Pāragra tālmācība – risks izglītības kvalitātei un bērna socializēšanās prasmēm

Plašsaziņas līdzekļos izskanējusi informācija par plānotajiem grozījumiem Izglītības likumā, kas paredzētu, ka iegūt izglītību tālmācību varētu no 7. klases. Lai gan šī ideja tiek pasniegta dažādos griezumos, tās mērķis ir viens – uzsvērt kvalitatīva izglītības procesa nozīmi un to, ka katram vecuma posmam ir būtiskas atšķirības, kā arī atgādinot, ka tālmācība kā forma ir piemērota bērniem un jauniešiem no noteikta vecuma, kuriem jau ir attīstītas pašvadītas mācīšanās un digitālās prasmes. Tālmācība ir apzināts un pārdomāts lēmums, ko nereti izvēlas gadījumos, kad bērns vai jaunietis aktīvi sporto un nevar savienot treniņus un klātienes skolu, vai ir izteikts introverts un nespēj koncentrēties lielākā grupā. Mācību forma nav lieta, ko maina untuma pēc, jo atgriešanās tradicionālajā izglītības sistēmā var būt grūta gan pašam skolēnam, gan pedagogiem.

Izglītības likums paredz piecu veidu izglītības ieguves formas – klātiene, neklātiene, tālmācība, pašizglītība un izglītība ģimenē. Izvērtējot katras no izglītības ieguves formām sniegtās iespējas nodrošināt kvalitatīvas un iekļaujošas izglītības konceptu, ir secināms, ka nav iespējams pilnvērtīgi un kvalitatīvi nodrošināt obligātā izglītības satura apguvi, kā arī pamatizglītības valsts standartā noteikto mērķi un uzdevumus, mācoties neklātienē vai tālmācībā posmā no 1. līdz 6. klasei. Šajā posmā bērniem ir nepieciešama pedagoga tiešā līdzdalība un vadība.

Atslēgas vārdi viennozīmīgi ir “nodrošināt kvalitatīvu izglītības procesu”. Arī Jelgavas novada Neklātienes vidusskolas direktore Irma Sermūksle savulaik paudusi, ka “labākā izglītība, ko bērns var iegūt, ir pie skolotājiem, katru dienu ejot uz skolu.” Kvalitatīvs process tālmācībā nav iedomājams, ja bērns nav pietiekami patstāvīgs. Vairāku tālmācības skolu pārstāvji par saviem audzēkņiem saka, ka ģimenes bieži mēdz izvēlēties šo formu, lai interešu izglītību vai profesionālo karjeru varētu apvienot ar mācībām, piebilstot, ka, izvēloties tālmācību, studentam ir jābūt psiholoģiski gatavam patstāvīgai mācību vielas apguvei. Šādas situācijas nav stāsts par sākumskolas skolēniem, bet nobriedušiem jauniešiem, kuri izvēlējušies savu profesionālo ceļu un fiziski nespēj, piemēram, savienot treniņus un klātienes mācības.

Runājot par tālmācību, ir svarīgi saprast, ka šī forma prasa no skolēna daudz lielāku patstāvību, nekā klātienes mācīšanās. Mācību stundas nenotiek tiešsaistē. Tālmācība nozīmē, ka izglītības process notiek e-vidē, kur pieejami dažādi materiāli, ierakstītas video lekcijas, paškontroles uzdevumi u.tml. Skolēns ar šiem materiāliem iepazīstas patstāvīgi, sev vēlamā laikā, nevis pēc noteikta stundu plāna. Pildot paškontroles uzdevumus, skolēnam ir iespēja izvērtēt, cik labi viņš ir apguvis konkrēto vietu, un, ja nepieciešams, atkārtoti iepazīties ar tēmu. Tas no skolēna prasa gan motivāciju, gan apzinīgumu, gan briedumu – veikt visus uzdevumus, novērtēt sevi un lasīt vai skatīties ierakstus vēlreiz, ja tas nepieciešams.

Pirmajās klasēs skola nozīmē ne tikai izglītības ieguvi, bet socializēšanās pamatus un pirmās noturīgās draudzības. Būšanai skolā kopā ar skolotāju un vienaudžiem ir liela nozīme, tās iztrūkums var radīt riskus sociālajā aspektā nākotnē – attiecību veidošanā un komunikācijas prasmju jomā.

Par tālmācību nevajadzētu domāt arī kategorijā “pamēģināsim, kā sanāks”. Ja bērns šajā formā nespēs pašvadīti un kvalitatīvi mācīties, viņš būtiski atpaliks no citiem vienaudžiem. Skolēniem, kuri šobrīd nepārdomāti tiek izrauti no sistēmas, atgriešanās ierastajā mācību režīmā var radīt izaicinājumus, turklāt tas būs papildu slogs arī skolai un pedagogiem.

Kā savulaik paudusi Izglītības kvalitātes valsts dienesta vadītāja Inita Juhņēviča – tālmācība kā mācību forma ir jānošķir no mācīšanās attālināti, tomēr abos gadījumos ļoti svarīga loma ir modernajām tehnoloģijām, skolēna prasmēm pašam apgūt mācību saturu un motivācijai sasniegt noteiktus mācību rezultātus. Izglītība tālmācības formā liek skolēnam pašam uzņemties lielāku atbildību un būt daudz motivētākam, nekā apmeklējot klātienes izglītības programmu.

Mums jāapzinās, ka dažādos vecuma posmos ir atšķirīgas formas, kā nodrošināt kvalitatīvu izglītības ieguves procesu. Daudzi eksperti norāda, cik būtiskas atšķirības var būt, piemēram, starp bērniem sešu un septiņu gadu vecumā, tāpēc viena mācību forma nevar būt piemērota skolēnam, kurš mācās pirmajās klasēs, un jaunietim, kurš ir vidusskolā. Taču, neraugoties uz skolēna vecuma, mūsu uzdevums ir nodrošināt vienlīdz kvalitatīvas izglītības iespējas.

Autore: Izglītības un zinātnes ministre, pedagoģe Anita Muižniece

Foto: publicitātes