Valsts prezidenta Egila Levita uzruna Jāņa Čakstes memoriālajā muzejā “Auči”

15. septembris, 2019 Ģirts Spēlmanis

Dārgie draugi!

Es biju šeit pirms 15 gadiem, un toreiz tikai sāka būvēt šo centru. Tam faktiski ir divas nozīmes. Vispirms šeit tiek pieminēts, kā arī turēta godā Latvijas pirmā prezidenta Jāņa Čakstes piemiņa. Otrkārt, šis centrs iemieso ideālus, pie kuriem turējās un kas bija Jāņa Čakstes ideāli. Šajā gadījumā tā ir neatkarība, brīvība un demokrātija.

Šī ir ārkārtīgi simpātiska vieta. Šeit savijas kopā vēsture ar pašreizējo situāciju, jo šeit mēs varam, protams, izejot no šīs vēsturiskās personas un arī no tiem apstākļiem, kādos viņš dzīvoja un darbojās, redzēt ideālus un vērtības, kas bija viņa darbības pamatā. Šie ideāli un vērtības ir pārnestas līdz mūsdienām, arī konstitucionālā formā, jo šīs vērtības un ideāli ir ielikti Latvijas Satversmē, kur viņš arī ir pielicis savu roku un kur ir redzams Jāņa Čakstes rokraksts.

Pārskatot Satversmes sapulces stenogrammas, ir redzams, ka viņš daudz reižu izteica savus priekšlikumus, kas arī tika ņemti vērā. Līdz ar to viņa vārdi un formulējumi ir atrodami šodien spēkā esošajā Satversmē. Starp citu, Satversmes sapulces stenogrammas ir digitālā formā (ap 1400 lapaspušu), tur var atrast, ko teicis Jānis Čakste, kā arī citas interesantas personības, piemēram, ko teicis Rainis vai par ko iestājās Aspazija.

Jāņa Čakstes biogrāfiskās gaitas ir zināmas, tās es neatkārtošu. Ir ļoti interesanti, protams, redzēt, ko viņš darīja, un iedomāties tā laika vēsturisko kontekstu, jo domāt par Latvijas valsti un demokrātiju tajā brīdī, kad šeit ir I Pasaules kara okupācijas vara (Vācijas), ir pavisam citādāk nekā miera laikos cariskajā Krievijā vai šodien. Savukārt cariskajā Krievijā – būt demokrātam – tas prasīja drosmi, un par šo drosmi viņš arī samaksāja vismaz ar trim mēnešiem cietumā. Viņš ir arī ticis politiski represēts par saviem politiskajiem, demokrātiskajiem uzskatiem. Viņš ir arī viens no pirmajiem vai, teiksim, pirmā iesaukuma latviešu parlamentārietis, un no septiņiem latviešiem, kuri bija ievēlēti Valsts domē, viņš ir vienīgais, kurš atstājis vēl tālākas pēdas Latvijas vēsturē. Pārējo pēdas diemžēl izzūd, bet Čakste faktiski šo savu pirmo parlamentārisma pieredzi, tai skaitā negatīvo pieredzi, kad par savu parlamentāro darbību nonāk cietumā, jo Krievijā nebija demokrātijas, viņš pārnesa tālāk savās idejās un domās, domājot par ideālo, demokrātisko Latvijas valsti.

Vienā vietā šeit es redzēju viņa citātu, kur viņš runā par nacionālisma un demokrātijas apvienojumu. Tas ir ļoti svarīgs citāts jeb doma Latvijas kontekstā, jo demokrātija ir valsts iekārta, uz kā balstās mūsu Latvijas valsts. Bet Latvijas valsts vienlaikus ir nacionāla valsts, tas nozīmē, ka tā ir valsts latviešiem, un tā ir latviešu veidota valsts. Ja nebūtu latviešu tautas (un latviešu tautu veido galvenokārt kultūra un valoda), tādā gadījumā Latvijas valsts nebūtu, un tai arī nebūtu jēgas šajā teritorijā izveidot savu valsti, ja šeit nav šīs latviešu tautas. Tāpēc latviešu tauta ir primāra latviešu tautas eksistencē. Protams, cittautiešiem šeit ir visas tiesības kopt savu kultūru un valodu, taču valsts jēga pastāv latviešu nācijas nodrošināšanā, un šis princips ir ietverts arī Satversmes ievadā. Šī doma acīmredzot ir bijusi jau Čakstem – šis jautājums, ka Latvija kā nacionāla un demokrātiska valsts. Vēl katrā ziņā (tas gan nav šajā citātā), ņemot vērā Čakstes darbību, var teikt, ka viņš papildināja šo nacionālo un demokrātisko ideju ar tiesiskumu. Viņš, protams, kā jurists un advokāts, tic tiesiskai videi, un par to viņš iestājās arī būdams Valsts prezidents. Arī savā advokāta darbībā viņš mēģināja aizstāvēt latviešu zemniekus pret muižniekiem, balstoties uz tiesiskuma ideju.

Mēs zinām Jāņa Čakstes lomu Latvijas valsts vēsturē un Latvijas valsts izveidošanā. Taču šīs ir arī Čakstes dzimtas muzejs, jo ģimene ar deviņiem bērniem ir, protams, ļoti neparasti. Vismaz tajā laikā Zemgalē. Latgalē tas varbūt nebija tik neparasti, bet Zemgalē gan. Šī ģimene ir stipra, un viņš spēj dot tālāk strukturētu pasaules redzējumu saviem bērniem. Izmantojot izdevību, es gribētu vienu no viņiem izcelt – Konstantīnu Čaksti, tiesību profesoru. Viņš bija Latvijas Centrālās Padomes priekšsēdētājs II Pasaules kara laikā, kas bija Latvijas pretestības kustības centrālā organizācija vācu okupācijas laikā, kas pieprasīja demokrātiskas Latvijas atjaunošanu.

Es domāju, ka šodien, domājot par Latvijas 20. gadsimta vēsturi, mēs neesam pietiekoši likuši uzsvaru uz pretestības kustību, jo okupācijai gan vācu laikā, gan padomju laikā bija pretestība. Tā izpaudās ļoti dažādās formās, un, lai mēs taisnīgi novērtētu mūsu valsts vēsturi, mums ir jābūt pienācīgam novērtējumam pretestībai. Tādēļ man šķiet, ka būtu svarīgi par to padomāt arī Saeimā – vienu no atceres dienām veltīt tieši pretestībai. Tātad latviešu vai Latvijas pretestības kustības atceres diena. Mums ir dažādas atceres dienas, bet pretestības atceres dienas nav. Varētu būt dažādi datumi, bet viens no tiem ir 17. marts. Mans padomnieks vēsturiskās atmiņas un piederības jautājumos Jurģis Klotiņa kungs iesaka šo datumu, jo tad Latvijas Centrālā Padome Konstantīna Čakstes vadībā pieņēma memorandu, kurā pieprasa demokrātiskas Latvijas valsts atjaunošanu.

Mēs varam redzēt, ka šīs valstiskuma domas no Jāņa Čakstes ir gājušas tālāk. Visspilgtāk tās attiecas uz Konstantīnu Čaksti, bet, protams, arī uz Mintautu Čaksti, kurš arī domāja valstiski. Taču Konstantīns Čakste bija tas, kurš atstāja savu dzīvību šīs idejas vārdā.

Nobeidzot es gribētu izteikt lielu pateicību Čakstes ģimenei par to, ka tā veido šo sanākšanas centru (šodien šeit gan ir tik daudz cilvēku sanākuši, ka visiem nav vietas, kur apsēsties), jo šeit iespējams ļoti labi diskutēt par mūsu valsts pamatiem. Šeit ir pareizā vieta, pareizā atmosfēra un arī, teiksim, pareizā vēsture, lai par to diskutētu.

Šodien arī ir jādiskutē un jāizprot mūsu valsts pamati, un ne tā, ka vienu reizi mēs esam izpratuši un tad tas ir uz visiem laikiem. Katru reizi no jauna. Gan pašam cilvēkam katru reizi no jauna jāaktualizē šīs zināšanas un domas, gan vēl jo vairāk katrai jaunajai paaudzei, jo valstiskums, demokrātija un tiesiskums ir principi, kas “nepārdzimst”. Cilvēks piedzimst “tukšs” bez šīm vērtībām, un tās var tikt nodotas tālāk tikai šādā vai līdzīgā veidā, par tām runājot un rādot piemērus.

Paldies Jāņa Čakstes mazmazmeitai Kristīnei Čakstei un visai Čakstes dzimtai par šo iespēju šodien būt šeit, kā arī par šī atceres sarīkojumu organizēšanu!