Latvijas Dievturu sadraudzes viedoklis par ģimeni

Atsaucoties uz aktualizējušos jautājumu par ģimenes jēdziena pārdefinēšanu,  Latvijas Dievturu sadraudze uzskata par pienākumu sabiedrībai paust savu viedokli. Valodas pētījumi liecina, ka vārdiem “ģimene” un “ģints” ir ļoti sena izcelsme, tāpēc  droši var apgalvot, ka tikpat sena ir arī pati ģimene. Jēdzieni, ko lietojam no senatnes,  reizēm zaudē jēgu vēsturisku, reliģisku un ideoloģisku apstākļu ietekmē, kā tas,  atskatoties latviešu vēsturē, ne retums ir noticis. Tradicionalitātes jēdziens dievturu  izpratnē saistās tikai ar tautā dzimušu kultūru un tajā pastāvošajām tradīcijām, kas  attiecas arī uz dzīves godiem un to lomu ģimenes un tautas dzīvotspējas uzturēšanā. 

Latviskie dzīves godi, kuri izriet no goda jēdziena būtības, kā ģimenisko attiecību rituāls  akts, ir saistību uzņemšanās ģimenes locekļu starpā, ko nodibina uz ģimenes paaudžu  pēctecības un tikumisko vērtību pamata. Ģimenes jēdziena būtība nav tikai juridiskā  civilstāvokļa aktā, bet arī ģimeniski tikumisko vērtību kultūrvēsturiskajā piederībā. Var būt  atbalstāma tikai ģimenes jēdziena nostiprināšana, ja tā veicina šo piederību un tautas  dzīvotspēju. Ne velti tautā izsenis pastāvējusi un dievturu vidū saglabāta tradīcija, kādas dzimtas vai ģimenes pārstāvi pieminot, kā cieņpilnu piederības apliecinājumu pirms dotā  vārda nosaukt uzvārdu —piemēram, Baumaņu Kārlis, Krogzemju Mikus vai Kronvaldu Atis. Viens no latviskās dzīvesziņas dievestības atjaunotājiem un dievturības aizsācējiem,  Kārlis Bregžis, jau ¹1928. gadā paudis, ka: 

“Ģimene ir nešķiŗami saistīta ar tautas valodu un reliģiju. Ģimene sākas līdz ar  bērniem; precēti ļaudis bez bērniem vēl nav ģimene, kā tas skaidri redzams tautas  parašās. (..) Saprotams, atsevišķi cilvēki var arī saraut saites ar pagātni, senčiem  un Dievu, var savu mūžu it kā diezgan labi nodzīvot — līdzīgi iekustinātam priekš 

metam uz inerces pamata—betjau dažās paaudzēs tādas ģimenes izmirst. (..) Tauta ir ģimenes un cilts paplašinājums ar kopēju likteni un reliģiju no sirmās senatnes.”

1 

Tradicionālā ieskatā precēti, tātad laulāti, ļaudis bez bērniem vēl nav ģimene, jo nav  izveidojusies radniecības saite. Laulātie ir piederīgi katrs savai ģimenei, viņiem ir laulāto  tiesības un pienākumi. Mīlestības jūtas laulātos vieno savstarpēji, bet tikai ar bērna  ienākšanu izveidojas ģimenisko pienākumu un atbildības saites. Tās savā starpā apvieno  ne vien laulātos, bet, laulātajiem kļūstot par vecākiem, nodibinās arī tālākās tiešās  pēctecības saites ar iepriekšējām paaudzēm. Ar šo brīdi ir izveidojies tas, ko tradicionālās  senās kultūras sauc par ģimeni. Ģimene ir viss kopums, kas ar radniecības saitēm apvieno  visas dzīvās pēctecīgās paaudzes (bērni, vecāki, vecvecāki). Caur to uzturētā un paustā godu rituālā forma un attiecību tikumiskās vērtības ir arī garīguma saites ar ģimenes un  dzimtas tradīcijām un tautas kultūras mantojumu kopumā. Šodienas egocentrisma kultā  ieslīgušajiem tas var šķist “mūsdienām neatbilstoši”, tomēr ģimenes jēdziena vienādošana  ar laulībā esošu pāri ir sekas tikumisko tradīciju degradācijai tautas apziņā. 

Latviskās dzīvesziņas dievestībā (Dainu reliģijā) cilvēka patības vērtību un ģimeniski  tikumiskās saites saprot kā universālu likumsakarību. Tāpēc ģimenei latviskajā dzīvesziņā  ir īpaša vieta — to spilgti izteic Dainu mācība, cilvēciskās attiecības savijot ar augstāko  garīgo kritēriju. 

33678-0 3086-0 3034-0 

Kur, Dieviņ, Tu paliksi, Tēvu tēvu laipas mestas, Laba mana māmuliņa, Kad mēs visi nomirsim? Bērnu bērni laipotāji; Labi mani mācījusi: Ne Tev sievas, ne Tev bērnu, Tā, bērniņi, laipojat, Ne sunīša kājām spert, Kas Tev vecam maizes dos? Ka pietika mūžiņam! Ne guntiņas pagalītes. 

Ne visiem dzīvē liktenis ir lēmis nodibināt laulību, ne visiem ir iespēja tikt pie  bērniem, ne visiem Laima vēlējusi būt līdzvērtīgiem augumā, izskatā un veselībā, bet visi  ir nākušu pasaulē saviem vecākiem un ir piederīgi savām ģimenēm. Dainu tradīcija māca  pārdzīvot likstas, iet tām pāri dziedot, saskatīt savu pašvērtību augstākā likumsakarību  līmenī, atrast savu vietu dzīvē un būt noderīgam ģimenē, saimē un plašākā sabiedrībā  kopumā. Latviskā dzīvesziņa apliecina cieņpilnu attieksmi pret itin visu Dieva laistajā  pasaulē — i sunīti, i uguns pagalīti. Neviens nav nicināms un izstumjams no sabiedrības.  

Arī nelīdzsvarota dzimumtieksme, ciktāl tā netiecas pārkārtot pēctecīgi dzīvotspējīgas  ģimenes būtību un tās tikumiskās normas, nevar būt par pamatu kāda cilvēka ierobežošanai jomās, ko šīs novirzes neskar, t. i. nevar būt pamats diskriminācijai. Tomēr jāuzsver, ka  viendzimuma attiecības tradicionālā ģimenes modelī neierakstās, jo tās nekalpo dzimtas  turpināšanai, pie kam ne tikai bioloģiskā izpratnē. 

“Sociālās dzimtes” jēdziena attiecināšana uz pretējo dzimumu, ko traktē kā sociālu  izvēli, ir spekulatīva, jo nekas bērnam ģimenē nevar aizstāt mātes un tēva dzimumu lomu  attiecību modeli un šādu attiecību prasmju pārmantošanu, tāpat kā skaņdarbu vai dabas 

2 

vērojumu nevar izstāstīt ar stāstu, lai cik pilnīgs tas nebūtu. No tā izriet arī nepamatots  viendzimuma partnerattiecību pretstatījums šķirtajām laulībām kā labāks vai aizstājošs  risinājums, jo vairāku paaudžu ģimenes jēdziena izpratnē kāda vecāka zaudēšanu vai  iztrūkumu aizstāj vecvecāki. Turklāt pastāv krustvecāku iecelšanas tradīcija — tam jābūt  precētam pārim, kuri līdzās vecākiem, atbalsta bērnu un palīdz bērnam izprast ģimenes  vērtības, bet vecāku zaudējuma gadījumā nereti aizstāj vecākus. 

Nelabvēlīgo ģimeņu pretstatījums ir demagoģija — it kā viendzimuma attiecībās  šādas situācijas nevarētu veidoties. Vai nelabvēlīgu ģimeņu esamība ir arguments, lai radītu citas, potenciāli vēl nelabvēlīgākas “ģimenes”? Emocionālās inteliģences un ģimenisko attiecību pieredzes trūkums ir citu, vēsturiski dziļāk saistītu apstākļu  mantojums. Ilgstoša dzīve dzimtļaužu sociālajā kārtā, kad muižniecības pārstāvji ar  mācītāju svētību ģimenes locekļus varēja pat šķirti pārdot, nemitīgie kari, kas saraustījuši ģimeņu likteņus pa atsevišķām paaudzēm, kā arī ar represijām un izsūtīšanām īstenotais  genocīds pret latviešu tautu, ir atstājuši ilgstošas kolonizācijas sekas. Ir vajadzīgas vairākas paaudzes ar pozitīvu ģimenisko attiecību pieredzi, lai šādu situāciju pārvarētu. 

Latvijas Dievturu sadraudze uzskata, ka tautas dzīvesziņā, neskaitāmu paaudžu  pieredzē, izveidojušās ģimenes un dzīves godu tradīcijas ir latviešu patības un izdzīvošanas  pamatā. Nav pieļaujama nepārdomāta tiesisko normu ieviešana, kas varētu kropļot seno  mantojumu, grozot jēdzienu saturu. Tāpat nav pieļaujama necienīga attieksme pret  tradīciju kopējiem un viņu viedokļa dēvēšana par “homofobisku” attieksmi pret tiem, kas  pārējās sabiedrības vērtību sistēmu tiecaspakārtot savai nelīdzsvarotajaidzimumtieksmei. Nepieļaujama ir arī Latvijas pašnoteikšanās tiesību apšaubīšana, biedējot ar ārvalstu  iestāžu sankcijām — Eiropas Savienību un Eiropas Cilvēktiesību tiesu, kas varot liegt  pašiem brīvi lemt likumus savā valstī. Satversmes tiesas priekšsēdētājas ¹2020/11/23 

apgalvojums, ka latvieši esot paaudzēm ilgi audzināti par kaujas suņiem, neiztur nekādu  kritiku. Zināms, ka bijis gluži otrādi — latvieši gadsimtiem mācīti iecietīgi izturēties pret  svešām mācībām, valdniekiem, to sludināto muļķību un radīto patvaļu. Savukārt  pašieceltajiem Eiropas “pēdējo pagānu” apgaismotājiem der atgādināt, ka garīgas  metropoles un vērtību meklēšana ārpus sevis un savas tautas, ir viens no provinciālisma  veidiem. Saglabāsim veselo saprātu un palīdzēsim to paveikt arī citiem. Ar Dievpalīgu! 

Latvijas Dievturu sadraudzes vārdā — 

dižvadonis Andrejs Broks