus esošie, taču no Liepājas tālāk bāzētie novadi – Saldus un Brocēnu – tomēr paliek Liepājas pārziņā. Šīs savilktās robežas ir gaužām neloģiskas un cilvēkiem varētu izmaksāt dārgāk. 

Konkurence sabiedrības interesēs

Būtiska nianse, ko vajadzētu ņemt vērā jaunā plāna izpildē, ir konkurences veicināšana, kas pozitīvi ietekmētu gan nozares attīstību, gan šķirošanas infrastruktūras izveidi un saprotamus samaksas nosacījumus iedzīvotājiem. Piemēram, pagaidām paredzēts, ka reģionālais atkritumu apsaimniekošanas centrs un tajā ietilpstošās pašvaldības var vienoties, ka visus šajā reģionā esošos atkritumus drīkstētu pārvadāt viens operators. Tas nozīmē – ja pakalpojumu sniedz viena atkritumu apsaimniekošanas organizācija, piemēram, kā tas ir Valmierā jau šobrīd, tad perspektīvā šī organizācija bez jebkāda konkursa var apsaimniekot atkritumus Alūksnē, Gulbenē, Balvos un arī Madonā. Ja šādi viens pašvaldības operators izplešas, tad ir diezgan prognozējami, ka iedzīvotājiem būs jāpiemaksā, lai atkritumus, piemēram, no Balviem vestu uz Valmieru. Šāda situācija nekādā veidā neveicina konkurenci un privātuzņēmumu attīstību. Iedzīvotāju interesēs būtu konkursa kārtībā noskaidrot, kurš ir vislabākais pakalpojumu sniedzējs par vislabāko cenu, aicinot tajos piedalīties arī pašvaldību kapitālsabiedrības, kur šāda kārtība vēl nav noteikta, turklāt jau šajos iepirkumos nosakot detalizētas prasības attiecībā uz atkritumu šķirošanu. 

Savāksim atkritumus – ko tālāk?

Virziens, kas pagaidām jaunajā plānā ir atstāts “aizkulisēs”, taču ir viens no neizslēdzamiem posmiem, lai izpildītu mērķi samazināt poligonos noglabājamo atkritumu apjomu, ir pārstrāde, kur liela loma ir arī pārstrādāto materiālu tālākai izmantošanai.  Jau gadiem runāts par to, ka pārstrādes attīstībai nepieciešams Zaļais iepirkums, tomēr šis jautājums pagaidām tālāk nav pavirzījies. Produkti, ko var saražot, pārstrādājot atkritumus, ir ar zemu pievienoto vērtību, bet vienlaikus tie ir labs izejmateriāls, kas lieti noder dažādu infrastruktūras objektu, to skaitā ceļu, būvei. Kamēr liela daļa pasaules valstu iepirkumos par “zaļo” produktu izmantošanu dod papildu punktus, pie mums vēl arvien tam nav nekādas nozīmes.  Piemēram, nākotnē valsts atbalsts būtu vērtīgs no otrreizējām izejvielām ražota ģeotekstila izmantošanai ceļos, savukārt jau šobrīd tas būtu noderīgs tādiem pārstrādātiem materiāliem kā plastmasa, riepas un pavisam drīz arī komposta, ko varētu izmantot ceļu būvē un tiem piederošo teritoriju labiekārtošanā. 

Patlaban ar “Latvijas valsts ceļiem” un Rīgas Tehnisko universitāti strādājam pie pētījuma par riepu granulu izmantošanu ceļu būvniecībā. Provizoriskie rezultāti parāda, ka tas palielina gan “saķeri”, gan ceļu kalpošanas ilgumu. Šeit gan vēl tāls ceļš ejams, un ir liels jautājums, vai šim pētījumam izdosies kļūt pietiekami redzamam uz to cilvēku galda, kuri pieņem lēmumus. Skaidrs ir viens – nolietoto riepu Latvijā ir ļoti daudz, tās nav, kur likt, un to iestrāde ceļos būtu ieguvums mums visiem. 

Tāpat kā ar iepriekšējo plānu, noteikti varam sagaidīt izmaiņas detaļās, ko jau turpmāk noteiks valstiskā griba un plāna ietvars normatīvajos aktos. Tomēr gribas ticēt, ka šis plāns izpildes ziņā varētu būt krietnu soli tuvāk lielajiem mērķiem, jo plānā parādās arī pavisam jauni virzieni, tostarp paredzēts attīstīt jaunas ražotāju atbildības sistēmas, piemēram, tekstilam. Svarīgākais ir pieturēties pie kopējā mērķa un neizslēgt svarīgas nianses, uz kurām balstās aprites ekonomika un ES noteiktās prasības.

Foto: publicitātes