Ārkārtas situāciju pārdzīvot ar devīzi “pirms griez, septiņreiz nomēri”

Lai cik lakonisks būtu valsts krīzes apstākļiem pieņemtais tiesiskais regulējums, praksē tas raisa daudz jautājumu. Kā īstenot bērnu un vecāku, kuri dzīvo šķirti, saskarsmes tiesības un vai bērnus var nodot pieskatīšanā vecvecākiem? Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģijas biedrs, zvērināts advokāts Jānis Muižnieks norāda, ka šobrīd esošā ārkārtējā situācija neturpināsies mūžīgi, līdz ar to ikvienam ir jārīkojas atbildīgi un jābalstās uz veselo saprātu. 

Ārkārtas stāvoklis neaizliedz īstenot bērnu un vecāku saskarsmes tiesības 

Situācijā, kurā vecāki dzīvo šķirti, bet abi īsteno bērna aizgādību, ārkārtas stāvoklis nav pamats saskarsmes ierobežošanai. Tiesas nolēmumu izpilde nav atcelta, taču, īstenojot saskarsmi, vecākiem jārīkojas saskaņā ar “veselo” saprātu. Apspriežoties ir nopietni jāizvērtē, kādus riskus var radīt kontaktēšanās. Vecākiem ir jāpanāk optimāls risinājums, lai pēc iespējas novērstu iespēju inficēšanās risku. 

Patlaban Ministru kabineta rīkojums nosaka, ka vecāks un viņa bērni, nedzīvojot vienā mājsaimniecībā, ir tiesīgi neievērot noteikto divu metru distanci publiskās vietās. Taču privātās telpās, piemēram, otra vecāka mājoklī, kurā dzīvo arī citas personas, saskarsmes tiesību izmantošana netiek regulēta. Protams, otram vecākam klātienes saskarsme ir pieļaujama, taču tā īstenojama bez trešo personu klātbūtnes. Šādā gadījumā vēlams tikšanās organizēt bērna pastāvīgajā dzīvesvietā vai izvēlēties pavadīt laiku kopā ārpus telpām. Ja ir aizdomas par iespējamiem riskiem, tad klātbūtni ērti aizstāt ar saziņu telefoniski vai izmantojot videozvanu.

Bērnu nodošana pieskatīšanai vecvecākiem vai paziņām nav vēlama

Rīkojums nosaka, ka publiskās telpās fiziskās distancēšanās aizliegums attiecas uz visiem ģimenes locekļiem un personām, kuri ikdienā nedzīvo vienā mājvietā. Aizliegti arī jebkāda veida privātie pasākumi. Taču vecvecāku dzīvesvieta nav publiska telpa, un bērna pieskatīšana nav privāts pasākums, tādēļ tā nav ierobežota ar likumu. Tas pats attiecas arī uz bērnu nodošanu pieskatīšanai paziņām. Gadījumos, kad tiesību akti nav konsekventi, primāri jāizsver neatbildīgas rīcības sekas un jāizvairās no tām. 

Objektīvi izvērtējot iespējamos riskus, bērnu nodošana pieskatīšanai vecvecākiem vai paziņām būtu pieļaujama tikai uz “pastāvīgu laiku”. Respektīvi līdz ārkārtējā stāvokļa atcelšanai, nevis katru dienu, vedot bērnus pie pieskatītājiem un vakarā atgriežoties mājsaimniecībā. Turklāt nodošana citas personas aprūpē, paredz ierobežotus vecāku klātienes apmeklējumus, kas var radīt bērnam kaitējošu stresu. Ja vecāki kādu iemeslu dēļ nevar īstenot bērnu pieskatīšanu paši, tad atgādinām, ka rīkojums paredzējis nodrošināt pirmsskolas izglītības iestāžu dežūrgrupu darbību.

Ārkārtas stāvoklis līdz šim mūsu dienas ritmā radījis ievērojamas pārmaiņas un neērtības, visiem gribas dzīvot kā iepriekš. Latviešu sakāmvārds vēsta – “Pirms griez, septiņreiz nomēri!”. Tāpat arī lēmumi jautājumos, kas saistīti ar bērniem, jāpieņem galvenokārt, balstoties uz “veselo” saprātu, tos rūpīgi izsverot un izvairoties no neatbildīgas rīcības.