Kad mirklis kļūst par vēsturi

Aloizs fotogrāfē jau no 13 gadu vecuma un ir piedalījies vairākās izstādēs kopā ar citiem amata meistariem, savai pirmajai personālizstādei mākslinieks devis nosaukumu „Krikumi”, jo tur esot pa druskai no visa.

Aloizs atceras: „Tas notika, kad apmeklēju Jēkabpils kino un foto pulciņu, ko vadīja skolotājs Valdis Sakars. Skolotājs iesākumā fotoaparātā visu noregulēja un tad deva audzēkņiem nospiest pogu. Pēc tam sacīja: „Re, cik tev skaista bilde iznākusi!” Tas radīja interesi arī pašam mēģināt aparātā visu saregulēt tā, lai tikpat labi iznāktu.” Fotografēšana kļuva par nopietnu hobiju vairāk nekā piecdesmit gadu garumā. Kādu laiku arī maizes darbs ir bijis saistīts ar šo nozari, jo Savickis strādājis par operatoru vairākās reģionālajās televīzijās. Bijis arī Glābšanas stacijas priekšnieks.

    Fotogrāfs visu mūžu zināšanas papildinājis pašmācības ceļā. Apmeklējis seminārus, fotogrāfu plenērus, aktīvi darbojies Jēkabpils fotostudijā. Viņa darbi publicēti albumā „Latgale fotogrāfijās”. Interesants bija Aloiza stāstījums, kā patiesībā tika uzņemta filma „Jaunā Jēkabpils”, kurai kadrus veidoja A.Savickis un D. Ormanis, tekstu ierunāja rakstniece L. Ķuzāne un mūziku ieskaņoja R. Kielbickis. Neiztika bez steigas un dažādiem kurioziem. Rezultātā filma ieguva 1. vietu. Aloizs ir pateicīgs Dainim Ormanim, kurš ierādīja diapozitīvu attīstīšanas mākslu. Sešdesmitajos gados nebija digitālo fotoaparātu. Lai bildes attīstītu, vajadzēja daudz laika un arī ūdens, kas tika nests trešajā stāvā pat pa desmit spaiņiem. Vienalga kino un foto pulciņa puišiem šī nodarbe bija interesanta un aizņēma lielāko daļu brīvā laika.

   Aloiza fotogrāfijas ir mūžības skarti mirkļi. Viņš ir klasiskās fotogrāfijas piekritējs, kuram nepatīk mākslīgi sameistarotas un digitāli līdz nepazīšanai pārveidotas bildes. Aloizs seko līdzi sabiedriski politiskajiem notikumiem un dokumentē arī tos. Vistuvākās ir dabas ainavas un portreti. Vērojot bildes – „Jāņu rīts”, „Pamestais”, „Zvejnieklīcis”, „Izskalotais”, „Mūžības skartie”, „Mirāža” un citas – rodas sajūta, ka pazūd robeža starp bildi un vērotāju. Šķiet, tūlīt ar nākamo soli pieiešu pie pamestas lauku mājas, iebridīšu Zvejnieklīča ūdeņos un ar roku pieskaršos milzīgajiem akmeņiem, pazudīšu biezajā miglā, mazliet kļūst neomulīgi tik izteiktā vakara blāzmā, ko gribētos dēvēt par kāviem…

     Apsveikuma vārdos Jolanta Grandāne sacīja: „Ik mirklis šajā mirklī kļūst par pagātni. Katrs mirklis kā pagātnes liecinieks nokļūst vēsturē. Katrs dabas skats, tā mainība, cilvēka mūžs arī kļūst par vēsturi. Svētīgs ir cilvēks, kas spēj šos mirkļus satvert. Ieraudzīt vairāk, nekā jebkurš no mums, tvert to, kam vienkāršs gājējs paiet garām. Cilvēks pārdomu brīžos, vērojot mākslinieka notvertos mirkļus, savā veidā šķīstās un pārdomā par augstākām vērtībām. Aloizam mājās ir ļoti daudz sešdesmito septiņdesmito gadu bilžu, kas vēl nav rūpīgi izvērtētas, sašķirotas un dokumentētas.”

     A.Savickis ir cilvēks, kas saprot nesaprotamo. Kā atminējās fotogrāfa māsa, viņš jau no bērnības bija neparasts zēns. Viņam patika daudz ko krāt un vākt. „Aloizam bija tieksme uz visu neparasto”. Tādēļ viņš saprata kādu skolas biedru, kuru citi klasē apsmēja. Aloizs uztaisīja zēna bildi, un to nopublicēja uz žurnāla vāka. Tajā pat brīdī „neglītais pīlēns” bija kļuvis gandrīz vai par varoni. Visi vēlējās ar viņu draudzēties, zēna vecāki bija pateicīgi Aloizam. Jaunais fotogrāfs izveidoja Anitas Zālītes portretu, nodēvēja „Teicamniece”. Bilde ieguva 2. vietu.

     A.Savicka amata brālis Jānis Lācis savā apsveikuma tekstā Aloizu nodēvēja par gaismas gleznotāju. Viņa bildes atgādina mazas glezniņas – sīkus gaismas mirkļus. Strādāts ir gan – 30 grādu aukstumā, gan plūdos. Bibliotēkas vadītāja Z. Rabša atgādināja pirms 25 gadiem safilmēto materiālu par Jēkabpils rajona bibliotēkām, kas kolēģu vidū guvis lielu atsaucību un sabiedriski politiskās iekārtas maiņas gados aizceļojis uz Ukrainu.

    Aloizs ir mācījies Jēkabpils 3. vidusskolā, 1969. Gadā absolvējis Aknīstes vidusskolu. Tagad dzīvo Sēlpilī, savā mājā gleznainā apvidū, kas dod iedvesmu jauniem darbiem, pie savas mīļākās upes Daugavas.

Teksts: Ligita Ābolniece

Foto: Spodra un Voldis Purviņi

Video: Inga Nestere