Manam tētim un mammai ir HIV!

HIV var skart ikvienu, tā nav tikai kādas noteiktas sabiedrības daļas slimība. Tas skar arī sievietes un, attiecīgi, var skart arī bērnus, kuru mammām ir HIV. Mūsdienās zāles, lai apturētu vīrusa izplatību HIV pacienta asinīs, ir, bet vai ir “zāles”, lai mēs, līdzcilvēki, kļūtu atvērtāki un pieņemtu ikvienu kā līdzvērtīgu?

Lai mazinātu aizspriedumus par cilvēkiem, kuru dzīvē ir HIV un aicinātu uz mirkli apstāties, foto mākslas darbu izstāde “SIEVIETE.BĒRNS.HIV.” turpina savu ceļu un no 21.- 25.novembrim tā būs apskatāma Rīgas Stradiņa universitātē.

Izstādē ir skatāmi – lasāmi 15 pacientu stāsti un foto mākslas darbi par katru no tiem. Katrs stāsts šajā izstādē ir īpašs. Skaudrs. Bet reizē arī cerību pilns. Lūk, viens no stāstiem.

Brašais puika

Drīz es svinēšu savu pirmo dzimšanas dienu. Jā, esmu pavisam mazs, taču brašs puika. Mani audzina tētis un vecmāmiņas, jo mamma negrib dzīvot kopā ar mums. Kāpēc, nezinu. Varbūt viņai ir grūti dzert tās zāles, kuras katru dienu lieto arī mans tētis, un vēl spēlēties ar mani. Tas nekas, jo savu mammu redzu vairākas reizes mēnesī. Viņa atnāk ciemos, parunājas un priecājas, ka esmu vesels. Jo manai mammai un tētim ir HIV!

Kad mamma uzzināja, ka viņas puncī esmu es, viņa gāja pie daktera un nodeva analīzes, kādas parasti nozīmē visām grūtniecēm. Tad arī viņa uzzināja, ka ir HIV inficēta. Tas viss notika 2015. gada aprīlī. Arī mans tētis tūdaļ aizgāja pārbaudīties, un pērnā gada maijā viņam apstiprināja to pašu diagnozi. Mamma uzreiz sāka dzert zāles, lai nesaslimtu es viņas puncī, bet tētim vēl nepienācās terapija, jo CD4 šūnu skaits bija liels.

Kad piedzimu, man bija jādzer speciāls sīrups, lai es patiešām būtu vesels. Tagad man ir ļoti labas analīzes – HIV infekcija nav tikusi manā organismā. Toties mamma joprojām turpina dzert zāles, un tas viņai būs jādara visu mūžu. Arī tētim gada laikā pasliktinājās analīzes un kopš šā gada aprīļa viņš saņem jaunāko terapiju – divas tabletītes no rīta un vienu vakarā. Zāles ir ļoti labas, jo tagad tēta asinīs vīruss ir nenosakāms, bet tas nozīmē, ka viņš nevar inficēt citus. Arī mani ne.

Manam tētim ir tikai 31 gads, bet viņam jālieto arī citas zāles, kad kļūst grūti elpot, jo tētim ir astma. Visvairāk es gribētu, lai viņš ir vesels. Tētis gan nebēdājas. Vairs ne. Viņam bija skumīgi tad, kad aizgāja mamma no mums un mēs palikām vieni. Tētim šķita, ka viņš vairs nekad nevarēs izveidot ģimeni, jo neviena meitene negribēs ar viņu dzīvot infekcijas dēļ. Tētis pat nedēļu dzēra alkoholu, bet tad viņš internetā atrada tālruņa numuru, kur cilvēkiem ar HIV sniedz atbalstu. Kopš tā laika biedrības “Agihas” puiši ir viņa draugi, un tētis tagad vienmēr ir priecīgs, daudz sporto, lai būtu stiprs. Viņam vajag daudz spēka, jo tētis man gatavo ēst, ceļas naktī vairākas reizes mani mierināt, kad pamostos no slikta sapnīša, pa dienu iet uz darbu. Viņam ir savs bizness, bet rudenī tētis sāka neklātienē studēt vēsturi. Viņam patīk daudz lasīt par seniem laikiem. Un pavasarī viņš satika skaistu sievieti. Viņa nenobijās no tēta diagnozes un viņai ir meita, lielāka par mani. Tētim patīk bērni, un viņš cer, ka reiz man piedzims brālis vai māsa.  

Mēs esam forša ģimene, un tētim ir daudz draugu. Viņš visiem pateica par savu slimību, bet neviens nebaidās ar mums tikties. Tētis nezina, kad un kur saslima, jo viņš nav darījis sliktas lietas, taču tagad tētis ir ļoti uzmanīgs, un es zinu, ka mūsu asinis nedrīkst saskarties. Tas nekas. Es ļoti mīlu savu tēti. Kā viņš vienmēr saka – dzīve turpinās un tā ir skaista!