Streiča izstāde “Līdz rudenim vēl tālu”

Kinorežisors dzimis 1936. gada 26. septembrī Daugavpils apriņķa Preiļu pagasta Anspokos. Karš izpostīja ģimeni, Jānis agri kļuva bārenis un viņa skolas gadi ritēja Preiļu novada Gaiļmuižā. Jau kopš bērnības viņš vēlējies kļūt gleznotājs.

1951. – 1955. g.  Rēzeknes Pedagoģiskajā skolā zīmēšanas skolotājs JakovsBeketovs jauneklim atklāja pirmos aroda noslēpumus un mudināja mācīties tālāk. Šīs prasmes viņam noderējušas visas viņa dzīves laikā. Studenta gados viņš pelnīja iztiku, gatavojot dekorācijas amatieru teātriem un taisot plakātus klubiem un uzņēmumiem.

Neskatoties uz daudziem talantiem, par lielo J. Streiča  aizraušanos kļuva teātris, kas pārauga mīlestībā pret kino.  Viņa filmu vizuālais ietērps ir pārsvarā J. Streiča paša diktēts un vadīts gandrīz visās 20 mākslas filmās, no kurām visspilgtāk izceļas pirmā Latgales mākslas filma “Cilvēka bērns”. Latgales ,,Cylvāka bārns” kļuva atjaunotās Latvijas pirmā filma, tūdaļ gūstot lielu starptautisko atzinību. Tās tapšanu J. Streičs ir aprakstījis savā  jaunajā, 2012. gada “Dienas” godalgotajā grāmatā  ,,1991 – tas garais cilvēkbērna gads.”

1970. gadā Jānis Anmanis, būdams mākslinieka asistents kinostudijā, uzzinot par režisora aizraušanos, mudināja viņu atsākt gleznošanu. Un nu jau gandrīz desmit gadus Jānis Streičspiedalās izstādēs un plenēros kopā ar saviem draugiem, māksliniekiem.

Atšķirībā no kolēģiem J. Streiču neapbēdina, ka profesionālajai kinomākslai Latvijā vairs netiek piešķirta tik liela vērība, kā agrāk.  Viņš rod sirdsprieku glezniecībā, rakstniecībā un Latvijas Zinātņu akadēmijas aktivitātēs, rakstot un lasot lekcijas par Letonikas tēmām.

Izstādei J. Streičs ir devis nosaukumu “Līdz rudenim vēl tālu”, domājot ar to ne gadalaiku, bet gleznotāja meistarību, līdz kuras briedumam viņam pēc paša pārliecības ejams vēl tāls ceļš. Bet ir jauki būt skolniekam dzīves labākajos gados, jo skaistus tos dara ne gadu skaits, bet laime būt izcilo latviešu gleznotāju māceklim.

Foto: publicitātes