Valsts prezidents: kristīgais mantojums ir vērtīgs arī mūsdienu demokrātiskai valstij

15. decembris, 2022 Ģirts Spēlmanis

Gada izskaņa, Adventes laiks, kad mēs pušķojam Ziemassvētku egles un noskaņojamies svētku sagaidīšanai, ir piemērots brīdis pārdomām un diskusijām par lielajiem un bieži vien sarežģītajiem jautājumiem valsts un sabiedrības dzīvē.

Dažādu iemeslu dēļ mūsu Latvijā un arī citviet Eiropā un Rietumu pasaulē ik pa brīdim aktualizējas jautājums par ticības un reliģijas lomu sekulārā sabiedrībā un valsts un baznīcu savstarpējām attiecībām.

Arī Latvijā pavisam nesen ir bijuši vairāki saviļņojumi šajā tematā – gan par sprediķos izskanējušo politikas un kara Ukrainā vērtējumu, gan par mākslas robežām un radošo brīvību.

Tas liecina, ka ir īstais brīdis sarunai par valsts, sabiedrības un baznīcas attiecībām modernā, demokrātiskā, tiesiskā valstī.

Tikko ir noslēgusies mana ikgadējā tikšanās ar četru lielāko tradicionālo konfesiju – luterāņu, Romas katoļu, pareizticīgo un baptistu – vadītājiem.

Tā mums ir regulāra tradīcija – tikties uz sarunu, lai pārrunātu savstarpējo sadarbību un dažādas sabiedrības dzīves aktualitātes, kur var noderēt valsts un baznīcas kopdarbība.

Es šodien gribētu uzsvērt divas lietas.

Pirmkārt, Latvijai Eiropas kultūrtelpā ir unikālas un tikai mums raksturīgas senas ekumeniskās tradīcijas. Mēs neesam pieredzējuši nežēlīgus ticības karus un nesamierināmus starpkonfesionālus konfliktus, kā tas ir bijis citviet Eiropā pirms vairākiem gadsimtiem vismaz 100 līdz 150 gadu garumā. Baznīcas Latvijā ir spējušas draudzīgi sadzīvot un veidot kopēju dialogu gan ar sabiedrību, gan valsti.

Otrkārt, arī baznīcas un valsts attiecības Latvijā vienmēr ir bijušas cieņpilnas un vērstas uz konstruktīvu dialogu un sadarbību sabiedrības kopējam labumam. Latvijas valsts vienmēr ir respektējusi un augstu vērtējusi domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību, kas demokrātiskā, tiesiskā valstī garantēta katram. To nosaka mūsu Satversme.

III

Tieši valsts un baznīcas attiecību konstitucionālajiem pamatiem es vēlētos pievērsties šodienas priekšlasījumā, mēģinot parādīt, ko šajos jautājumos paredz mūsu Satversme.

Modernas, demokrātiskas, tiesiskas valsts, kas piederīga Eiropas kultūrtelpai, konstitūcijā parasti tiek noteiktas valsts, sabiedrības un baznīcas savstarpējās attiecības. Tā ir mūsu konstitucionālā tradīcija visā Eiropas telpā.

Ja mēs skatāmies uz Eiropas demokrātisko valstu konstitūcijām, šajā ziņā varam teju visur atrast trīs noregulējumus šajos jautājumos.

Pirmkārt, lielākā daļā Eiropas valstīs konstitucionāli ir noteikta baznīcas šķirtība no valsts.

Laicīga jeb sekulāra valsts ir tas konstitucionālais ietvars, kādā modernā sabiedrībā noris baznīcas dialogs ar sabiedrību un valsti. Pat tajās valstīs, kur pastāv valsts baznīca vai valsts galva vienlaikus ir baznīcas galva (piemērs ir Lielbritānija), faktiski šādiem regulējumiem ir vairāk vēsturiski tradicionāls un simbolisks raksturs.

Otrkārt, visas Eiropas valstis savās konstitūcijās garantē domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. To nosaka arī mūsu Satversme.

Ticības brīvība ir būtiska, konstitucionāla personas pamattiesību garantija, kas raksturīga tieši Rietumu politiskajai un tiesību tradīcijai. To atspoguļo arī starptautiski dokumenti, kā Eiropas Pamattiesību harta un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija.

Treškārt, Eiropas valstis apzinās savu vērtību saknes savā vēstures un kultūras mantojumā. Tās atzīst, ka kristīgās tradīcijas un baznīcas ietekme ir bijusi būtiska mūsu eiropiešu pasaules skatījuma un vēstures veidošanā.

Norādes uz šo mantojumu – tostarp uz kristīgās reliģijas veidoto mantojumu – bieži ir iekodētas konstitūciju preambulā. Pat Eiropas visjaunākā konstitūcija – Šveices 2000. gada konstitūcija – sākas ar vārdiem “Visvarenā Dieva vārdā…”. Attiecīga norāde bija arī paredzēta Eiropas konstitūcijas projektā, kas gan tika noraidīta referendumos Francijā un Nīderlandē 2005. gadā.

Satversmē kā Eiropas kopējai konstitucionālajai tradīcijai piederīgā konstitūcijā ir uzņemti un klātesoši visi šie trīs raksturīgie elementi.

Pirmkārt, Satversmes 99. panta pirmais teikums garantē ikviena domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību.

Otrkārt, Satversmes 99. panta otrais teikums nosaka baznīcas atšķirtību no valsts.

Treškārt, Satversmes ievadā ir norādītas kristīgās vērtības, kas nosaka mūsu piederību Eiropas kultūrtelpai, kā arī ietverta norāde uz mūsu himnas – latviešu tautas lūgšanas – ievadvārdiem “Dievs, svētī Latviju!”.

Satversmes ievadā uztverta Zentas Mauriņas ideja par latviešu kultūras divām saknēm – latvisko un kristīgo.

Latviskā sakne ir apzīmēta par latvisko dzīvesziņu. Tas ir pazīstams, taču ļoti ietilpīgs jēdziens, kas savā būtībā norāda uz specifiski latvisko pasaules uztveri, tradīcijām, ētiskām pamatnostādnēm, kas raksturīgas latviešu tautai ar savu īpašo, no citām tautām atšķirīgo vēsturisko pieredzi, neraugoties uz to, ka modernajā ikdienā tās parasti ir grūti saskatāmas un nav viennozīmīgi identificējamas.

Savukārt kristīgi eiropeiskā sakne Satversmes ievadā ir fokusēta uz kristīgām vērtībām, kas pasaules vēstures lielajā skatījumā ir būtiski ietekmējušas Eiropas un visas pasaules (protams, arī latviešu un Latvijas) kultūru, garīgo identitāti.

Norāde uz kristīgajām vērtībām kā vienu no mūsu identitātes dziļākajām saknēm vispirms ir konstatējums.

Vienlaikus, ietverot Satversmes ievadā šādu konstatējumu, minētās vērtības tiek atzītas un pieņemtas. Taču tas nekādā ziņā nenozīmē, ka Latvija tādējādi zaudētu savu sekulāro raksturu. Kā to norādījusi Satversmes tiesa, kristīgo vērtību pieminēšana ir atsauce nevis uz reliģiju, bet gan piederību Eiropas vai Rietumu civilizācijai.

Tātad mūsu identitātei ir gan nacionālās, latviskās saknes, gan eiropeiskās saknes, kur būtisks elements ir kristīgās vērtības. Neskatoties uz to, ka Eiropas valstis mūsdienās ir sekulāras, kristīgo vērtību klātbūtne ir raksturīga visai Eiropas kultūrtelpai. Mēs nedrīkstam to aizmirst, lai cik tāla mums arī dažkārt individuāli nešķistu reliģija vai baznīca.

Vācu tiesībfilozofs un Konstitucionālās tiesas tiesnesis Ernsts Volfgangs Bēkenfērde reiz ir teicis, ka “demokrātiska, laicīga valsts Eiropā balstās uz vērtībām, ko tā pati nespēj radīt un pamatot”.

Doma, ka demokrātiska valsts vairs pati nevar radīt pamatvērtības, vai vismaz tas būtu ļoti grūti, balstās faktā, ka plurālistiska sabiedrība – tāda, kāda tā ir mūsdienās, – vairs nevar atsaukties uz kopīgu, pārlaicīgu patiesību.

Vērtības, kas uztur jēgpilnu demokrātisku sabiedrību, ir dziļi sakņotas Eiropas kristīgajā un filozofiskajā tradīcijā. Mūsdienu demokrātiska valsts un cilvēktiesību garantijas nebūtu iespējamas bez kristīgās reliģijas veidotu vērtību klātesamību mūsu pasaules uztveres un uzskatu pamatos.

Mūsdienu sabiedrība lielā mērā objektīvi balstās uz kristīgām vērtībām, gandrīz visi sabiedrības locekļi tās var akceptēt neatkarīgi no tā, vai cilvēks individuāli ir kristietis, citu ticību piederīgais, ateists vai agnostiķis.

Idejas, ka kristīgās vērtības ir universālas un eiropeiskas, praktisks piemērs ir Polijas konstitūcija. Tās preambulā ietverta norāde: “Mēs, poļu tauta – visi Republikas pilsoņi, gan tie, kuri tic Dievam kā patiesības, taisnības, labā un skaistuma avotam, gan arī tie, kuriem nav tādas ticības, bet kuri ciena šīs universālās vērtības, kas izriet no citiem avotiem.”

Savukārt Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielā palāta lietā “Lautsi pret Itāliju” secināja, ka krucifikss kā kristietības simbols ir Itālijas un visas Eiropas identitātes un kultūras mantojuma sastāvdaļa un neatņemams elements. Tiesas vērtējumā krucifikss ir “pasīvs simbols”, kas neietekmē reliģisko neitralitāti un ir pieļaujams izvietošanai skolās.

VII

Satversmes 99. panta otrais teikums noteic, ka baznīca ir atdalīta no valsts. Šīs robežas noteikšana apliecina mūsdienu demokrātiskas valsts laicīgo raksturu.

Satversmes 99. pantu nedrīkst primitīvi saprast kā tādu, kas noteic, ka valstij būtu jāignorē baznīca, ka valstij būtu jāignorē Civillikumā noteiktās astoņas Latvijā tradicionālās konfesijas, ka valstij būtu jāizturas pret baznīcu kā pret jebkuru citu sabiedrisku organizāciju vai biedrību.

Lai arī Latvija kā laicīga valsts ir reliģiski neitrāla un garantē reliģijas brīvību, tā respektē sabiedrības vērtības, kas veido mūsu identitāti. Šodien sabiedrībā ir daudz, bieži savstarpēji karojošu patiesību.

Taču vienlaikus svarīgi ir apzināties, ka tās vērtības, kas daudzos gadsimtos tika radītas kristīgās baznīcas garīgā monopola apstākļos, šodien turpina kalpot laicīgai, modernai, demokrātiskai valstij. Tādēļ šis kristīgais mantojums ir vērtīgs arī mūsdienu demokrātiskai valstij. Tieši tas ir atzīts Satversmes ievadā.

VIII

Valsts un baznīcas nošķirtība nozīmē arī to, ka valstī nepastāv viena oficiālā reliģija. Tāpat arī valsts neizvērtē, kurš garīgais ceļš būtu vienīgais pareizais. Valsts nevis nosaka patieso reliģiju, bet sekmē sabiedrības kopību, ņemot vērā tās daudzveidību. Savukārt baznīca ir autonoma, tā nav pakļauta valstij.

Šīs atziņas redzam arī judikatūrā. Augstākās tiesas Senāts ir atzinis – Satversme, lai arī nenoliedzami kristīgās vērtības saista ar mūsu valsts identitāti (Satversmes ievads), vienlaikus noteic, ka baznīca ir atdalīta no valsts (99. panta otrais teikums).

Arī no Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras izriet, ka valstij ir pienākums būt neitrālai un objektīvai, pildot savas pārvaldes funkcijas reliģijas lietās, un tas principā aizliedz jebkādu reliģiskās ticības vai tās izteiksmes veidu pareizības izvērtējumu.

Mūsdienu demokrātiskai valstij ir nevis jāignorē baznīca, bet gan jāapietas saudzīgi ar tās gadsimtos uzkrāto mantojumu, ko baznīca šodien, modernajā laikmetā, joprojām uztur un attīsta.

Valsts un baznīca ir neatkarīgas viena no otras. Taču šī neatkarība nenozīmē savstarpēju noslēgšanos un norobežošanos, bet gan savstarpēju cieņu.

Viens no šīs savstarpējās cieņas izpausmes piemēriem ir valsts augstāko amatpersonu klātbūtne un apsveikumi dažādos baznīcām un attiecīgo konfesiju piederīgajiem svarīgos pasākumos, piemēram, Ziemassvētkos, Lieldienās un Aglonas svētkos. Tāpat šo cieņu apliecina arī baznīcas līdzdalība mūsu valsts svētkos – ekumeniskajos dievkalpojumos 18. novembrī un 4. maijā.

Mūsdienīgas baznīcas pienākums ir būt klātesošai sabiedrības dzīves norisēs. Tā var katram atgādināt par pārlaicīgo. Tā var samērot mūsu šodienu ar augstāku patiesību. To nevar darīt valsts, bet to var darīt baznīca – tas ir arī baznīcas uzdevums. Baznīcas pamatfunkcija laicīgas valsts kontekstā ir vērtību dialogs ar valsti, lai arī no savas puses sekmētu šo vērtību īstenošanu sabiedrībā.

Mūsdienu sabiedrības vērtību diskusijās ir pilnīgi leģitīmi izskanēt baznīcas balsij un nostājai. Baznīcas izstumšana no šādām diskusijām nav savienojama ar Satversmi.

Tajā pašā laikā ir svarīgi pieturēties pie fundamentāla nosacījuma, ka demokrātiskā sabiedrībā lēmumi tiek pieņemti diskusijās. Neskatoties uz ievērojamo ticīgo skaitu, baznīcas viedoklim šajās diskusijās nav kādas ekskluzīvas tiesības. Tāpat arī nevienai konfesijai nav iepriekš dotas tiesības uz pareizību un vadošo viedokli.

Valsts nav baznīcas instruments, tāpat kā baznīca nav valsts instruments. Valsts uzdevums ir nodrošināt mehānismus Latvijas tautas kopējam labumam, taču valsts nenosaka ticības standartu. Tāpat baznīcai nav monopola valsts interešu noteikšanā.

Atšķirībā no daudzām citām Eiropas valstīm starpkonfesionālo attiecību un baznīcas un valsts savstarpējās cieņas un dialoga tradīcija latviešu zemēs vēsturiski un it sevišķi jau brīvajā Latvijā ir veidojusies dabiski, bez asiem konfliktiem.

Šī Latvijas demokrātijas tradīcija ir ļoti vērtīga un laikmetīga. Tā būtu jāturpina.

Mums latviskajā dzīvesziņā ir ļoti izteikta spēcīga nepieciešamība atzīmēt dažādas jubilejas un gadskārtas. Tās mēs izmantojam kā savdabīgus atskaites punktus, lai izvērtētu pagātni un apzinātu vēl darāmos darbus. Tas pieder pie mūsu pasaules skatījuma – domāt par lielajām un sarežģītajām vērtību lietām caur jubileju prizmu.

Šogad mēs īpaši atzīmējam mūsu Satversmes kā vienas no vecākajām spēkā esošajām Eiropas konstitūcijām jubileju.

Jāteic, pēdējos gados arī mūsu baznīcām ir bijušas nozīmīgas jubilejas, ko vairāk vai mazāk plaši ir atzīmējušas ne vien pašas baznīcas, bet arī visa mūsu sabiedrība.

Pērn apritēja simt gadu kopš pilnīgi patstāvīgas un neatkarīgas Latvijas Pareizticīgās baznīcas izveidošanas, ko apstiprināja Maskavas patriarha Tihona izsniegtais Tomass arhibīskapam Jānim Pommeram.

Simboliski, ka šogad pēc manas iniciatīvas mēs būsim sakārtojuši likumdošanas ceļā Latvijas Pareizticīgās baznīcas statusu, precīzi konstatējot, ka mūsu pareizticīgā baznīca ir autokefāla baznīca. Tā ir neatkarīga no jebkādas citas ārpus Latvijas esošas baznīcas varas. Tas tagad ir skaidri pateikts likumā.

Šodienas sarunas laikā es metropolītam Aleksandram vēlreiz apliecināju, ka viņa vadītā baznīca var rēķināties ar valsts atbalstu autokefālas baznīcas statusa nostiprināšanā.

Šogad mēs atzīmējam arī reformācijas piecsimtgadi Latvijā, kad līdz ar Andreasa Knopkena centieniem Rīga kļuva par otro protestantisma kanceli Eiropā pēc Vitenbergas. Visā Latvijā par godu šim notikumam ir stādīti mazi ozoli, kas izaudzēti no to ozolu ozolzīlēm, kurus savulaik Alūksnē ir stādījis Bībeles tulkotājs latviešu valodā – mācītājs Ernsts Johans Gliks.

Šogad mēs arī atzīmējam simto gadadienu, kopš tika parakstīts un stājās spēkā konkordāts ar Svēto Krēslu. Attiecību sakārtošana ar katoļu baznīcu tolaik stiprināja Latvijas apvienošanos un bija īpaši svarīga latgaliešiem. Tāpat arī Latvijas valsts augstu vērtē labo sadarbību ar Svēto Krēslu un tā atbalstu gan Latvijas neatkarības nostiprināšanā toreiz, gan Latvijas neatkarības idejas uzturēšanā okupācijas laikā (jo Svētais Krēsls nekad nav de iure atzinis Latvijas okupāciju), gan arī neatkarības atjaunošanā.

Mums ir nozīmīgas jubilejas, kuras kopā svinēt. Un šīs kopīgās jubilejas dod iespēju sarunai par lielajiem vērtību jautājumiem – kāda ir šodienas demokrātiskā sabiedrība, kāda ir baznīcas un reliģijas loma tajā un kādai vajadzētu būt valsts un baznīcas attiecību dinamikai nākotnē?

Esmu pārliecināts, ka gan šodienas diskusija, gan arī tikko kā izdotais speciālais “Jurista Vārda” laidiens varētu sekmēt šo sarunu.

Es pateicos jums par piedalīšanos šajā diskusijā. Baznīca spēlē nozīmīgu lomu kopējā Latvijas sabiedrības diskusijā par to, kādai būt sabiedrībai. Baznīcai ir svarīgs vārds sakāms it sevišķi vērtību diskusijās. Un tā ir mūsu Latvijas demokrātiskā tradīcija, kuru mēs uzturam, kopjam un turpinām.

Liels paldies!

Foto: Dāvis Doršs, Valsts prezidenta kanceleja.