Neparastais mums līdzās – kā būvētas senākās celtnes pasaulē

Mūsdienās būvlaukumos neiztikt bez ceļamkrāniem, iekrāvējiem un automašīnām, bet pirms vairākiem gadsimtiem nebija pieejami šādi tehnoloģiskie palīglīdzekļi. Taču tas senajiem cilvēkiem neliedza radīt iespaidīgus tempļus, pieminekļus un būves, kas vēl joprojām liek elpai aizrauties.

Dažos gadījumos būvniecībā vajadzēja tikai virvi, čaklu darbaspēku un izcilas koncentrēšanās spējas. Citos celtniecības projektos savā labā bija jāizmanto gadalaiki, izcilas prāta spējas un pat dzīvnieki, lai uz būvlaukumiem transportētu tonnām smagos akmens blokus.

Tomēr skaidrs ir viens – senās civilizācijas veiksmīgi tika galā ar jebkādiem izaicinājumiem. No Senās Ēģiptes līdz pat Klusajam okeānam – teju katrā vietā pasaulē atrodami noslēpumaini objekti.

Arī jaunajā kanāla “National Geographic” raidījumā “Seno celtnieku noslēpumi: Lieldienu sala” skatītāji varēs ielūkoties vienā no pasaules interesantākajām vietām un izzināt noslēpumus, ko glabā moai – gigantiskās akmens statujas uz salas Klusā okeāna dienvidaustrumos. Televīzijas ekrānos jau no svētdienas, 28. novembra plkst. 22.00!

Kanāls “National Geographic”, iedvesmojoties no raidījuma, iepazīstina ar apbrīnas vērtu objektu noslēpumaino tapšanas vēsturi.

Inženierijas varoņdarbs

Teju katrs ir dzirdējis par Stounhendžu – vienu no pasaules slavenākajiem un noslēpumainākajiem arheoloģiskajiem pieminekļiem. Tā sākotnējā funkcija vēl joprojām nav zināma, taču, iespējams, ka Stounhendžu radīja kā templi seno zemes dievību pielūgšanai.

Zīmīgi, ka šie akmeņi nav raksturīgi vietējai ģeoloģijai, tādēļ lēš, ka tos veda no aptuveni 220 kilometru attālās mūsdienu Velsas teritorijas. Joprojām nav skaidrs, kā tos attransportēja uz pašreizējo atrašanās vietu. Iespējams, tos pārveda ar ragavām pa ieeļļotām koka sliedēm un vilka ar virvi, ko izgatavoja no vietējo koku mizām, tās nedēļām ilgi mērcējot ūdenī. Lēš, ka akmeņu pārvietošanai bija nepieciešami vismaz 600 vīru.

Mūsdienu inženiertehniskās simulācijas liecina, ka masīvos statņus ievilka vietā un pēc tam, izmantojot akmens atsvarus, nosvēra pozīcijā. Senie cilvēki tā izmantoja izpratni par smaguma centru. Tomēr kompleksa būvniecība visnotaļ nebija vienkārša – pētnieki uzskata, ka tas tapis trīs posmos vairāku gadu simtu garumā, katru akmeni novietojot savā vietā.

No pelniem līdz 20 tonnu smagām statujām

Pasaules populārākā vulkāniskā sala nenoliedzami ir Lieldienu sala, kas atrodas teju nekurienē – 3600 kilometrus no Čīles krastiem. Galvenais salas objekts ir moai jeb akmens statujas, ko rapanujieši izcirta no apstrādājamā tufa un vulkāniskajiem izdedžiem starp 1100. un 1680. gadu. Kopumā ir uzskaitītas 887 monolīta akmens statujas, un vairāki simti no tām tika transportēti apkārt salai un atrodas uz akmens platformām.

Milzīgā smaguma pārvietošanai izmantoja kamanas ar šķērskokiem, kuras vilka ap statujas kaklu apsietām no koka izgatavotām tauvām. Būtiski, ka to pārvietošanai bija nepieciešami 180 līdz 250 vīru.

Skulptūru izveide bija pārdomāta – sākot no uzasinātiem akmens kaltiem, kurus izmantoja formas veidošanai, līdz pat virvēm, ar kuru palīdzību kontrolēja skulptūru pārvietošanu un augstumu. Laika gaitā, attīstoties tehnikai, moai statuju stils un izmēri mainījās.

Skulptūrās arī izgreba acis, dobumā ievietojot koraļļus un akmeņus. Acīm tika izvēlēta sarkanā krāsa, jo tā Polinēzijā norāda uz īpašu statusu un ir svēta. Jāuzsver, ka vienas statujas izgrebšanai piecu vai sešu cilvēku komandai bija nepieciešams gads.

Templis, kas spēj izārstēt

Slavens gan ar savu izmēru, gan ar iespaidīgajiem ornamentiem, Kailasu uzskata par vienu no iespaidīgākajiem alu tempļiem Indijā. Būtiski, ka to sāka būvēt no augšas, nevis lejas, tādējādi paātrinot celtniecību.

Šī vertikālā izrakuma veidošana saistīta ar leģendu – hinduistu karalis smagi saslima, tādēļ karaliene vērsusies pie Karaļa Šivas (Lorsh Shiva). Viņa apsolījusi uzcelt templi, ja Šiva vīram palīdzēs atveseļoties. Karalis patiešām pavisam drīz izveseļojās, tādēļ celtne bija jāuzbūvē pēc iespējas ātrāk. Neparastā lēmuma dēļ, no klints vajadzēja izgrebt 200 000 tonnu vulkānisko iežu. Visas ēkas izgrebšanai bija nepieciešami 18 gadu.

Interesanti, ka vēl joprojām īsti nav skaidrs, kas šo templi veidoja. Arheologi uzskata, ka gigantisko struktūru izgreba no viena klints gabala, kas mūsdienās būtu teju neiespējami. Celtne ir bagāta ar sarežģītiem grebumiem, piemēram, gravētiem ziloņiem, kas norāda ceļu. Skatoties no lejas, šķiet, ka šo majestātisko dzīvnieku armija tur visu templi.

Pateicoties šīm meistarīgajām skulptūrām un neticamajai tempļa inženierijai, Kailasa templi uzskata par izcilu Indijas mākslas un arhitektūras piemēru. Ja eksperti vēl spēs saprast iegrebtās valodas slēpto nozīmi, tas padarīs Kailasu par vienu no vērtīgākajiem artefaktiem uz Zemes.

Pārdomātas līdz pēdējam sīkumam – piramīdas

Ēģiptes piramīdas ir izcili arhitektūras pieminekļi. To cēlājiem bija nepieciešamas izcilas plānošanas un būvēšanas prasmes. Tieši šīs majestātiskās būves liecina par attīstītu tehnoloģiju izmantošanu, jo ar primitīviem instrumentiem tik precīzi apstrādāt un pārvietot smago granītu nav iespējams.

Zīmīgi, ka ēģiptieši mērķtiecīgi neatstāja nekādus ierakstus par to, kā viņi uzbūvēja piramīdas. Lielākā daļa eģiptologu uzskata, ka piramīdu celšanā izmantoja rampas sistēmas, ko papildināja kāpnes. Vispārējā teorija balstās uz to, ka milzīgos akmeņus izgreba no akmeņlauztuvēm, izmantojot vara kaltus. Pēc tam šos blokus vilka un pacēla nepieciešamajā pozīcijā. Zināms, ka piramīdām bija trīs celtniecības fāzes: ideāla būvlaukuma izvēle, vietas sagatavošana un smago bloku celšana. Katrs no šiem posmiem bija svarīgs, lai piramīdu celšana būtu veiksmīga.

Arī par darbaspēka veidu arhitekti vēl strīdas. Citi uzskata, ka piramīdas būvēja, izmantojot vergu darbu, toties cita teorija liecina, ka tās cēla desmitiem tūkstošu neapmaksātu, kvalificētu strādnieku. Lēš, ka tās izveidojuši pat citplanētieši vai dievi.

Tomēr skaidrs ir viens – tika izmantotas izcilas prāta spējas un apbrīnojama precizitāte.

Foto: publicitātes