Izdzīvot tuvību ar Dievu meditācijā

Ieklausīsimies speciālista stāstītajā! „Meditācija ir klausīšanās un vienlaikus kontemplācija. Šis vārds tulkojumā nozīmē „būt templī”, būt kaut kur iekšā. Nevis runāt, spriest, lūgt, bet būt attiecībās, būt tuvībā, īpašā saskarsmē ar to, kas ir visa pamats un centrs. Vārdi kādā brīdi apstājas un sākas klusums, tad atkal no klusuma tie parādās. Tas ir dinamisks process, ko nenosaka cilvēks pats. Tā ir iekšējā gara atklāšanās. Sekojot garam, kas runā mūsos, rodas klusuma meditācija, un tai ir jāvelta noteikts laiks. Ārējo klusumu var panākt, piemēram, ieejot kamerā, bet būtiski ir sasniegt iekšējo klusumu. Ārējā klusumā cilvēks sāk dzirdēt iekšējo domu troksni, un viņam paliek grūti. Tādēļ no tuksneša tēviem nāk tā dēvētā fokusa izmantošana. Tajā cilvēks koncentrē savu uzmanību no iekšējā trokšņa uz, piemēram, vienu vārdu vai zilbi (Jēzus, Marija, Abba), vai elpošanu. Mūsu ķermenis nedzīvo ne pagātnē, ne nākotnē. Elpu mēs ievelkam ne vakar, bet tagad. Brīdī, kad esam kopā ar savu elpošanu, mēs esam tagadnē. Tā ir viena no metodēm, kā izjust tagadni. Nekur labāk kā meditācijā nevar pienākt pie tā, ka vārdi no skaistiem teoloģiskiem izteicieniem kļūst par cilvēka paša dzīves pieredzi. Meditācijas laikā attīstās un pilnveidojas intuīcija. Cilvēks kļūst jūtīgāks pret informāciju ap sevi. Ir piemēri, ka meditācijas laikā cilvēki pēkšņi atskārš, ka kaut ko zina, ko līdz šim nezināja, bet nevar izskaidrot, kā. Cilvēks ir kaut kam pieslēdzies. Svētais Gars viņam devis kādu informāciju. Es gribētu teikt Tomasa Mertona vārdiem: „Meditācija ir nežēlīga visu elku dedzināšana.” Ir laiks, kad mūsu priekšstats par Dievu kaut kādā brīdī kļūst par mūsu elku, kas mūs no Dieva attālina. Meditācijas laikā mēģina izvairīties no priekšstatiem par Dievu, bet cenšas nonākt saskarsmē ar Dievu. Labāk izdzīvot tuvību ar Viņu, nekā censties saprast, kas Viņš ir. Nekur meditācijā nav runa par to, ka vajadzētu iznīcināt, satriekt, uzvarēt savu Ego, bet drīzāk otrādi – Ego vajag pārspēt. Virzība notiek uz priekšu. Ja satrieksim savu Ego, būsim psihiatrisko slimnīcu pacienti bez satvara, bez komunikācijas ar sociumu, ar līdzcilvēkiem. Arī Bībelē lielie cilvēki, piemēram, Jēzus, Mozus, nebija bez Ego. Viņiem bija ļoti stiprs un veselīgs Ego ar lielu jaudu. Viņu Ego ļoti labi iekļāvās lielākā garīgā veselumā, kas garam ļāva dot pārējiem vēsti. Katram cilvēkam dzīves laikā ir izveidojušies resursu kopumi, pieredze, kur viņš sajutis mieru, klusumu, stabilitāti un drošību. Ja cilvēks to tur ir sajutis pirmajā un otrajā reizē, tad viņš meklēs arī nākamajā. Bet, ja noris dramatiski apstākļi, un iepriekšējā pieredze nedarbojas, tad Dievs cilvēku aicina uz īpašām, dziļākām un tuvākām attiecībām. Svarīgi ir spēt paskatīties uz sevi no malas un redzēt, kas ar mani notiek. Nelaime ir tad, ja cilvēks identificējas ar savu problēmu un tajā iestrēgst. Palīdzība ir tādēļ, lai iegūtu distanci starp sevi un to, kas ar tevi notiek. Vislabākā poza meditācijā ir tā, kurā cilvēks vislabāk jūtas. Neērtā pozā uzmanība būs jāvelta nevis klusumam, bet ķermeņa impulsiem. Meditācija ir atvēršanās tam, kas mums ir. Tā ir Dieva gaidīšana.”

Teksts: Ligita Ābolniece

Foto: multinews.lv