Dzejniece ar Kristus klātbūtnes sajūtu

Pirmā saskare ar rakstīšanu Rutai ir astoņu gadu vecumā, kad Jelgavā viņa darbojas literārajā pulciņā, kuru vada Aina Vītiņa-Berga. Meiteni dzejot neviens nemudina. Mājās tolaik tikai dažas grāmatas. Otrs impulss nāk, mācoties Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, kad Ruta iepazīstas ar mākslas vēstures skolotāju, jaunu dzejnieci Gundegu Ruņģi. „Viņa pirmā nokritizē manu rakstīto, sākumā esmu sadusmota, jo jūtos kā uzlecošā zvaigzne,” atceras autore. Jaunībā dzejai meitene sāk pievērsties nopietnāk. Trešais piegājiens nāk lēni. Viņa uzsāk darboties “Literātā”. Tur satiek  Ronaldu Briedi, kas vēlāk kļūst par viņas dzejoļu krājuma redaktoru. Kādā no kristīgās dzejas semināriem Ruta iepazīstas ar dzejnieku Jāni Rokpelni, kas top par viņas nopietnu autoritāti. Dzejniece savu talantu regulāri pilnveido. Mācās R. Brieža izveidotajā Literārajā akadēmijā, regulāri apmeklē Starptautisko Ventspils Rakstnieku un tulkotāju māju, konsultējas ar vairākiem autoriem. Viņa saka: „Man nav elku ne mākslā, ne literatūrā.” Rutas ģimenē visi cilvēki ir radoši un ar mākslu saistīti – gan vīrs, gan dēls, gan meita. Ruta kalpo divām mūzām. „No mākslas tik vienkārši aiziet es nespēju. Man ļoti patīk gleznot. Un tas man sagādā mazāk pūļu, nekā rakstīšana. Periodiski jāizraujas no ierastās vides, lai netiktu pie krāsām. Jāregulē manī noritošā cīņa starp mākslinieci un dzejnieci, lai radītu otrajai nedaudz godīgākus radoša darba priekšnoteikumus. Vizuālā māksla un dzeja ir divi atšķirīgi domāšanas veidi, ko grūti savienot,” stāsta Ruta. Literatūra prasa vienatni. Sava krājuma autogrāfā Ruta man ieraksta zīmīgus vārdu, kurus vienmēr pārlasu: „Mēs visi esam Viņa siltajā klēpī.” Dzejniece apgalvo, ka īpaši vissmagāko pārdzīvojumu brīžos skaidri zina, ka ir  patvērumā – Dieva klēpī.. Uz jautājumu, vai radoša cilvēka dvēselē ir ne tikai Dieva klēpis, vai nav arī dēmoni un pats nelabais. Autore atbild:„Es Dievu, dēmonus un nelabo neuztveru kā alegoriju, bet reāli eksistējošas personas. Neapšaubāmi, piedzīvoju sāpīgas dvēseles stāvokļa maiņas, arī sava egoisma, paštaisnības, augstprātības utt. izvirdumus. Ir reizes, kad šķiet – visi dēmoni spiež manu dvēseli, it kā vēlēdamies iztecināt tās saturu. Bet tikai no ārpuses. Apbrīnojami, gandrīz vienmēr manī kaut kur dziļi iekšā ir pārdabisks miers un siltums, Kristus klātbūtnes izjūta. Man nekad nav bijušas šaubas par Dieva beznosacījuma mīlestību. Neziņa, kur atrodos un kas esmu šajā lielajā pretmetu cīņā, ļaužu un stresa pārblīvētajā pasaulē, uzrodas bieži…”

    Ruta ir aktīva kristiete, visi draudzes pasākumi notiek viņas un vīra mājās speciāli šim nolūkam būvētā namiņā. Tiek organizēti dievkalpojumi, jauniešu vakari, lūgšanu grupas un nometnes. Būdama Ventspilī, svētdienās Ruta pamanās aiziet pat uz diviem dievkalpojumiem. Interesanti ir dzejnieces ieraksti Ventspils dienasgrāmatā, tur ir daudz liecību par Dieva klātesamību ik brīdi. Ruta neuzskata, ka dzeja un glezniecība ir tuvāka Dievam par citām mākslām. Viņasprāt, dzejnieki pasauli uztver intuitīvāk un iedvesmas brīdī vairāk pieskaras pārlaicīgajam. Uzrunājošas ir rindas: „Viņš nepārdod zelta lukturus / pa atvērtu debesu logu / Viņš neizber zvaigznes uzturam / Viņš neliek sauli zem sloga / Viņš aiziet pa kalnu mugurām / Viņš noliecas zemes krokās / zem mūžīga asiņu purpura / Viņš nes mani zelta ogli.”

Teksts: Ligita Ābolniece

Foto: multinews.lv