Gints Smukais ezerā uz peldošas skatuves atklāj savu otro albumu “Thaw”

Saulei rietot, 31. jūlija vakarā uz peldošas skatuves ģitārists Gints Smukais ieskandināja Raiskuma ezeru ģitāras skaņās, atklājot savu otro studijas albumu “Thaw” (“Atkusnis”) ar intīmu koncertu, kurā skanēja skaņdarbi no jaunā albuma un pirmā albuma “Flourish”, kā arī populāru skaņdarbu apdares. Koncertam īpašu noskaņu piešķīra muzikāla saspēle ar Kasparu Niklasonu (albuma “Atkusnis” producentu), kurš ar kaligrāfisku skaņu smalkumu piešķīra garšu teju vai visiem skaņdarbiem, spēlējot tandēmā ar Gintu no laipas.

“Thaw” ir ģitārista Ginta Smukā otrais mūzikālais vēstījums albuma formātā, par ko stāsta Gints: “Par pūžņa mentalitāti un tās nenoliedzamo eksistenci mēs atceramies tikai tad, kad jau ir gandrīz par vēlu. Nav labāks laiks, kā to pierāda šodiena, kad mājas pārplūst ar bažām un apjukumu par pasaulē notiekošo. Ja nesen vēl bija laiks, kad populāri bija daudzināt cilvēka vērtību viņa neatkarībā.  Tomēr retu reizi liels dabas izraisīts fenomens mums vienmēr atgādinās cilvēka atkarību no dabas un vienam no otra. Ja cilvēka individuālā neatkarība netiek pareizi pārvaldīta, var ātri vien pārvērsties atsvešinātībā no pasaules un “savējiem”.”

Koncertu apmeklētājiem bija iespēja klausīties Raiskuma ezerā, pulcējoties laivās un uz SUP dēļiem ap peldošu skatuvi. Klausītāji mūzikālo stāstu varēja klausīties arī no krasta, kur bija izveidota dabas koncertzāle  kempinga “Apaļkalns” teritorijā, kuru gan klausītājiem vajadzēja dalīt ar vairākām pīļu ģimenēm. Bet par to kā radās ideja par netipisku albuma atklāšanas formātu, stāsta Gints Smukais: “Šis koncerts ir stāsts par to, kā pareizie cilvēki īstajā vietā un laikā satiekas, vienojas par vienu mērķi un ar pilnu krūti uzdrīkstas lekt iekšā nezināmajā, lai kopā radītu šo notikumu, kas manī radīja saviļņojumu, jau no brīža, kad uzkāpu uz peldošās skatuves. Bija grūti turēt iekšā sevī šīs emocijas un saņemties pateikt kaut ko lielāku par “Paldies”. Vairāku mēnešu ieguldītais darbs bija sasniedzis savu kulminācijas punktu, un šis punkts atradās augstāk nekā tēmējām ar mūsu mazo komandu, ar kuru apņēmāmies organizēt šo koncertu. Tāpēc visu koncerta laiku man vienkārši “neticējās”. Laikam, tomēr, ir vērts ticēt. Paldies visiem, kas atbalstīja un radīja šo notikumu, lai šis skaistums no idejas realizētos atmiņās paliekošā stāstā.”