Aprit 55. gadi kopš Tibetas tauta sacēlās pret Ķīnas okupāciju

1959. gada 10. martā Ķīna apspieda nacionālo sacelšanos okupētajā Tibetā. Pagājušajos piecdesmit piecos gados komunistiskās varas nežēlība nav mazinājusies, tā joprojām vajā, arestē un nogalina tibetiešus savā zemē. Notiek pašsadedzināšanās akti – vairāk kā 125 cilvēku, arī gados pavisam jaunu, devušies nāvē, ziedojot sevi mīļajai dzimtenei. Jo izmisums ir galējs: tiek barbariski iznīcināts pamatu  – sena kultūra, sena valoda.

 “Latvija – 50. gadi, Tibeta – 55. gadi, šobrīd arī Ukraina ir nostājusies uz pašizvēles ceļa, būt brīvai no “Lielā brāļa” ietekmes. Katram savs stāsts, bet visos gadījumos bija nepieciešama un ir joprojām citu palīdzība, atbalsts. Pasaule vairs nav tik liela, lai tas mūs neskartu. Joprojām visi esam apdraudēti no Ķīnas komunistu valdības, Putina Krievijas un līdzīgiem okupantu un teroristu režīmiem!”, skarbs savos izteikumos ir biedrības “Latvija Tibetai” vadītājs, Jānis Mārtiņš Skuja

“Sirdsapziņas cilvēki, būsim domās ar tām tautām, kuras šodien tiek pakļautas vardarbībai ietekmes un bagātības dēļ, bet Tibetas un VS Dailai Lamas draugus  aicinu uz atbalsta sanākšanu pretīm Ķīnas vēstniecībai šodien, 10. martā, Ganību dambī 5. plkst. 17:00.”, J.M.Skuja

Šodien vairākos budistu centros pasaulē un arī Latvijā tiks veiktas noteiktas prakses un lūgšanas Tibetas tautas un VS Dalai Lamas centienu atblastam, bet jau 5.-6. maijā Rīgā, Ķīpsalas hallē, VS Dalai Lama sniegs savas pirmās mācības Baltijas valstīs par gudrību un līdzjūtību – diviem budisma garīgā ceļa pamataspektiem (http://lv.dalailama.ru/index-lv.php).

 

Jautājumi, kas bieži tiek uzdoti sakarā ar Tibetu:

 

 1. Kāpēc kopš 2002. gada, kad tika atsākti divu pušu kontakti, nav progresa Viņa Svētības Dalailamas sūtņu un Ķīnas Valdības pārstāvju formālajās sarunās?

 

Par spīti Viņa Svētības Dalailamas un Tibetas Centrālās Administrācijas (TCA) pūlēm Ķīnas Valdība nav uzrādījusi jel kādu gatavību risināt Tibetas jautājumu.

 

Pārņēmis politisko vadību no Viņa Svētības Dalailamas, Sikjongs Dr. Lobsangs Sandžejs konsekventi apliecina, ka TCA stingri pastāv uz nevardarbīgo Vidusceļa Pieeju un ir cieši pārliecināta, Tibetas jautājums ir risināms vienīgi sarunu ceļā. Tibetas vadība uzskata, ka jēga ir primāra un process ir sekundārs, un ir gatava iesaistīties jēgpilnā dialogā jebkurā vietā, jebkurā laikā.

 

 

 

2. Kā starptautiskā sabiedrība, arī ķīnieši, reaģē uz Vidusceļa Pieeju?

 

Tibetas cilvēku prasību pēc patiesas autonomijas Tibetai caur Vidusceļa Pieeju atbalsta ievērojami tibetieši Tibetā un pakāpeniski gūst atsaucību ķiniešu, īpaši inteliģences, prātos. Viņa Svētības Dalailamas miermīlīgās ierosmes, publicējot vairāk nekā 1000 rakstus un citādi paužot savu viedokli, atbalstīja spožākie Ķīnas intelektuāļi, arī ieslodzītais Nobela Prēmijas laureāts Liu Ksibao.

 

Valdības un parlamenti visā pasaulē, arī ASV Kongress un Eiropas Parlaments, ir nācis klajā ar paziņojumiem un pieņēmuši rezolūcijas, atbalstot Vidusceļa Pieeju kā uz atrisinājumu orientētu Tibetas politiku, un tas ir palīdzējis izvirzīt Tibetas jautājumu to divpusējās sarunās ar Ķīnu. ASV Prezidents Baraks Obama apsveica „Viņa Svētības Dalailamas uzticību nevardarbībai un dialogam ar Ķīnu, viņa paļaušanos uz Vidusceļa Pieeju” un mudināja sākt tiešas sarunas, lai kliedētu ilgstošās nesakritības, un lai rezultatīvs dialogs būtu labvēlīgs kā Ķīnai, tā tibetiešiem.

 

 

 

3. Vai Viņa Svētība Dalailama tiecas pēc politiskas lomas Tibetā?

 

2011. gada 8. augustā jaunievēlētā Kalona Tripas (Premjerministra) zvēresta nodošanas ceremonijas laikā Viņa Svētība Dalailama nodeva visu politisko varu ievēlētās Tibetas Centrālās Administrācijas vadībai. Viņš tāpat ir daudzreiz publiski atkārtojis, ka pēc Tibetas jautājuma atrisināšanas nedz tieksies pēc šādas politiskas lomas, nedz to apstiprinās (skat. Tibetiešu tautas patiesas autonomijas memorands, VII sadaļa). Turklāt TCA tiktu atlaista, kad tiks panāktas vienošanās, jo TCA mērķis ir pārstāvēt Tibetas tautas intereses un runāt viņu vārdā.

 

 

 

4. Vai Viņa Svētība Dalailama prasa netibetiešu izraidīšanu no Tibetas?

 

Tibetiešu tautas patiesas autonomijas memorandā (IV sadaļa, 11. paragrāfs) skaidri sacīts, ka Viņa Svētībai Dalailamam nav nolūka izraidīt netibetiešus, kas pastāvīgi mīt Tibetā un ir ievērojamu laiku tur dzīvojuši un uzauguši. Viņa Svētība Dalailama un TCA ir norūpējušies par to, ka tiek stimulēta ķīniešu masveida pārvietošana uz daudziem Tibetas rajoniem, kas veicina tibetiešu marginalizāciju. Viņa Svētība Dalailama un TCA nesaka, ka tibetiešiem ir jāiekaro Tibeta, izspiežot visas citas tautības.

 

 

 

5. Kāpēc Viņa Svētība Dalailama un TCA runā par Tibetas kultūras un vides postu, bet nepiemin milzīgos Tibetas ieguvumus un infrastruktūras izaugsmi?

 

Kaut Ķīna ir attīstījusi Tibetu, pilsētās dzīvojošie tibetieši to sajūt minimāli, un lauku iedzīvotāji diez vai vispār sajūt. Jaunos labumus pamatā bauda ķīniešu iedzīvotāji. Tibetieši bez ķīniešu valodas prasmes un sakariem ķīniešu vidē, atstāti ārpus iespējām, ir spiesti cīnīties par iztiku pašu spēkiem un arvien vairāk paliek maznozīmīgi savā dzimtenē. Ķīnas pašas statistika liecina, ka Tibetas IKP ir zemāks nekā visās Ķīnas provincēs, un, ka milzīgās lauku teritorijās nav pat pamata veselības aprūpei un izglītībai. Taisnība, ka Ķīna iegulda milzīgas summas Tibetas infrastruktūrā, taču līdzekļi galvenokārt aiziet kontroles nostiprināšanai, armijas mobilizēšanai un resursu izvešanai. Piemēram, jaunais Lhasas dzelzceļš Ķīnai izmaksāja vairāk kā 50 okupācijas gados veiktais ieguldījums veselības aizsardzībā un izglītībā.

 

 

 

6. Kāpēc Viņa Svētība Dalailama nepiekrīt vienkārši atgriezties Tibetā bez jebkādiem priekšnoteikumiem?

 

Lai arī Ķīnas politika par Viņa Svētības Dalailamas iespējamo atgriešanos Tibetā saka, ka „viņš būtu laipni gaidīts”, Ķīnas pozīcija nebūt nav skaidra un ir mulsinoša. Kā Viņa Svētības atgriešanās pamatnosacījumu ķīnieši izvirza prasību, lai viņš atzīst, ka Tibeta vēsturiski ir Ķīnas neatņemama daļa un atbalsta dzimtenes nedalāmību, un Ķīna no šīs prasības neatkāpsies. Viņa Svētība Dalailama nenogurstoši uzstāj, ka viņa atgriešanās jautājums nav saistīts ar viņa personīgo labklājību vai statusu, bet gan tibetiešiem pieņemama politiska risinājuma atrašanu.

 

 

 

7. Ko nozīmē „Lielā Tibeta”?

 

Viņa Svētība Dalailama nekad nelieto jēdzienu „Lielā Tibeta” nedz vārdiski, nedz rakstiskos dokumentos. To pēc 1979. gada izdomāja Ķīnas Tautas Republika, lai apzīmētu visas tibetiešu apdzīvotās vietas – šobrīd tās ir iedalītas Tibetiešu Autonomajā Reģionā, desmit Tibetiešu Autonomajās  Prefektūrās (TAP), un divos Tibetiešu Autonomajos Apgabalos (TAA). Pekinas valdība izmanto šo terminu vai nu lai liktu cilvēkiem domāt, ka Dalailamam ir nesamērīgas prasības, jo termins „Lielā Tibeta” attiecas uz ceturto daļu no ĶTR kopējās teritorijas, vai arī dod mājienu, ka Dalailama pieprasa lai konkrētas teritorijas, kas nav jau deklarētas kā Tibetiešu autonomās teritorijas, tiktu iekļautas viņa prasībās. Šobrīd nedaudz vairāk par diviem miljoniem Tibetiešu dzīvo Tibetiešu Autonomajā Reģionā, kamēr kaimiņos esošajās četrās Ķīnas provincēs, kur atrodas desmit TAP un divi TAA, dzīvo aptuveni četri miljoni Tibetiešu.

 

Vidusceļa Pieejas būtība ir nodrošināt patiesu autonomiju Tibetiešu tautai ĶTR konstitūcijas ietvaros.

 

 

 

8. Kā ĶTR šobrīd pārvalda Tibetiešu autonomos apgabalus?

 

Autonomie apgabali tika dibināti atbilstoši ĶTR konstitūcijai un Reģionālās Etniskās Autonomijas Likumam, kurš apliecina, ka Ķīnas valdībai ir pienākums “cienīt un aizsargāt visu nacionālo minoritāšu tiesības pārvaldīt pašiem savas iekšējās lietas”, proti, Pekinas formulētā politika jāpiemēro ieviešanai šajās teritorijās. Reģionālās Etniskās Autonomijas Likumu pieņēma Nacionālais Tautas Kongress 1984. gada 31. maijā, un tas stājās spēkā tā paša gada 1.oktobrī. Ķīnas konstitūcija paredz, ka autonomo reģionu priekšsēdētājam, vicepriekšsēdētājam ir jābūt attiecīgas tautības pārstāvim, tāpat administratīvajā vadībā jāiekļauj pilsonis vai pilsoņi, kas pieder pie attiecīgo reģionu apdzīvojošas tautības. Patiesībā gan autonomija ir tikai teorētiska. Nevienā no Tibetas autonomajiem reģioniem nedz ir paredzēta patstāvīga politika, nedz arī ir atļauts to paust. Pat ja vietējā administrācija ir pamatiedzīvotāju pārraudzībā (kā tas bieži arī ir Tibetā) un ir kaut kāda vietējo ievēlēta valdība, pēdējais vārds gandrīz vienmēr pieder Partijas Sekretāram (gandrīz vienmēr tas ir ķīnietis).

 

 

 

9. Kādēļ gan ķīnieši nevarētu vienkārši gaidīt, kamēr Viņa Svētība Dalai Lama nomirst? Vai pēc tam Tibetas kustība nekļūs daudz vājāka un mazāk nozīmīga?

 

Pat pēc 50 gadiem, kas nodzīvoti Ķīnas pakļautībā, tibetieši Tibetas iekšienē turpina izteikt savu viedokli pret Ķīnas valdības politiku, kas grauj viņu identitāti, valodu, reliģiju un kultūru. 2008. gada sacelšanās, kura vēlās pāri Tibetas plato, bija ārkārtīgi spilgts piemērs. Jaunās paaudzes tibetieši, kuri ir piedzimuši pēc tam kad Ķīna bija pārņēmusi varu valstī, rīkoja neskaitāmus protestus pret Ķīnas varu laikā no 2008. gada marta līdz jūlijam. Tibetā dzīvojošo tibetiešu apņēmība un mērķtiecība neies mazumā, kamēr netiks nodrošinātas tibetiešu tautas tiesības.

 

Tibetieši trimdā, pateicoties Viņa Svētības Dalailamas un vadības iedvesmoti, ir izveidojuši demokrātiski ievēlētu vadību, ar parlamentu un Kalonu Tripu (Kašaga jeb Centrālās Administrācijas vadītāju), kuru ievēlēja pateicoties vispārējām tiesībām piedalīties vēlēšanās. Politiskajā laukā Viņa Svētība Dalailama jau vairāk nekā desmit gadus ir bijis daļēji pensionējies. Visus nozīmīgos politiskos lēmumus pieņem demokrātiski ievēlētā vadība un tas turpināsies arī nākotnē. Citas Tibetas trimdas institūcijas turpina attīstīties un izvērsties kopā ar plaukstošajām Tibetas NVO un aizvien pieaugošajam neatkarīgo Tibetas mediju skaitam, kas darbojas, jo nerimst Tibetas cīņa.

 

 

 

10. Kāpēc Viņa Svētība Dalailama saka, ka tikai viņam pašam ir tiesības izlemt viņa reinkarnāciju?

 

Viņa Svētība Dalailama saka, ka tikai viņam vienam pašam ir tiesības izlemt viņa reinkarnāciju tāpēc, ka komunistiskā Ķīna nepamatoti pretendē uz šīm tiesībām. Pekinas iejaukšanās tibetiešu līderu izvēlē ir novedusi pie tā, ka ir divi Pančenlmas, viens, kuru ir atzinis Viņa Svētība Dalailama un otrs, kuru ir iecēluši Ķīnas komunistu līderi. Gendun Čokji Ņīmu, to, kuru par autentisku 10. Pančenlamas reinkarnāciju atzina Viņa Svētība Dalailama, 1995. gada maijā komunistiskās varas institūcijas brutāli nolaupīja un nosūtīja uz viņiem vien zināmu vietu. Kopš tā laika neviens neko par viņu nav dzirdējis, nedz viņu redzējis. Savukārt Gjalcens Norbu, Ķīnas ieceltais Pančenlama nevar dzīvot Tibetā vai mācīties viņa klosterī Tašilunpo, Šigadzē, jo tibetiešu sabiedrība un budistu garīdzniecība viņu nepieņem, Šī komunistiskās Ķīnas iejaukšanās Tibetas garīgajā mantojumā ir ļoti būtiski iedragājusi budisma studijas un praktizēšanu Tibetā.

 

Viņa Svētība Dalailama nevēlas, lai šāda situācija atkārtotos. Pie lēmuma izvēlēties reinkarnāciju viņš nonāca pēc daudzu gadu intensīvām konsultācijām ar visu četru Tibetas budisma skolu vadītājiem un citiem nozīmīgiem lamām, kuriem ir milzīga garīga ietekme un prestižs. Starp tiem, ar kuriem viņš konsultējās, bija arī Bon, Tibetas vietējās reliģijas galva. Viņa Svētības Dalailamas lēmums ir pieņemts arī ievērojot šo garīgo skolotāju ieteikumus

 

Konsultāciju rezultātā nāca Viņa Svētības Dalailamas nozīmīgākais paziņojums, kas tika sniegts 2011. gada 24. septembrī Daramsalā, piedaloties daudziem lieliem tibetiešu garīgajiem līderiem. Šajā paziņojumā Viņa Svētība Dalailama paziņo, ka tad, kad viņam būs pāri deviņdesmit gadiem, viņš konsultēsies ar visiem tibetiešu garīgajiem līderiem par viņa reinkarnācijas identitāti un tad pieņems galīgo lēmumu.

 

 

 

11. Kādēļ tibetieši sadedzinās?

 

Pēc 60 Ķīnas īstenotās okupācijas un valdīšanas gadiem, valdības realizētā politika nav spējusi uzrunāt tibetiešu tautu ar tās atšķirīgo kultūras identitāti. Tā vietā, lai uzklausītu tibetiešu pamatotās sūdzības, Pekinas politika ir novedusi pie represijām, ekonomiskas iznīcināšanas, kultūras asimilācijas un vides sagraušanas. Nav iespējas paust protestu ierastās formās, tāpēc tibetieši ir spiesti vērsties pie tik dramatiskām darbībām kā sevis sadedzināšana. Viņu uztverē, ka tas ir vienīgais veids, kas viņiem ir palicis, lai dotu pasaulei iespēju pamanīt savas tautas nožēlojamo stāvokli.

 

Kopš 2009. gada vairāk nekā 125 tibetiešu (http://www.savetibet.org/resources/fact-sheets/self-immolations-by-tibetans/ ) Tibetā ir aizdedzinājušies, prasot Viņa Svētības Dalailamas atgriešanos Tibetā un brīvību tibetiešiem. 113 no viņiem ir miruši. Tie tibetieši, kuri sevi aizdedzina protestēdami, ir piedzimuši un uzauguši Ķīnas okupācijas laikā. Lielākā daļa nekad nav ceļojuši ārpus Tibetas. Viņu vidū ir cilvēki no visām dzīves jomām – mūki/mūķenes, studenti, mātes/tēvi, nomadi, fermeri un intelektuāļi no visām trijām tradicionālajām Tibetas provincēm: Amdo, Khamas un Ucangas.  

 

 

 

12. Kāda ir Centrālās Tibetas Administrācijas pozīcija attiecībā uz pašsadedzināšanos?

 

Centrālā Tibetas Administrācija (CTA) ir atkārtoti vērsusies pie tibetiešiem Tibetā atturēties no tādām skarbām darbībām kā sadedzināšanās, tomēr kopš 2009. gada februāra ir sadedzinājušies vairāk nekā 92 tibetieši, 79 no viņiem 2012. gadā līdz šim brīdim, tostarp 2012. gada novembrī vien to izdarīja 28 cilvēki. 2014. gadā 2 personas. Centrālā Tibetas Administrācija ir arī vērsusies pie Ķīnas varas institūcijām izmeklēt šos incidentus un novērst šos incidentus izraisījušos cēloņus. CTA ir arī kategoriski noliegusi jelkādu tās lomu pašsadedzināšanās uzplūdos Tibetā un paziņoja, ka atbildība pilnībā gulstas uz Pekinu, un tikai no tās ir atkarīgs Tibetas traģēdijas atrisinājums. Ķīnas vadībai ir vara apturēt sadedzināšanos, apturot pārestības.

 

TCA ir atkārtoti vērsusies pie starptautiskās sabiedrības, aicinot to paust solidaritāti un pacelt savas balsis tibetiešu fundamentālo tiesību aizsardzībai šajā kritiskajā laikā. Tā ir lūgusi citu valstu valdībām un Apvienotajām Nācijām nosūtīt uz Tibetu delegācijas faktu noskaidrošanai, kā arī dot iespēju starptautiskajai presei iekļūt Tibetā.

 

 

 

13. Kādēļ Viņa Svētība nav nācis klajā ar publisku paziņojumu par pašsadedzināšanos?

 

Viņa Svētība Dalailama vairākkārt ir skaidri norādījis, ka viņš neatbalsta nekādas darbības, kuru rezultātā tiek zaudētas dzīvības. Ņemot vērā pašreizējo apstākļu politisko jūtīgumu, pastāv iespēja, ka ar jebkuru Viņa Svētības paziņojumu Ķīnas vara var manipulēt.  

 

Pašsadedzināšanās ir politiska darbība un kā tāda ir Tibetas Centrālās Administrācijas un tās vēlētās vadības atbildības sfērā; kā rīkoties šajā sakarībā? Viņa Svētība Dalailama 2011. gadā nodeva savu politisko varu Tibetas Centrālās Administrācijas vēlētiem līderiem. Tibetiešu kopienas politisko vadību tagad ir uzņēmies Kalons Tripa Lobsangs Senge.

 

 

 

14. Kā reaģē starptautiskā sabiedrība un ārvalstu valdības?

 

Mūs iedrošina vairāku valstu valdību un starptautisko un reģionālo organizāciju nesenie paziņojumi. ES, Francijas, Itālijas, ASV parlamentos un kongresā ir pieņemtas Tibetai veltītas rezolūcijas,  ar Tibetu atbalstošiem paziņojumiem ir nākuši klajā Austrālijas, Brazīlijas, Kanādas, Eiropas Savienības, Francijas, Vācijas, Itālijas, Indijas, Japānas, Dienvidāfrikas, Amerikas Savienoto Valstu un citu parlamentārieši. Bez šaubām, ar to vien nepietiek. Demokrātijām un tām pasaules nācijām, kas atzīst un atbalsta fundamentālās cilvēktiesības un vispārējās tiesības uz brīvību, ir bez kavēšanās efektīvi jāiejaucas, pirms situācija Tibetā ir pasliktinājusies vēl vairāk.  

 

 

 

16. Kāpēc pašsadedzināšanās ir nevardarbīga protesta forma?

 

Tibetiešu sadedzināšanās ir galējā pašaizliedzīga pilsoniskās nepakļaušanās forma kopējās lietas labā, nenodarot kaitējumu un nevēršoties ar vardarbību pret citiem. Neviens no tiem, kurš sadedzinājās, nav nodarīji kaitējumu kādam no ķīniešiem vai viņu uzņēmējdarbībai. Galvenais jautājums joprojām paliek: kas viņiem liek sadedzināties?

 

 

 

17. Kā Ķīnas valdība ir atbildējusi uz tibetiešu veiktajiem sadedzināšanās protestiem?

 

Ķīnas valdība uz sadedzināšanās aktiem reaģē nevis izskatot sūdzības par pārestībām, kas nodarītas tibetiešiem, bet gan ir ķērusies pie vainīgo meklēšanas un starptautiskās sabiedrības maldināšanas. Ķīnas varas institūcijas ir pastiprinājušas ierobežojumus tibetiešu apdzīvotajos apgabalos un piespriedušas bargus sodus, arī ieslodzījumu un nāves sodus tibetiešiem, izmantojot viltus apsūdzības. Divi tibetieši ir tikuši notiesāti uz nāvi un ap 30 ir piespriests līdz pat 15 gadiem ieslodzījumā.