Pētniece: Kurš rādīs diasporas izglītības ceļu jeb Quo vadis diasporas izglītība?

Pēdējā laikā novērojama dažādu Latvijas valsts iestāžu visai haotiskā un nesaskaņotā pieeja diasporas un remigrantu izglītības jautājumiem, kas, līdz ar 2018. gadā pieņemto Diasporas likumu uzliek tām pienākumu veikt dažādas, ar likuma izpildi saistītas, darbības. ”Uz galviņām” sadalītā atbildība nevieš skaidrību par plānoto pasākumu koordināciju, kas veidotu vienotu, visiem saprotamu nākotnes stratēģiju, neraugoties uz nesen darbu uzsākušās Diasporas konsultatīvās padomes daudzveidīgo sastāvu, tajā iekļaujot gan izglītības politikas veidotājus, gan izpildītājus, norāda Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadoša pētniece, ”Ziemeļvalstu diasporas izglītības un kultūras grupas” vadītāja Ieva Reine.

Sasteigtība un selektīvi izmantotas atziņas

Saprotams, ka konsultatīvā padome ir jauna, un nav zināms, kādus darbības virzienus izglītībā tā iezīmēs, tāpēc iestādes dara, ko var, nereti ar lielu steigu, jo iedalītie valsts budžeta līdzekļi diasporas saiknes uzturēšanai un valodas apmācībai prasa ātru rīcību – jāpaspēj izlietot attiecīgajā budžeta gadā paredzētajam mērķim vai tā imitācijai. Kopīgā iezīme šādos sasteigtos dažāda apjoma un tematikas projektos ir selektīvi un ne vienmēr adekvāti izmantotas gan atsevišķu biedrību, gan arī pārējās diasporas organizāciju pētniecībā un pieredzē kopumā gūtās atziņas.

Trūkst vienotas politikas

Latvijas Televīzijas 8. augusta sižets par taupības pamudinājumu, Izglītības un zinātnes ministrijai iespējami samazinot līdzekļu izlietojumu uz Latviešu valodas aģentūras (LVA) rēķina atklāj dziļo problemātiku, kas traucē realizēt vienotu valsts diasporas un remigrantu izglītības politiku. Arguments, ka ar latviešu valodas apguvi bez LVA nodarbojas arī Valsts izglītības satura centrs, Sabiedrības integrācijas fonds, Valsts valodas centrs un Kultūras ministrija, ir tikai daļēji patiess. Katrai šai institūcijai ir sava funkcija, un tas darbs, ko veic LVA, šobrīd nav nevienas struktūras pārziņā un neatbilst to kompetencei.

Pastāv risks nesasniegt gaidītos rezultātus

Kā piemēru vienotas pieejas un sadarbības trūkumam var minēt Sabiedrības integrācijas fonds konkursa nolikumu par valodas apmācību remigrantiem un diasporai (netiek runāts par nedēļas nogales skolām), nesaskatot, ka vairāki kompetenti projekta pieteicēji var būt ne tikai Latvijā. Rodas jautājums, vai, izstrādājot konkursa nolikumu, ir padomāts par pašu disaporu, tajā skaitā, profesionālu pedagogu iesaisti, tādējādi izmantojot uz ārvalstīm aizplūdušo skolotāju cilvēkkapitālu Latvijas interesēs. Latviešu valodas skolotāju trūkums Latvijā un zemā aktivitāte informatīvajā seminārā, kas varētu liecināt par izglītības iestāžu neieinteresētību vai kapacitātes trūkumu dalībai šādos projektos, liek spriest, ka pastāv risks nesasniegt gaidītos rezultātus.

Nepārdomātas darbības, kas neattaisnos līdzekļus

Latviešu valodas aģentūra, izsludinot tālmācības pieejas apguvi nedēļas nogales skolu skolotājiem, nav pamanījusi jau esošu tālmācības skolu darbību un nepieciešamību tās atbalstīt prioritāri. Savukārt, Valsts izglītības satura centra piedāvātās valsts valodas pārbaudes, kuras ik pa laikam notiek dažādos pasaules nostūros, pārsvarā nedēļas nogales skolās, pēc pašu centra pārstāvju atzinuma būtu vairāk piemērotas pieaugušo auditorijai, nevis bērniem, kuri vēl tikai apgūst pamatskolas mācību vielu. Lietderības koeficients valodas pārbaudēm nozīmīgi pieaugtu, ja tiktu izstrādati jau sen diasporas gaidītie valodas zināšanu pārbaudes kritēriji pamatskolai, didaktiskie un mācību materiāli skolas vecuma bērniem un jauniešiem, kā arī vērtējumi, kas daudzās valstīs būtu konvertējami atzīmju sistēmā un palielinātu latviešu bērnu konkurētspēju, stājoties labākajās ģimnāzijās. Valsts valodas pārbaude nevar kalpot par nedēļas nogales skolu absolventu eksāmenu, kuri pārsvarā ir jaunāki par 15 gadiem. Šādas un līdzīgas aktivitātes, konkursi, iestāžu pašiniciēti projekti u.c. darbības nerada pārliecību, ka tie ir pārdomāti, sasniegs mērķauditoriju, sniegs sabiedrisku labumu un attaisnos ieguldītos sabiedrības līdzekļus.

Jāuzticas diasporas ekspertiem

Šie nedaudzie piemēri parāda, ka valstī kopumā nav vienotas stratēģijas, zināšanu un kapacitātes aptvert un risināt diasporas un remigrantu integrācijas problemātiku, t.sk. valodas un sociālo zināšanu apguves jautājumus. Diasporas likumā noteiktie ministriju pienākumi ir sadrumstaloti, jo to atbildība ir atkarīga no dažādiem vecumposmiem, interesēm, nākotnes plāniem utt. Latviešu valodas apguvei un remigrantu integrācijai jāatrodas vienas institūcijas paspārnē, veidojot labu sadarbību ar attiecīgajiem izpildītājiem. Šāda koordinācijas un stratēģiskās plānošanas padomdevēja funkcija būtu jāuztic diasporas ekspertiem, kas jau ilgstoši sadarbojas ar Latvijas izglītības iestādēm, izmantotojot esošās zināšanas un lietderīgi plānojot resursu izlietošanu. Ja lēmums par LVA pastāvēšanas beigām tomēr nozīmētu diasporas (bērnu) latviešu valodas izglītības nodošanu citām struktūrām, būtu vēlams efektīvāks risinājums, piemēram, konkrēta, vienota atbildība par disaporas un remigrantu izglītību un integrāciju.

Autore: Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece, ”Ziemeļvalstu diasporas izglītības un kultūras grupas” vadītāja Ieva Reine