Svētceļojumā kopā ar bērniem
Aicinājums bija kopš ticības sākuma
„Svētceļojumā gāju pirmo reizi. Īstenībā es jau sen gribēju iet svētceļojumā. Vienmēr es ar kādu apspriedos, un vienmēr kāds mani atrunāja. Aicinājums bija kopš ticības sākuma. Ticu Dievam un esmu praktizējoša kristiete sešus gadus. Sākumā biju Jelgavas Romas katoļu draudzes locekle. Kopš atgriešanās atpakaļ uz Jēkabpili, eju uz Jēkabpils katoļu baznīcu.
Garo ceļu bērni izturēja labi. Mazā Ance saka: „Man patika svētceļojumā. Bija grūti, bet es ietu vēl.” Viena diena bija ļoti svelmaina. Mēs atradāmies uz asfalta. Veselais saprāts ņēma virsroku, un pēdējos kilometrus ļāvām aizbraukt ar saimniecības transportu. Reliģija nevar būt pāri bērna veselībai. Pašai, par brīnumu, pat tulznu nebija! Veselība man ir laba. Iet ar bērniem ir izaicinājums, bet es nedomāju, gājām un paļāvāmies. Ir prieks arī par citiem, kas izturēja.”
„Pieņemt jebkuru tajā pieredzē, kurā viņš ir”
Gintai vaicāju: vai viņa gāja svētceļojumā ar noteiktu mērķi un vai saņēma atbildi? „Jā. Es saņēmu atbildi. Gāju ar konkrētu nodomu. Šis nodoms nedaudz pamainījās, bet man bija svarīgi satikt kādu konsekrētu personu un ar viņu aprunāties privātā sarunā. Dievs to izkārtoja. Viss, ko es sirdī nesu, par to priesteris teica, ka tas tā ir un ka tas ir jādara. Pēc svētceļojuma nāca arī citi aicinājumi. Jau šobrīd ir jautājumi, kas vainagojušies ar atbildēm.”
Vēlos noskaidrot, kas bija pats grūtākais tālajā ceļā. Atbilde nav tāda, kādu gaidīju. Izrādās, ka tā nebija ne bērnu „savākšana”, ne arī karstais laiks. „Pats grūtākais bija spēja pieņemt to, ka mēs bijām ar dažādām kristīgās dzīves pieredzēm. Bija tādi, kas vēl īsti netic un nav praktizējoši draudžu locekļi. Viņus vajag pieņemt un skatīties uz šiem cilvēkiem kā potenciālajiem kristiešiem, kuri kādreiz iemīlēs Dievu. Bija tādi nepatīkami mirkļi, ka lūgšanu laikā kāds iespurdzās, iesmējās. Tā ir tāda kā necieņa pret ticīgajiem. Savaldīties un nepamācīt, jo tas rada pretreakciju. Svarīgi ir pieņemt jebkuru tajā pieredzē, kurā viņš pašreiz ir.”
„Dievs atalgoja manu gājienu”
„Pats skaistākais bija Krusta ceļš. Nakts Mise. Apbrīnojamā pieredze, ka Dievs darbojās. Viss tā izkārtojās, ka es pat tā nelūdzu. Domāju, ka vienkārši aiziešu uz grēksūdzi, bet es tiku uz privāto grēksūdzi pie priestera, kas ir ļoti noslogots un kas celebrējis vairākas Mises. Šis priesteris man ir autoritāte. Tad man likās, ka Dievs atalgo manas mokas un visu manu gājienu. Priestera padoms man bija svarīgs. Mūsu saruna notika Nakts Mises laikā, kas ir pēc pusnakts. Priesteris atrada laiku. Tas likās skaistākais, ka Dievs atbild.”
„Svarīgi ir iet dziļumā”
Kad vēlos uzzināt kādus padomus Ginta ieteiktu tiem, kuri vēlas doties svētceļojumā un kam tur nevajadzētu iet. Esmu izbrīnīta par atbildi. Viņa saka, ka „iet vajadzētu visiem!” Nevaru piekrist, ka to var darīt bez Dieva aicinājuma un ar kustību vai citādiem veselības traucējumiem. G. Šteinbergai ir savs viedoklis. „Mums bija cilvēks, kas pārvietojās ar staiguli un pat lielāko daļu ratiņkrēslā. Gāja cilvēki ar citādiem kustību traucējumiem. Cits ar cita palīdzību, elkoņos ieķērušies. Ja ir problēmas, tad tieši vajadzētu iet. Arī ja nav aicinājuma, Dievs var uzrunāt ceļā. Es redzēju, kas notika ar tiem jauniešiem, kas lūgšanas laikā iesākumā smējās. Nedēļas beigās viņi bija citi cilvēki. Viņi bija pārmainījušies, pārvērušies. Svētceļojuma būtība jau ir ieraudzīt sevī tās lietas, kas nav perfektas, pieņemt citus un savaldīties. Mūsu grupā bija dažādu vecumu un svētceļojuma pieredžu cilvēki. Jaunākajam bija viens gads, bet vecākajam – 71. Bija tādi, kas gāja pirmo reizi, un bija tādi, kas gāja 16. reizi. Cilvēki gāja ar dažādiem nodomiem. Daži jaunieši gāja, lai pabūtu kopā ar saviem draugiem.
Dieva klātbūtni piedzīvo arī tie, kas atbrauc. Pati līdz šim vienmēr esmu braukusi uz Aglonu. Jāpiebilst, ka mums bija fantastisks garīgais vadītājs Uģis Utāns, kas ir studējis katoļu garīgajā seminārā, bet šobrīd paņēmis pārdomu pauzi. Svētās Mises notika katru vakaru. Lai kur arī mēs būtu, draudzes priesteris Viktors Siļčonoks brauca un noturēja Misi. Notika arī adorācijas – lūgšanas pēc Svētās Mises. Bez priestera Viktora Siļčonaka palīdzības mēs netiktu galā. Viņš lieliski saprotas ar bērniem un jauniešiem. Un grūtos brīžos pat nesa manus bērnus uz rokām.
Es domāju, ka svarīgākais ir iet dziļumā, neaprobežoties tikai ar būšanu svētdienās Misēs. Dievam patīk, ka cilvēks izglītojas, lasa, pārdomā, meklē patiesību. Kalpot vajadzētu ar priecīgu sirdi, nevis ar smagu sirdi un piespiestam. Tad nav svētības. Kā Jēzus līdzībā par Martu un Mariju. Ja tas, ko tu dari, tev nesagādā prieku, tad labāk to nedari, nāc un klausies. Kā Jēzus teica Martai, kas zūdījās, ka māsa viņai nepalīdz. Mūsos ir abas daļas, jo dzīvojam laicīgajā pasaulē. Tāpēc ir grēksūdze, lai mēs no visa nepatīkamā tiktu vaļā, jo neviens jau nav perfekts.”
Taps kristīgo māmiņu klubs
Ģinta saka: „Es gribētu uzrunāt kristīgās ģimenes ar bērniem. Mūsu draudzē ir tāds nodoms, ko mēs „auklējam” jau pasen – izveidot Kristīgo māmiņu klubu. Es ceru, ka ar priestera piekrišanu tas arī notiks. Gribētos aicināt māmiņas, kas ir nedrošas un domā, ko es ar to bērnu iešu uz baznīcu, viņš nepratīs uzvesties, traucēs. Vajag nākt! Baznīca nesastāv tikai no vecām tantiņām, te esam arī mēs, ģimenes ar bērniem.
Šī pieredze nāk no Jelgavas. Tur arī bija Kristīgo māmiņu klubs. Mēs tikāmies ceturtdienās. Tas ir jauki un svētīgi, ka mammas sanāk kopā, pārrunā dažādas problēmas, aizlūdz viena par otru.
Teksts: Ligita Ābolniece
Foto: no privātā arhīva
There is an exciting body of data growing and maybe we will find that there are benefits generic for cialis