Vai mūsu skolas ir gatavas bērniem ar UDHS?

Pasaules Veselības organizācijas dati liecina, ka vidēji 5-10% bērnu ir uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (UDHS). Tas nozīmē, ka gandrīz ikvienā klasē vai bērnudārza grupā ir vismaz viens bērns ar UDHS, kura galvenās izpausmes ir neuzmanība, impulsivitāte un hiperaktīva uzvedība. Ja traucējumi netiek savlaicīgi pamanīti un bērns par savām grūtībām saņem sodu, nevis palīdzību, tas var rezultēties ar nevēlamu uzvedību. Tajā pašā laikā jāņem vērā, ka klasē nereti mācās 20 un pat 30 bērni un pedagogi saskaras ar lielu slodzi, kas būtiski apgrūtina situāciju. Strādājot ar bērniem ar UDHS, liela nozīme ir gan vecāku un pedagogu sadarbībai, gan dažādiem atbalsta instrumentiem, kas palīdz izprast UDHS un sniedz konkrētus ieteikumus.

UDHS nepamatoti tiek uzskatīts par apzināti sliktu uzvedību

UDHS iespējams atpazīt jau pirmsskolas vecumā – bērniem ir izteikta hiperaktivitāte, nespēja nosēdēt mierīgi, ir grūtības ar uzmanības noturību, biežāk gadās “aizsapņoties” u.tml. Nereti UDHS ir vieglāk pamanīt tieši grupā, salīdzinot bērnu uzvedību, bet var būt daudz grūtāk atpazīt mājās, ja ģimenē ir viens bērns. Savlaicīgi veicot psiholoģisko novērtējumu un identificējot galvenās grūtības, ko piedzīvo bērns ar UDHS, iespējams izstrādāt ieteikumus gan pedagogiem, gan vecākiem, lai bērns varētu uzsākt skolas gaitas arī klasē, kurā mācās daudz bērnu. Ja nespējam saskatīt problēmu un UDHS nepamatoti uzskatām par apzināti sliktu uzvedību, bērni nesaņem vajadzīgo atbalstu, kas viņiem liedz realizēt savu potenciālu. Ikvienam bērnam ir stiprās puses un lietas, pie kurām vajag piestrādāt vairāk – psihologu, vecāku un pedagogu kopējais uzdevums ir pamanīt šīs grūtības savlaicīgi un sniegt atbalstu. 

Atcerēties, ka izglītības procesa centrā ir bērns

Latvijā ir daudzi pedagogi, kuri ļoti labi izprot UDHS, aktīvi meklē informāciju un pilnveido zināšanas, taču kopējā noslodze ir ļoti augsta un likumsakarīgi, ka ne visiem pietiek laika informācijas meklēšanai. Šeit var iesaistīties arī izglītības iestādes vadītājs, piemēram, piesaistot psihologu un organizējot pedagogiem apmācības, iegādājoties atbilstošu literatūru u.tml. Jo lielāku atbalstu saņem pedagogi, jo vieglāk viņiem to sniegt bērniem. Nozīmīgs pilnveidotā mācību satura un pieejas īstenošanas princips ir iekļaujošas izglītības pieeja, un tās kontekstā jādomā arī par bērniem ar UDHS un pedagogiem, kuri strādā ar šiem bērniem. Viens no atbalsta instrumentiem ir arī grāmata vecākiem un pedagogiem “Saprast UDHS”, kuras autore esmu un ko izdevusi izdevniecība “Skolas Vārds”. Tā palīdz dziļāk un vienkāršāk izskaidrot, kas ir UDHS, un atcerēties, ka visa centrā ir un paliek tieši bērns.

Vecāku un pedagogu sadarbības nozīme

Nenoliedzami, būtiska loma ir arī vecākiem, viņu gatavībai pieņemt un atzīt situāciju un sadarboties ar pedagogiem. Pie manis vēršas ļoti daudzi vecāki, kuri ir apzinājušies, ka bērnam ir UDHS un ir gatavi aktīvi iesaistīties, tomēr ir arī situācijas, kad pedagogi cenšas norādīt uz UDHS pazīmēm, bet saskaras ar kategorisku vecāku noliegumu. Un patiesībā arī šāda vecāku reakcija ir saprotama, jo ikvienam no mums gribas, lai mūsu bērni ir veseli, lai viņiem viss būtu kārtībā, tāpēc situācijā, kad rodas aizdomas par UDHS, noliegums ir dabiska pirmā reakcija. Svarīgi apzināties, ka gadījumā, ja bērnam ir UDHS, ir jāmainās apkārtējai videi, nevis bērnam – videi jākļūst pieņemošākai, pozitīvākai un atbilstošākai, un tas iespējams tikai tad, ja vecāki un pedagogi izprot šos traucējumus un cieši sadarbojas.

Necensties ielikt visus bērnus vienā rāmī

UDHS maina gan vecāku, gan pedagogu ikdienu. Skolā nereti var veidoties situācija, kad vienā klasē mācās vairāki bērni ar dažādiem traucējumiem, piemēram, ar UDHS, ar autiskā spektra traucējumiem vai kādiem mācīšanās grūtību traucējumiem, piemēram, disleksiju. Tas prasa pedagogu domāšanas maiņu – no cenšanās ielikt visus bērnus kādā noteiktā rāmi, jāpāriet uz piemērotākās atbalsta metodes atrašanu. Tas nav vienkārši, taču ir virkne atbalsta instrumentu – jau pieminētā grāmata par UDHS, Valsts izglītības satura centra veidotie bezmaksas materiāli, dažādi metodiskie materiāli un vebināri par iekļaujošo izglītību. Protams, sākumā tas prasa papildus darbu – iepazīties ar šo informāciju, saprast, kas ir piemērotākais attiecīgajā situācijā u.tml., taču aiz katra veiksmīga bērna (arī tiem, kuriem ir kādi traucējumi vai grūtības) stāv vismaz viens pieaugušais, kurš sākumā šim bērnam ir noticējis, un esmu pārliecināta, ka šis pieaugušais var būt arī pedagogs.

Izcelt labo un nekoncentrēties uz slikto

Gan vecākiem, gan pedagogiem ir ļoti liela ietekme uz bērnu, kas nes līdzi arī milzu atbildību – ja pievērsīsim uzmanību tikai negatīvajam un bērnam visu laiku teiksim, ka viņš ir palaidnis, tas patiešām var rezultēties uzvedības traucējumos un vēlāk jau arī antisociālā uzvedībā, kas turpināsies arī pusaudžu un pieaugušā vecumā. Kuru vilku vairāk barosim, tas arī kļūs stiprāks. Ja pievērsīsim uzmanību labajam, stiprajām pusēm, kas ir katrā bērnā, arī pozitīvie rezultāti neizpaliks. Un reizēm tas nemaz neprasa daudz, piemēram, pateikt “cik labi, ka tu pacēli roku, pirms uzdevi jautājumu”, “ļoti labi, ka tu nodevi darbu laikā” u.tml. Būsim godīgi, uzslavas pozitīvi iedarbojas ne tikai uz bērniem, bet arī uz mums, pieaugušajiem, motivējot mūs pacensties vēl vairāk.

Sadalīt uzdevumus pa soļiem vai atvēlēt darbam ilgāku laiku

Runājot par citiem konkrētiem ieteikumiem pedagogiem, jāņem vērā, ka nav vienas zeltas formulas, kas derēs visiem bērniem. Katra situācija ir atšķirīga, taču bērniem ar UDHS bieži vien ir grūtības ar atmiņu, proti, ir vāja, slikta darba atmiņa, kas saistīta ar uzticētā uzdevumu izpildi. Tāpēc būtu svarīgi izvairīties no ļoti garām un sarežģītām instrukcijām. Saņemot sarežģītu uzdevumu, bērni ar UDHS vienkārši nespēj tam izsekot, tā nav tīša nepaklausība. Kā to risināt? Svarīgas norādes neteikt tikai mutiski, bet uzrakstīt arī uz tāfeles, ideāli, ja uzdevumu sadala pa soļiem. Piemēram, atrast matemātikas grāmatu, atšķirt 67. lappusi, atrast 3. uzdevumu utt., kā arī pienākt un palīdzēt uzsākt tā izpildi. Ja uzdevums būs sadalīts pa soļiem un uzrakstīts, bērns jebkurā brīdī varēs vēlreiz ielūkoties veicamajos soļos, un, ja nepieciešams, sākt no sākuma. Bērniem ar UDHS ļoti bieži ir pazeminātas vadības funkcijas, kas nozīmēs arī grūtības uzsākt kādu darbu vai uzdevumu – ja pedagogs palīdz ar uzsākšanu, ar darba struktūru, ar atslēgas vārdu iekrāsošanu u.tml., tālāk bērnam jau ir vieglāk darboties pašam. Reizēm var palīdzēt arī ilgāks darbam atvēlētais laiks, bet tas tiešām būtu jāskatās individuāli, jo UDHS ir spektra traucējumi – nebūs divu vienādu bērnu ar vienādām grūtībām.

Attiecīgi arī instrumenti un atbalsta mehānismi bērniem ar UDHS būs ļoti dažādi, tomēr ir arī kopīgie aspekti – nepieciešamība mainīt izpratni par UDHS un mūsu attieksmi pret šiem bērniem un viņu vecākiem. Uzmanības deficīta sindroms nenozīmē, ka vecāki šim bērnam ir veltījuši pārāk maz uzmanības, tāpēc viņi noteikti nav pelnījuši nosodījumu. Un tieši tāpat aicinu vecākus būt saprotošiem situācijās, kad pedagogs vērš uzmanību iespējamām UDHS pazīmēm. Grāmatā “Saprast UDHS” ir iekļauts neliels skrīninga instruments, ko pedagogi vai vecāki var aizpildīt, lai saprastu, vai novērotās grūtības un uzvedība ir UDHS raksturīga, kas ir labs solis, ar ko sākt. Pēc tam jau var griezties pie speciālista, lai saprastu, vai bažas ir pamatotas, vai aiz uzvedības tomēr slēpjas kas cits. Tāpat grāmatā ir arī virkne praktisku padomu un ieteikumu, ko var izmantot gan darbā klasē, gan mājās. 

Foto: publicitātes