Pētījums “Nevienlīdzības seja”: senioru lielākā problēma ir vientulība

Nepietiekami līdzekļi mājokļa uzturēšanai, veselības aprūpei un ikdienas iztikai – vismaz viena no šīm problēmām skar lielu daļu Latvijas senioru. 38,1% senioru vecumā virs 65 gadiem ir viena no nevienlīdzības riskam visvairāk pakļautajām grupām. Ja seniors dzīvo viens, nabadzības risks pieaug vēl vairāk – tam pakļautas 74% vientuļo pensionāru mājsaimniecību, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati. Taču vissmagākā vientuļo veco cilvēku problēma ir pati vientulība, atzīst gan paši seniori, gan cilvēki, kuri diendienā strādā ar šo grupu.

Sevišķi skaudra situācija ir līdz 1996. gadam pensionējušos cilvēku mājsaimniecībās, kuru ienākumi nepārsniedz 300 eiro pirms nodokļu nomaksas, saskaņā ar CSP datiem konstatē SSE Riga izveidotā darba grupa pētījumā “Nevienlīdzības seja”, kas pievēršas sociālajai un ienākumu nevienlīdzībai Latvijā un to veicinošiem faktoriem.

Uz ielas vientuļie pensionāri redzami reti, atzīst biedrības “Latvijas Samariešu apvienība” Rīgas nodaļas “Mājas neatliekamā izsaukuma un aprūpes dienests” vadītāja Valda Ozoliņa – daudzi netiek ārā no mājas, piemēram, ja cilvēks dzīvo daudzstāvu mājā bez lifta; netrūkst arī gulošu cilvēku, kas ir pilnībā izolēti no sabiedrības. Ne visi sociālā dienesta aprūpē nonākušie pensionāri ir vieni, daudziem no viņiem ir bērni un mazbērni. Tomēr gan Rīgā, gan laukos netrūkst pensionāru, kurus bērni ir aizmirsuši. Vientulība nereti iet rokrokā ar depresiju, un vientuļajiem pensionāriem trūkst psiholoģiskā atbalsta, vienisprātis ir gan pētījuma autori, gan aptaujātie eksperti. Ārpus lielajām pilsētām vienam sociālajam darbiniekam var nākties apkalpot pat 2000 klientu, kas faktiski izslēdz iespēju veltīt cilvēkam un viņa vajadzībām – arī emocionālajām – pienācīgu uzmanību.

Vientulību kliedēt palīdz socializēšanās iespējas interešu grupās vai sabiedriskās aktivitātēs. Pašvaldības un nevalstiskais sektors piedāvā plašu klāstu dažādu pasākumu, ekskursiju, tematisko vakaru, senioru biedrību sarīkojumu, kultūras iestāžu apmeklējumu, tomēr pilsētās senioru iespējas ir ievērojami lielākas. Laukos socializēšanās iespējas vientuļiem pensionāriem ierobežo veselības stāvoklis, attālums no dzīvesvietas līdz pasākuma norises vietai, transporta pieejamība un ienākumu līmenis.

Jo agrāk tiek nostiprināta seniora psiholoģiskā drošība, pārliecība, ka viņš nav viens, pamests un aizmirsts, jo vieglāk cilvēkam pieņemt savu situāciju un justies tajā, cik iespējams, komfortabli, secina eksperti. Viens no veidiem, kā šo drošības sajūtu stiprināt, ir “Drošības poga” – īpaša mobila saziņas ierīce, iestrādāta speciālā aprocē vai kulonā, kas ļauj saņemt palīdzību un atbalstu 24 stundas diennaktī. “Latvijas Samariešu apvienība” šo pakalpojumu Latvijā piedāvā jau sešpadsmito gadu. Šobrīd “Drošības pogu” lieto 0,2 % no visiem 384 000 Latvijas iedzīvotāju virs 65 gadu vecuma: Latvijā pavisam izsniegtas 800 “Drošības pogas”, no tām 520 – Rīgā. Pakalpojuma nepieciešamīb izvērtē sociālais dienests, bet pakalpojumu iespējams arī iegādāties par privātajiem līdzekļiem. Eksperti rekomendē to automātiski piedāvāt katram, kurš sasniedz 65 gadu vecumu, kā tas notiek daudzviet pasaulē.

Protams, vientulība spēcīgi ietekmē arī senioru finansiālo labklājību – bez tuvinieku atbalsta senioru nereti nespēj segt visas dzīves vajadzības, kaut arī viņu ienākumi ir pārāk lieli, lai pretendētu uz trūcīgā statusu un attiecīgiem pabalstiem. Piemēram, ja pensionārs saņem 150 eiro, viņš uz trūcīgā statusu pieteikties nevar, jo robeža ir 128,06 eiro pē nodokļu nomaksas. Diemžēl joprojām seniori sastopas ar situācijām, kad viņiem tiek izkrāpti īpašumi vai arī īpašumā faktiski saimnieko bērni, kas nevēlas dot senioram pajumti. Šādās situācijās pensionāriem reti ir pieejami juristu pakalpojumi, turklāt seniori laukos ir mazāk izglītoti par savām tiesībām un nezina, kur vērsties pēc palīdzības. Tāpat neatrisināti paliek dzīvesvietas jautājumi, ja seniors vairs nespēj uzturēt savu īpašumu, cieš no īres dzīvokļa saimnieka patvaļas, bet viņam nepietiek līdzekļu, lai apmaksātu institucionālu aprūpi.

Jau bez minētā “Drošības pogas” pakalpojuma ekspertu ieteiktie risinājumi ietver psihologa pakalpojumu pieejamību, iespēju neattiecināt uz strādājošiem pensijas vecuma cilvēkiem iedzīvotāju ienākuma nodokli, ar nodokļiem neapliekamu 250 EUR pensijas minimumu, pabalstus komunālo maksājumu segšanai vai pārvietošanu uz asistētu dzīves vietu lielu dzīvokļu un dārgas kadastrālās vērtības gadījumos, samazinātas pievienotās vērtības nodokļa likmes medikamentiem, lielāku profesionālu sociālo darbinieku un aprūpētāju skaitu, sevišķi ārpus Rīgas, kā arī subsidētus interešu izglītības pakalpojumi, sevišķi ārpus Rīgas.

Ziņojuma autori ir Baltijas Starptautiskā ekonomikas politikas studiju centra (BICEPS) pētnieciskās grupas locekles Anna Pļuta un Anna Zasova, Eiropas Parlamenta padomnieks juridiskajos, cilvēktiesību, justīcijas un iekšlietu jautājumos Aleksejs Dimitrovs, Transporta un sakaru institūta mācību prorektore, izglītības un sociālās politikas pētniece Liesma Ose, bijusī Veselības ministrijas Veselības aprūpes departamenta direktora vietniece, eksperte veselības politikā Biruta Kleina, kā arī Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra direktors Jānis Bērziņš.

Foto: publicitātes