Pieci vēsturiski ēdieni, kas saglabājušies līdz mūsdienām

Maize ir viens no pirmajiem pasaulē pagatavotiem pārtikas produktiem, jo tiek uzskatīts, ka pirmo reizi to izcepa jau pirms 30 000 gadiem. Kopš tā laika cilvēces apetīte ir tikai augusi un galu galā padarījusi mūs par tiem, kas mēs esam šobrīd. 

1945. gadā Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO) atzina pārtiku nevis par privilēģiju, bet vienu no cilvēka pamattiesībām. Taču joprojām katrs devītais pasaules iedzīvotājs patstāvīgi cieš badu, ziņo ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija.  

Tikmēr pasaulē ik gadu tiek saražots pietiekami daudz pārtikas, lai pabarotu visus pasaules iedzīvotājus. Tiek lēsts, ka gadā tiek izmests ap 20% saražoto produktu, kas ir aptuveni 1,3 miljardi tonnu ēdiena. Ar šādu daudzumu var pabarot ikvienu izsalkušo cilvēku uz mūsu planētas.

Jau kopš 1981. gada ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija ik 16. oktobri atzīmē Pasaules pārtikas dienu, lai  sabiedrībā aktualizētu ar lauksaimniecības un pārtikas jomām saistītus izaicinājumus. Šīs dienas mērķis ir arī veicināt izpratni par pārtikas izšķērdēšanas problēmu.

Šā gada pasaules pārtikas dienā “National Geographic” aicina aizdomāties par ēdienu un tā nozīmi. Gaidot raidījumu “Ēšana: Pārtikas stāsts”, kas būs skatāms 16. oktobrī, piedāvājam iepazīties ar ēdieniem, kas saglabājušies no seniem laikiem līdz pat mūsdienām.  

Sautējums, ko pieminēja Vecajā Derībā

Gaļas sautēšana virs atklātas uguns aizsākās 7000 līdz 8000 gadu senā pagātnē, kas padara to par vienu no pasaulē vecākajiem ēdieniem.

Savukārt, biezs sautējums, kas pagatavots no dažādām sastāvdaļām, piemēram, dārzeņiem, graudiem, gaļas vai zivīm, ir pazīstams visā Eiropā kopš neolīta laikmeta. Tolaik tas bija zināms kā nabadzīgu cilvēku ēdiens. 

Arī Vecā Derība ir bagāta ar līdzīgām senajām receptēm. Piemēram, Ēsavs un viņa brālis Jēkabs atmaksāja Īzākam pūru par savu māti Rebeku, piedāvājot viņam katlu ar gaļas sautējumu. Bībelē ir pieminēti arī sautējumi no lēcām un graudiem.

“Apicius: De Re Coquinaria”, kas ir 4. gadsimta pirms mūsu ēras romiešu pavārgrāmata, satur vairākas detalizētas zivju, kā arī jēra sautējumu receptes. Savukārt, franču sautējums jeb ragū pirmo reizi pieminēts šefpavāra Taileventa 14. gadsimta grāmatā “Le Viandier”.

Tīteņi, kas bija maiju ēdienkartē

Kukurūzas vai banānu lapu tīteņi ar kukurūzas mīklas un vistas vai cūkgaļas pildījumu jeb tamales ir populārs Dienvidamerikas ēdiens ar patiesi senu pagātni. 

Vēsturnieki lēš, ka tos sāka gatavot aptuveni 8000.–5000. gadu pirms mūsu ēras, kas padara tos par vienu no senākajiem ēdieniem. Zināms, ka tamales bija olmeku, tolteku, acteku un vēlāk arī maiju cilts ēdienkartē.

Senajos laikos, kad bija neiespējami ilgi glabāt svaigu pārtiku, karavīri izmantoja tamales kā līdzi ņemamu ēdienu, kad devās karot ar citām ciltīm. 

Mūsdienās tamales ir joprojām pieprasīts ēdiens – to ēd visā Meksikā, Centrālamerikā, Dienvidamerikā, Karību jūras reģionā, Amerikas Savienotajās Valstīs un pat Filipīnās.

Brokastu ēdiens, ko baudīja Senajā Grieķijā un Romā

Visā pasaulē pankūkas joprojām ir viens no populārākajiem brokastu ēdieniem. Senie grieķi gatavoja pankūkas, kuras sauca par tagēnijām vai teganitiem, kas atvasināti no vārda “tagenon”, kas nozīmē “panna”. Tie tika gatavoti māla pannās uz atklātas uguns. 

Pirmo reizi rakstnieki šīs pankūkas pieminēja savos darbos 5. gadsimtā pirms mūsu ēras. Tās tika gatavotas, izmantojot kviešu miltus un olīveļļu, un pasniegtas ar rūgušpienu vai medu. Līdzīgi kā mūsdienās, arī tolaik tagenītus parasti ēda brokastīs.

Senie romieši baudīja līdzīgus ēdienus, kurus viņi sauca par “alia dulcia” jeb tulkojumā no latīņu valodas “citi saldumi”.

Interesanti, ka 4. gadsimta romiešu pavārgrāmatā ir ietverta detalizēta tehnika pankūkai līdzīgas cepammaizītes pagatavošanai, kas sastāv no olu, miltu un piena maisījuma, kas beigās pārlieta ar medu. 

Ēdiens, kas garšoja Aleksandram Lielajam

Vārds “plovs” nāk no persiešu vārda “polow”, savukārt termina “pulao” (indiešu versija) saknes ir sanskrita vārdā “pulaka”, kas tulkojumā nozīmē “rīsu bumba”. 

Plovs savu popularitāti ieguva pēc tam, kad 328. gadā pirms mūsu ēras Aleksandrs Lielais iekaroja Samarkandu (pašreizēja Uzbekistāna). Tieši tur viņš pirmo reizi nogaršoja plovu. Drīz vien recepte tika pārvesta uz viņa dzimto Maķedoniju, bet vēlāk uz dažādām Eiropas vietām. 

Aptuveni tajā pašā laikā Indijā parādījās līdzīgs ēdiens, ko sauc par pulao. Pirmie no agrākajiem šī ēdiena pieminējumiem ir saistīti ar vienu no nozīmīgākajiem sanskrita eposiem Mahābhāratu (jau 400. g. p.m.ē.), kā arī dažiem seniem sanskrita rakstiem. 

Musulmaņu parādīšanas Indijā mūsu ēras 7. gadsimtā vēl vairāk bagātināja vienu no pasaulē vecākajām ēdienu receptēm, pievienojot tai safrānu un citas aromātiskas garšvielas.

Papildinātā recepte būtībā ir tas, ko sauc par “biryani”, populāru Indijas “Mughlai” ēdiena paveidu, kurā rīsi, gaļa un dārzeņi veido atšķirīgus slāņus un tiek pasniegti karsti. Tiek uzskatīts, ka arī spāņu paelja ir cēlusies no oriģinālās plova receptes.

Romiešu burgeri, ko gatavoja jau pirms 1500 gadiem

Burgeri ir mūsdienu ātrās ēdināšanas simbols. Lai gan šīs receptes pirmsākumi joprojām ir neskaidri, daži vēsturnieki uzskata, ka tās izcelsme aizved līdz pat senās Romas liellopu gaļas izstrādājumam ar nosaukumu “isicia omentata”, kas cilvēkam zināms kopš 4. gadsimta sākuma.

To var uzskatīt par mūsdienu burgeru romiešu priekšteci. Šis senais burgers bija neapšaubāmi labāks par daudziem mūsdienu piedāvājumiem, un tas ir bagātīgāks un sarežģītāks pagatavošanā nekā mūsdienās visizplatītākā liellopa gaļas versija.

1500 gadu senā ēdiena recepte, kas saglabājusies seno romiešu pavārgrāmatā “Apicius: De Re Coquinaria”, pēc kuras tika samaisīta maltā gaļa, dažādas garšvielas, priežu riekstu, baltvīna un fermentēta zivju mērce. No šīs masas tik gatavotas kotletes un pēcāk pagatavotas virs atklātas uguns. 

Kad mongoļu valdnieka Čingishana karavīri 13. gadsimtā devās iekarot Āziju un Austrumeiropu, viņi jāja dažreiz dienām ilgi, nemaz neizkāpjot no sēdekļiem. Lai paēstu, nenokāpjot no zirga, karavīri zem segliem turēja neapstrādātus jēra vai aitas gaļas gabalus, ko ērti apēst ar vienu roku. Tas bija ne tikai burgera, bet arī cita, slavena ēdiena – tartara – priekštecis. 

Foto: publicitātes