Aptauja: Vai spējam saglabāt veselīgu līdzsvaru starp darbu un atpūtu?

Kopumā 29% aptaujāto Latvijas iedzīvotāju izdodas saglabāt veselīgu līdzsvaru starp darbu un atpūtu, dažkārt tas izdodas 33%, reti – 20%, nekad – 5%, bet konkrētu atbildi sniegt nevarēja 13% respondentu, atklāts BENU Aptiekas Veselības monitoringa datos, kas iegūti sadarbībā ar pētījumu centru SKDS. Biežāk grūtības ar līdzsvara saglabāšanu starp darbu un atpūtu sagādā jauniešiem un cilvēkiem ar iegūtu pamatizglītību – šajās respondentu grupās veselīgu līdzsvaru nekad neizdodas saglabāt attiecīgi 11% un 12% aptaujāto.

10. oktobrī tiek atzīmēta Garīgās veselības diena. Tā teju sakrīt ar ārkārtējās situācijas sākšanos Latvijā, kas, visticamāk, vismaz daļai iedzīvotāju nozīmēs darba dzīves pārkārtošanu atbilstoši epidemioloģiski drošākiem apstākļiem. Tādēļ par to, kā saglabāt veselīgu līdzsvaru starp darbu un atpūtu vai arī to atgūt, stāsta klīniskā psiholoģe Inese Lietaviete.

Prast “pārslēgties” uz atpūtu

Darba un privātās dzīves līdzsvars (work-life balance) kā koncepts ir ticis pētīts jau vairāk kā 20 gadus, gūstot arvien lielāku popularitāti ne tikai akadēmiskajā vidē, bet arī uzņēmējdarbībā un personālvadībā. Tomēr tieši pandēmijas izraisīto pārmaiņu un transformāciju kontekstā šī prasme savienot lomas un prioritātes darba un privātajā dzīvē ir tikusi testēta vairāk kā jelkad. Nereti darba apjoms ir daudzkārt pieaudzis, nākas apgūt aizvien jaunus risinājumus ikdienas darba veikšanai, kas jāsabalansē ar ģimenes un privāto dzīvi. Tas sekmē ne vien izdegšanu (tostarp t. s. Zoom nogurumu un tiešsaistes izdegšanu utt.), bet arī neveselīgu uzvedību attiecībā uz uzturu, miega higiēnu, fiziskajām aktivitātēm, pandēmijas ietekmi skaidro I. Lietaviete. Daudziem cilvēkiem ir aktuāls jautājums, kā negatīvās emocijas, kas rodas saistībā ar darbu, neielaist ģimenē un nepieļaut, lai tās saindē attiecības ar tuviniekiem. Vērojamas problēmas “atslēgties” no darba un pārorientēties atpūtai, kas ir būtisks dzīves kvalitātes un arī darba efektivitātes priekšnosacījums. 

Prioritāšu noteikšana un personīgās iezīmes

Darba un privātās dzīves balanss ir saistīts ar spēju noteikt prioritātes, kas visprecīzāk atbilst personīgajiem mērķiem, kā arī atteikties no mazsvarīgākajām. Ne vienmēr izdodas visas dzīves jomas sadalīt proporcionālās daļās, un, pat ja tas būtu izdevies (piemēram, 50% laika darbam, 40% ģimenei, 10% pašizaugsmei un fiziskām aktivitātēm) rezultāts var neatbilst gaidītajam, jo cilvēks ir pārguris, cenšoties teicami izpildīt katru no jomām. Skaidri nodalītas robežas starp darbu un privāto dzīvi var palīdzēt cilvēkiem, kuriem patīk kognitīvā skaidrība, paredzamība, struktūra. Citiem daudz labāk kalpo elastīgāki modeļi ‒ iespēja strādāt, piemēram, papildus stundas pirms atskaišu nodošanas, bet pēc tam izvirzīt laiku sev un ģimenei kā prioritāti. Šis princips atspoguļojas teicienā ‒ “tev nevar būt viss, ko tu vēlies vienlaicīgi, bet tu vari sasniegt visu ‒ secīgi vienu pēc otra,” uzsver psiholoģe.

Līdzsvara iegūšanai traucē ne vien grūtības izvirzīt prioritātes, bet arī citas personības iezīmes, piemēram, pārlieks perfekcionisms, ļoti augsti standarti attiecībā uz savu sniegumu kā darba, tā ģimenes dzīvē. Nereti traucē arī grūtības atpazīt savas patiesās vajadzības un tās piepildīt, kā arī tendence dzīvot tādu dzīvi, kādu citi sagaida no mums, nevis izdarīt personīgas izvēles un uzņemties par to atbildību.

Spēt apstāties un pateikt “NĒ!” 

Grūtības atteikt citiem palīdzību nereti ir saistītas ar pārmērīgu fokusu uz citu cilvēku vēlmju apmierināšanu uz paša apmierinātības rēķina ‒ lai izvairītos no citu dusmām, lai nenodarītu sāpes, lai izvairītos no vainas un savtīguma izjūtas, neskatoties uz to, ko tas „maksās” pašam. Citreiz pateikt “nē” traucē bailes no atraidījuma, pārmērīgs uzsvars uz citu sniegto atzinību un atzīšanu vai iekļaušanos kolektīvā. Ja atpazīstam iemeslus, kādēļ sakām “jā” brīžos, kuros patiesībā vēlētos teikt “nē”, ir iespējams izvēlēties labāko rīcības variantu. Būtu svarīgi apzināties, ka ikviens “jā”, ko sakām, vienlaikus ir arī “nē”, teikts kādām citām svarīgām vērtībām. Un otrādāk ‒ arī sāpīgais “nē” vienlaikus ir “jā” kaut kam svarīgākam, skaidro I. Lietaviete. Būtiski ir definēt savus mērķus un saskaņā ar tiem izdarīt izvēles. Jāatzīst, ka ir arī cilvēki, kuriem darbā iegūtais statuss ir dzīves (un pašvērtējuma) kodols. Līdz ar to šo cilvēku grupu būtu grūti pārliecināt atteikties no “darbaholisma” un veltīt laiku kaut kam citam.  

Veselības monitoringa dati parāda, ka biežāk ar grūtībām rast līdzsvaru starp darbu un atpūtu saskaras gados jaunāki cilvēki. Piemēram, vecumā no 18 līdz 24 gadiem 18% norādīja, ka kopumā viņiem izdodas sabalansēt darba un atpūtas režīmu, tomēr citās vecuma grupās šādu atbildi sniedza 26% līdz 37% respondentu. Tāpat jaunieši biežāk norādījuši, ka reti vai arī nekad netiek galā ar darba un atpūtas līdzsvara rašanu. I. Lietaviete skaidro, ka šiem secinājumiem atbilst arī citviet veikti pētījumi, parādot, ka, lai arī jaunie darbinieki vēlētos veselīgu līdzsvaru starp darbu, atpūtu un privāto dzīvi, tomēr bieži vien to nespēj sasniegt, jo ir pārņemti ar trauksmi par savas karjeras tālāku attīstību un konkurētspējīgu vietu darba tirgū, kas liek viņiem strādāt un mācīties nesamērīgi daudz. Tāpat jaunībai piemīt ideālisms, azartiskums, lielāka atvērtība eksperimentiem un riskam. Līdz ar to atpūta nereti tiek uzskatīta par kavēkli ceļā uz sasniegumiem vai arī tiek vilkta vienādības zīme starp atpūtu un slinkošanu, kas nav taisnība.

Tāpat psiholoģe piebilst, ka darba un atpūtas līdzsvara saglabāšanu apgrūtina arī bērnu ienākšana ģimenē (īpaši tas attiecas uz sievietēm), kā arī sociālekonomiskie apstākļi (izglītības trūkums, zemi ienākumi un tml.), kas liek strādāt nesamērīgi daudz. Turklāt pandēmijas izraisītā situācija šos riska faktorus tikai paspilgtina.

Jāattīsta prasme “baudīt”

Standarta atbildes tam, kā atgūt veselīgu līdzsvaru starp darbu un atpūtu, nav. Kognitīvi biheiviorālās terapijas pieejā svarīga ir cilvēka pamatpārliecība un kļūdaino iekšējo likumu atpazīšana un pārstrāde, jo tie uztur pārstrādāšanās “riņķa danci” (piemēram, “ja es izpildīšu visu, ko no manis sagaida (un ko sagaidu no sevis), es būšu vērtīgs”). Būtiski ir pievērst uzmanību emocijām, kas iet kopsolī ar pārstrādāšanos (bailes no reputācijas zaudēšanas un tikt “atmaskotam” nekompetencē (tā saucamais viltvārža (imposter) sindroms), vainas sajūta, neveselīga konkurence, bezpalīdzīga “upura” pozīcijas ieņemšana). Nereti cilvēkiem, kuri regulāri pārstrādājas, vienlaikus ir vērojami arī izteikti traucējumi gūt baudu no citām dzīves jomām, līdz ar to darbs kļūst par hiperkompensāciju. Baudīt ‒ arī tā ir prasme, ko nepieciešams attīstīt, uzsver I. Lietaviete.

Reizēm līdzsvara izjukšanas iemesli nav jāmeklē tik dziļi, bet ir nepieciešams pielietot konkrētas stratēģijas laika plānošanai un skaidrāku robežu novilkšanai. Piemēram, neļaut pelnītajām brīvdienām pārvērsties par nepadarīto darba pienākumu pabeigšanas dienām, neatbildēt uz e-pastiem ārpus darba laika, ieplānot laiku ģimenei (piemēram, apņemšanās četrus vakarus nedēļā vakariņot kopā), atcerēties arī par sevi pašiem (piemēram, ik dienas paredzēt laiku pastaigai un tml.). Nereti var nākties vienoties par darbu izpildes termiņu pārcelšanu uz vēlāku laiku, tik ļoti neraizējoties par reputāciju. Galu galā, speciālists, kurš nav “izdedzis” un prot parūpēties par savām vajadzībām, nereti tiek cienīts vairāk un uztverts kā profesionālāks savā jomā. Līdzsvars ir atslēgas vārds daudzās dzīves jomās, arī mentālajai veselībai.

BENU Aptiekas Veselības monitoringu veic BENU Aptieka sadarbībā ar tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centru SKDS, aptaujājot 1005 Latvijas pastāvīgos iedzīvotājus vecumā no 18 līdz 75 gadiem. 

Foto: publicitātes

TOP Komentāri

avatar