Adoptējot dzīvnieku, tu palīdzi vismaz vienai dvēselītei šajā pasaulē. Pieredzes stāsts

Ja ir vēlme un pārliecība, ka tā nepāries pāris mēnešu laikā, nav jābaidās un jādodas uz patversmi iepazīties ar dzīvniekiem, kuri šobrīd meklē mājas – tā saka Zaiga Vaišļa, QA inženiere uzņēmumā “Dynatech”.

Zaiga vienmēr ir augusi vidē, kur bijuši dzīvnieki – dzīvojot ar vecākiem Rēzeknē un viesojoties pie vecvecākiem laukos. Lauku mājsaimniecībā bijuši divi suņi, viens no tiem, Ārčijs, vācu aitu jauktenis, ticis adoptēts Rēzeknes patversmē. Tā bija viņas pirmā saskarsme ar dzīvnieciņu, kurš lielāko dzīves daļu nodzīvojis patversmē. Mīlestība pret Ārčiju radīja vēlmi palīdzēt vēl kādam, tā vecāku dzīvoklī uzradās sākumā Rokijs, un laiciņu vēlāk – Bella. Ar dzīvniekiem viņa ir uz “tu”.

Pirms aptuveni diviem gadiem, kad Latviju piemeklēja Covid-19 pandēmija, Zaiga, jau dzīvojot Rīgā, adoptējusi kaķenīti Jeti: “Es toreiz dzīvoju viena pati, sākās kovids, mājsēžu laiks, man bija ļoti vientuļi. Jutu iekšējas skumjas un iespējamas depresijas tuvošanos. Tā kā esmu liela dzīvnieku mīle, sāku apsvērt ideju par kaķa paņemšanu.” Zaiga skaidro, ka par suņa iegādi neesot toreiz domājusi, jo šiem dzīvniekiem nepieciešama lielāka uzmanība nekā kaķiem. “Zināju, ka kādā brīdī būs atkal jāuzsāk darbs birojā, tāpēc ar to rēķinājos,” teic kaķa īpašniece.

Vecāki meitu ir audzinājuši palīdzēt tiem, kam palīdzība nepieciešama, tāpēc, jautājot par to, kāpēc prioritāte tika sniegta dzīvnieciņam no patversmes, viņa atklāj: “Ir ļoti daudz dzīvnieku, kam nepieciešamas mājas un es neuzskatu, ka kaķis pa daži simti eiro ir labāks vai sliktāks par to, kas paņemts no patversmes.” Meklējot savu “īsto”, viņa uzgāja Auces dzīvnieku biedrību, kuras mājaslapā ieraudzīja mazu kaķenīti ar lielām acīm, kas bija vien pāris mēnešus veca: “Uzreiz sapratu, ka tas ir mans kaķis.”

Ceļš līdz adopcijai gan nebija bez sarežģījumiem. Sākotnēji Zaiga saņēmusi ziņu, ka kaķenīti jau kāds rezervējis. Tomēr, kad sieviete piezvanījusi biedrībai pēc aptuveni nedēļas, noskaidrojies, ka jaunie īpašnieki tomēr pārdomājuši un Zaiga uzreiz braukusi pakaļ savam jaunajam mājdzīvniekam. “Man bija regulāri jāraksta un jāvaicā, lai dabūtu atbildi par to, vai kaķenīte adoptēta jau, vai tomēr ne. Tas ir diezgan raksturīgi patversmēm, jo darba apjoms tiem darbiniekiem ir milzīgs un kaut kas var arī aizmirsties. Ja vēlies dzīvnieku, tad tu esi tas, kuram jābūt ieinteresētam un gatavam komunicēt vairāk. Par to nav jādusmojas, tas vienkārši jāpieņem kā pašsaprotams fakts.”

Kaķenīte Jete neesot perfekta, bet ar viņas veselības problēmām var sadzīvot: “Pirmais priekšstats bija tāds – maza, pūkaina un ar lielajām acīm skatās tieši dvēselē. Bet viņa agrā vecumā bija pārslimojusi kaķu mēri, līdz ar to viņa daudz ko nedrīkst ēst, ir mazliet neveikla, piemēram, skrienot kājiņas mēdz iet krustā. Tās ir lietas, ko bildēs neieraudzīsi, bet, klātienē satiekoties, tu par to noteikti uzzināsi.”

“Esmu pamanījusi, ka reti kurš vēlas dzīvniekus, kam ir kādas slimības vai traumas. Piemēram, ja nav kādas ķepiņas vai acs, visdrīzāk, viņu neviens nepaņems. Tāpat dzīvniekus gados neviens īsti nevēlas ņemt sev mājās. Par to domāt ir ļoti sāpīgi,” saka Zaiga. Laukos savulaik ģimene pieņēmusi gados vecu vācu šķirnes jaukteni, kurš izrādījies lielisks mājas draugs. Pašlaik viņa apsver domu paņemt vēl vienu kaķi, kurš zaudējis redzi.

Sieviete spriež, ka lielākās cilvēkus bažas, pieņemot mājās dzīvnieku, ir, ka tas varētu kaut ko sabojāt, saskrāpēt vai sadīrāt. Bet viņa iedrošina – ar vienkāršu apmācību visu var risināt un novērst. “Rēzeknē man bija divi suņi – Rokijs un Bella.. Abi no patversmes. Pirmais kā jau puika gribēja visur iezīmēt savu teritoriju. Bet to var atrisināt, iemācot sunim prasīties un iet ārā. Sākumā tas ir mokoši, jo jāseko visu laiku līdzi un, kā viņš vēlas pacelt kāju, tā jānes ārā. Bet ar laiku dzīvnieks iemācās,” skaidro Zaiga. Vēl sieviete iesaka suni jau no bērnības vest pie citiem cilvēkiem un dzīvniekiem, lai dzīvnieks pierastu un pieaugušā vecumā nebūtu agresīvs. Runājot par kaķiem, Zaiga atzīst, ka šie dzīvnieki mazāk padodas apmācībai, bet “mūsdienās ir dažādi līdzekļi, kas domāti sienām un dīvainiem, lai atvairītu kaķus.”

Adoptējot dzīvnieku, Zaiga saka, ka “ir sajūta, ka palīdzu kādai mazai dvēselītei šajā pasaulē”. Jau bērnībā viņa vēlējusies glābt uz ielas palikušos dzīvniekus un uzsver, ka bez pajumtes palikušie ir visuzticīgākie draugi: “Esmu pamanījusi, ka dzīvnieks, kuru paņem no patversmes, sākumā šķiet bailīgs vai agresīvs, bet ilgtermiņā ir daudz uzticīgāks. Viņš tev ir pateicīgs. Arī mans kaķis man ir labākais draugs – nāk man visur līdzi, guļ blakus. Esmu pamanījusi, ka, ja iegādājies kaķi, kurš no mazām dienām lutināts, dzīvojis siltā gultiņā, barots ar labāko barību, viņš mēdz būt ļoti pats par sevi, protams, arī te ir izņēmumi.”

Zaiga iesaka tiem, kuriem nav dzīvnieku, nebaidīties un apskatīties, kādi mīluļi pašlaik ir patversmēs: “Ja gribas un ir pārliecība, ka tā gribēšana nepāries pēc mēneša, diviem, tad noteikti jāņem. Pirms tam ieteiktu veikt izpēti, vai iepazīties ar sugas aprakstu, ja ir vēlme paņemt šķirnes dzīvnieku, tāpat padomāt par mājokļa iekārtošanu un kas tajā būtu jāpasargā, kamēr dzīvnieks ir maziņš. Galvenais saprast, ka tas dzīvnieks ir tavējais. Un to katrs sapratīs pats.”

Foto: publicitātes