Iekāpt upē, kas aiztecējusi, sastapt cilvēkus, kuru vairs nav

Mežsaimniecības inženieri interesē vēsture

Grāmatas autors S.Bērziņš ir krustpilietis. Beidzis Sūnu pamatskolu, Jēkabpils 3. vidusskolu, LLU Meža fakultātē izstudējis par mežsaimniecības inženieri. Pašreiz ir individuālais komersants un arī novadpētnieks.

   Spodris atzīst, ka pirms darba uzsākšanas zinājis par Krustpils dibināšanu, bijis pētījis 1937.gada notikumus Krustpils novadā, ziņas par sabiedriskajām aktivitātēm 19., 20. gs. mijā, kas saistās ar Indriķi Stukulu un pārējiem tā laika aktīvistiem, par Pirmo Pasaules karu šajā apkaimē ziņas ieguvis no Jāņa Amata izdotās grāmatas. Lasīti raksti par Krustpils atbrīvošanu brīvības cīņās, notikumiem brīvvalsts laikā Krustpils pilsētā. Ļoti daudz devis Jēkabpils vēstures muzeja darbinieku savāktais.

   „Lielākā daļa materiālu bija Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, arī tās mājas lapā daudz ko varēja atrast. Meklējot vietvārdus, dažādas personas, daudz varēja uziet. Nācās filtrēt visdažādāko informāciju.”

 „Zināšanu trūkums rada mītus”

Tā atzīst novadpētnieks. „Mēs dzīvojam apkārtnē, ko nevaram uzskatīt par anonīmu. Tai ir jāpiešķir kaut kāda vērtība, kaut kāds stāsts, kaut kāda leģenda. Ja nav stāsta, kas saglabājies, piemēram, no I pasaules kara, mēs to izdomājam paši. Tad veidojas situācija, ka patiesība paliek tā kā bārenīte.” Piemēram, ir dažādas versijas par Rogāļu akmeni, Kūku pagasta nosaukumu, Atašienes nosaukumu, arī Marinzejas ezera nosaukumu, 1919.gadā par Pētera Stučkas bēgšanu no Rīgas uz Maskavu. Mīti ir dažādi, ja tos grib samērot ar patiesību, tad izrādās, ka realitātē tā nemaz nevarēja notikt!

 „Iekāpt upē, kas aiztecējusi, sastapt cilvēkus, kuru vairs nav”

„Par visiem ievietotajiem materiāliem nevar apgalvot, ka tie ir pilnīga patiesība, jo vienmēr būs kāds fakts, kas ir grāmatas autora interpretācija. Pētot es sastapos ar to, ka Kārlis Ulmanis ir vērtēts pretrunīgi. Pirmkārt, viņš ir ļoti pozitīvi vērtēts, daudz izdarījis, viņa patriotiskais gars vēl dzīvo mūsu vecākās paaudzes cilvēkos. Otrkārt, viedoklis ir pretējs, teikts, ka K. Ulmaņa darbība bijusi kaitnieciska. Es savā darbā esmu pret vēsturiskām personībām esmu centies izturēties neitrāli. Partejisku un emocionālu attieksmi neesmu paudis.

    Turpinot darbu, radās jautājums, ja kaut kādiem vēsturiskiem faktiem pietrūkst informācijas, bet gribas, lai par to konkrēto vietu būtu stāsts, ko darīt? Tad nāk brīvais fantāzijas lidojums. Jābūt godīgam pret to cilvēku, kas šo informāciju saņem, un jāpasaka, ka tas ir liriskais stāsts, autora viedoklis, viņa iztēle.

    Mani ļoti aizrāva tas, ka bija vairāki cilvēki, kuri nākuši no Krustpils novada mežainā apvidus un ieguvuši atpazīstamību plašajā pasaulē, lielākajās Eiropas pilsētas. Kaut vai Aija Bertāne, viņas dzīvesbiedrs Raimonds Dunkers un citi.

    1891.gada vasarā konservatorijas jaunais pasniedzējs Jāzeps Vītols devās uz Mežmuižu, pie Trepes stacijas. Viņš ieradās pēc Jurjānu Andreja uzaicinājuma vākt latviešu tautas dziesmas. Krustpils apkaimē J. Vītols savāca 107 tautas dziesmas!

    Pēdējās nodaļas nosaukums ir „Iecerētais nepiepildītais”. Ulmaņa laikā bija paredzēts būvēt vilcienu uz visām apdzīvotām vietām Latvijā. Tas ietu arī caur Krustpili. Grāmata beidzas ar 1940.gada 17. jūniju.”

   Sveicēju vidū pirmais bija Krustpils novada domes priekšsēdētājs Kārlis Pabērzs. Viņš uzsvēra, ka šī grāmata vēsta par to kā ļaudis dzīvoja senos laikos, kā iekopa zemi, gāja karot, sargāja savu dzimteni. Lai gan vēsturiskās teritorijas ir mainījušās, autors ir devis plašu informāciju par Krustpils novadu. Ļoti atbilstošas rindas sveicienam bija atradis  Jēkabpils mērs Raivis Ragainis: „Kā Iekāpt upē, kas aiztecējusi? Kā redzēt pļavu, kas sen jau noziedējusi? Kā sastapt cilvēkus, kuru sen vairs nav? Spodris mums ir iedevis šo iespēju – paskatīties atpakaļ, kādi mēs esam bijuši, kā esam dzīvojuši, kā viss, kas ir, ir tapis.” Ragaiņa kungs vēlēja autoram spēku un enerģiju, lai ne tikai pabeigtu iesākto, bet arī padomātu par to, ka Jēkabpilī ir daudz par ko rakstīt. „Lai radošā doma nepazūd!”

„Arī vēsturei ir jābūt interesantai”

Uz pasākumu bija ieradies arī profesors Juris Urtāns. Viņš sacīja: „Viss ir jāpārvērtē. Tiek uzskatīts, ka vēstures nav. Tā sauktā vēsture ir dekonstrukcija. Vēsture ir tikai tas, kas ir mūsu galvās. Tad jau nevar būt vēstures zinātnes un zinātnieku?! Vēsture ir māksla. Bet mākslai vis kaut ko var pielikt klāt. Ir teiciens, ka vēsturi raksta uzvarētāji, bet folkloru sacer zaudētāji. Šobrīd Latvijā mēs esam pa vidu vēstures un folkloras stadijai. Vēsturniekam jāraksta sausi, pamatīgi, ar atsaucēm. Lai tu būtu pareizs vēsturnieks, tev jāraksta neinteresanti. Ja Spodra grāmata ir interesanta, tad viņš nav vēsturnieks?! Tas nesaskan… Arī vēsturei ir jābūt interesantai.”

„Radīt grāmatu ir grūts darbs”

Lielu darbu pie šīs grāmatas tapšanas ir pielikusi arī rakstniece Lūcija Ķuzāne. Viņa teica: „Svētku brīdis ir jauks. Radīt grāmatu ir sasodīti grūts darbs. Man liekas, ka mēs, kas radām grāmatas, esam kā brīvprātīgi vergi. Airējam laiku, bet nezinām, vai nokļūsim krastā. Spodrim bija savākts milzīgi daudz materiālu. Tas prasa lielu pacietību.

    Kad es pirmo reizi ieraudzīju pusgatavo manuskriptu – milzīgu papīru kaudzi, neticēju, ka to var tik ātri pārvērst grāmatā. Teicu, ka te vēl ir daudzu gadu darbs. Ja to dara neatlaidīgi, pacietīgi, pa kripatiņai, var padarīt. Un rezultātā ir grāmata!

   Es veidu korektūru, pirms pārrakstīšanas uz datora, izteicu komentārus un savu viedokli. Kur manīju, palaboju gramatiskās un stila neprecizitātes. Uz atsevišķas lapas rakstīju, ko domāju, ko, manuprāt, vajadzētu mainīt, ko darīt citādāk. Protams, izmainīt cita cilvēka manuskriptu es nedrīkstu. Galīgo korektūru nelasīju. Ceram, ka izdevniecībā Rēzeknē ir korektors.

     Labi, ka grāmata iznāk šādā variantā, kad notikumi beidzas ar 1940. gadu. Ja grāmata ir pārāk liela, lasītājs zaudē interesi. Autoram jāstrādā pie izdevuma 2. daļas. Lai nākošgad ap šo laiku varam piedzīvot atvēršanas svētkus. Palika vēl neizmantots materiāls no šīs pašas daļas, bet pie tā vēl cītīgi jāpiestrādā.”

 „Grāmata kā domu laiva, kas peld un aicina lasītāju iekāpt”

Tā atzina pasākuma vadītāja. „Ja grāmatai varētu piešķirt nomināciju „krusttēvs”, tad es varētu kalpot par vienu no nominantiem,” sacīja autora draugs un domu biedrs Gundars Kalve. „Grāmata ir tapusi aptuveni divu gadu laikā! Spodris parādīja savāktos materiālus un vaicāja: ko darīt? Ieteicu pavaicāt profesoram J. Urtānam, kuram ir liela pieredze. Ierosināju manuskriptu aizsūtīt elektroniski rakstniecei Annai Skaidrītei Gailītei. Kura teica, ka, kā iesākusi lasīt, tā nevarējusi atrauties, līdz manuskriptu izlasījusi līdz galam. Tas liecināja, ka grāmata ir saistoša. Nākošais solis bija meklēt, kas šo informācijas gūzmu varētu piekoriģēt un pielabot. Es ieteicu L. Ķuzānes kundzi. Tas ir neaptverami, ka septiņu, astoņu mēnešu laikā viņa to paveica. Iznāca grāmata, kas kā atvars, rauj iekšā lasītāju.”

     Līdzīgās domās ir rakstniece Anna Skaidrīte Gailīte. „Es biju pirmā lasītāja, kas šo darbu izlasīja. Es devu autoram savu uzmundrinājumu. Sacīju, ka materiāls ir unikāls un plašs. Būtu noziedzība to neizdarīt līdz galam un neizdot. Šajā grāmatā ir viss – gan vēsture, gan māksla, gan literatūra. Autoram ir laba valoda. Nevajadzētu vairīties no savām emocijām un komentāriem, jo tas padara grāmatu labāku un saistošāku, „rozīnīte” no preses izdevumiem pavīd un atsvaidzina tekstu, bagātina, rada intrigu. Man patika vietvārdi. Es tos izgaršoju. To māju sen vairs nav. Nav pat krāsmatu, bet vietvārdi ir iznākuši no pagātnes, un mēs tos varam baudīt. Grāmata ir brīnišķīga dāvana mūsu pilsētai, Krustpils novadam un visai Latvijai!”

    Palasot un pārlapojot S.Bērziņa grāmatu, man to gribētos dēvēt par enciklopēdiju par Krustpils novadu. Un es šo grāmatu lasīšu kā enciklopēdiju (jā– citādu, neparastāku, māksliniecisku) , nevis kā vieglu romāniņu, ko var izraut cauri divās trijās dienās. Vispirms izvēlēšos to, kas man dotajā brīdī interesē, vai ir vajadzīgs, piemēram, darbā. Vai tas ir kādas vietas nosaukums, cilvēks, aktivitāte, laika posms, iestāde utt.

   Vēl mani ļoti uzrunāja atsauces. Tā ir vesela bibliotēka! Tās var izmantot ne tikai par to tēmu, par kuru rakstīja Spodris, bet par tūkstoš citām. Tie ir avīžu raksti, žurnāli, grāmatas, mājas lapas, interneta materiāli, iespējams, arī rokraksti.

   Šajā grāmatā tas nebija iespējams, bet nākamajā es silti ieteiktu izmantot arī laikabiedru atmiņas. Ceru, ka autors jau to dara. Tās grāmatu dara personīgāku. Es apbrīnoju Spodra enerģiju un darba spējas, jo pati diezin vai tiktu galā ar tik lielu materiālu kravu desmit gadu laikā! Vēlu veiksmi, intuīciju, gara modrību un stipru veselību!

Pateicības nekad nav par daudz

Pateicības vārdus autoram sacīja muzeja fondu galvenā glabātāja Iluta Bērziņa. Viņa uzdāvināja S. Bērziņam Kūku pagasta kūdras fabrikas attēlu. Tajā vietā ir bijušas novadpētnieka mājas.

    Zemessardzes 56.bataljona komandieris pulkvežleitnants Vents Kodors autoram dāvāja Zemessardzes vēstures grāmatu. Jēkabpils galvenās bibliotēkas lasītāju apkalpošanas nodaļas vadītāja Iveta Gureviča izteica ļoti atzinīgus vārdus: „Šī grāmata paliks kā kultūrvēstures mantojums nākamajām paaudzēm.” Bibliotekāre atzina, ka lasītāju interese par jauno izdevumu jau ir liela.

   Pasākuma noslēgumā Spodris Bērziņš dāvāja grāmatas gan tiem ļaudīm, kas viņam ir palīdzējuši pie tās tapšanas, gan arī tiem, kuru grāmatas viņš ir izmantojis publiskajās bibliotēkās, gan Krustpils novada domes priekšsēdētājam un Jēkabpils mēram, gan tiem Krustpils novada domes deputāti, kuri balsoja „par” līdzekļu piešķiršanu, bibliotekāriem, Krustpils garīdzniekiem un citiem novadpētniekiem.

    Grāmatu finansiāli atbalstīja Krustpils novada dome. Tā ir iespiesta Rēzeknē, SIA „Latgales druka”.

Teksts: Ligita Ābolniece

Foto: Jēkabpils domes arhīvs