Pareiza tautastērpa nēsāšana un pastalu siešana

I.Kaže pastāstīja: „UNESCO nemateriālās kultūras mantojuma fondā mūsu Dziesmu svētki ir ierakstīti trīs iemeslu dēļ: tajos dzied bez pavadījuma, notiek gājiens un dziedātāji ir tērpušies sava novada tautastērpos. Ja mēs vērojam gājienu pa Rīgas ielām, katrā novadā ir redzamas atšķirības. Kurzeme ienes lielu stabilitāti, gara spēku, enerģētiku. Kurzemieši iet kārtīgās rindās, strukturēti ar pašcieņu un pašapziņu. No Vidzemes nāk gara inteliģence. Tas atspoguļojas viņu gaitā, domāšanā un tautastērpā. Latgaliešu rindas ir vijīgas, ne visai strukturētas, plūstošas. Viņi iet ar sirsnību, brīvības sajūtu. Šī lielā tautastērpu atšķirība ir tāpēc, ka cilvēki dažādos novados ir ļoti atšķirīgi. Nav stingra kanona. Visi nav vienādi kā lietus lāses. Var rasties jautājums, kāpēc tik mazā teritorijā ir tik liela dažādība? Tas ir tāpēc, ka atšķiras zemes enerģētika un ģeoloģisko slāņu izvietojums. Tautas tērpu darinātājas ir bijušas sievietes. Viņas ir zemes meitas un uztur sevī zemes enerģētiku. Ziemeļvidzemē, Ziemeļlatgalē un Latgalē atšķiras zemes ģeoloģiskie slāni. Šajās teritorijās zemes kristāliskais jeb nedzīvais slānis ir tuvu zemes virskārtai. Kristāls akumulē dažādas ietekmes. Tur ir pastiprināta zemes vadītā radiācija. Arī zemes magnētiskais lauks ir citādāks. Zemes magnētiskā lauka un radiācijas attiecības dažādās zemes vietās nosaka cilvēka domāšanas veidu un pasaules uztveri. Mēs esam baltu cilšu pēcteči, un mums ir līdzīgs priekšstats par pasauli un tās uzbūvi, bet atšķirības ir dažādos Latvijas apgabalos. Uz Kurzemes un Zemgales pusi kristāliskā slāna atradne nolaižas zemāk, un te ir biezāks auglīgās zemes slānis.

Jūs varat sastapt mūsu rakstu zīmes visā pasaulē, bet nekur jūs nesastapsiet šīs zīmes noteiktā rakstā. Tautastērpi tiek izrakstīti. Raksts satur noteiktu informāciju, un rakstīt nozīmē nodot šo informāciju. Tur, kur mūsu zemē auglīgais slānis ir biezāks, krāsu izjūta ir niansētāka. Tās nav tik spilgtas. Raksti ir sīkāki un ļoti bagāti. Bet tur, kur virspusē ir kristāliskais slānis, raksti ir lielāki un krāsas – spilgtākas. Vidzemes niansētos toņus citu valstu cilvēki nemaz neuzskata par krāsām. Tas liecina par mūsu cilvēku smalko krāsu uztveri. Turpretī skandināviem ir lieli ausekļi cimdos un zeķēs, Zīmes ir lielas, un izmantotas tikai pamatkrāsas bez niansēm. Bezgalīgās krāsu nianses ir mūsu prioritāte, arī smalkums. Zemes slāņu izvietojums ietekmē cilvēku psihi un pasaules uztveri. Vidzeme ir ievērojama ar inteliģenci – komponistiem, rakstniekiem… Zemgale ir saimnieku zeme, no šejienes nāk lauksaimnieki. Kurzemē ļaudis ir strukturēti, pašpietiekami, lepni. Viņi neies pie kaimiņa kaut ko aizņemties, kas Latgalē ir pilnīgi pretēji. Savā etnogrāfijā, kas ir izkristalizējusies vairāku gadsimtu laikā, mēs sastopam arī svešus elementus. Piemēram, Zemgales tērpam sudraba krelles ir votu tradicionālā rota. Tā nāk no Sēlijas un Zemgales, kur voti dzīvoja. Viņu pēcteči ir mūsu vidū. Kurzemes plecu izšuvuma raksti ir drukni un ukrainiski. Viens otrs elements ir aizgūts. Mēs svešos elementus esam integrējuši un padarījuši par saviem. Citu zemju cilvēki mūsu tautastērpus raksturo kā inteliģentus. Citu zemju tautastērpos izceļas fiziskais elements, tad mūsu tautastērpiem ir garīgais pielikums. Detaļas tautastērpā ir izkārtotas tā, lai tajā var izpausties pasaules uztvere. Cilvēks var radīt tikai to, kas ir viņš pats. Mēs uztveram pasauli divdaļīgi. Mūsu tērpiem augša un apakša ir nodalīta. Cilvēks kā fiziska būtne, kā jebkura dzīva šūna ir elektroniski polarizēts. Cilvēkam kreisā puse atbilst labās smadzeņu puslodes darbībai un otrādi. Galva telpiski atbilst ziemeļiem, kreisā roka – austrumiem, labā – rietumiem.

Senatnē, 4.– 11.gs., apbedījumos rotas iznīcināja vai lika līdzi kapā, jo uzskatīja, ka rota ir cilvēka neatņemama sastāvdaļa. Ja nomira cilvēks, tad jāmirst arī rotām. Virs cilvēka ķermeņa virsmas aptuveni pusmetru saglabājas cilvēka enerģētiskais lauks. Bieži vien mēs nevaram paciest, ka kāds mums pienāk pārāk tuvu jeb ienāk mūsu laukā. Ķermeņa smalkie enerģētiskie apvalki ir olas formā. Apģērbs ir aizsardzība. Čaula cilvēkam apkārt. Sedzene ir kā māja. Rakstu elementi ir paredzēti, lai nodrošinātu aizsardzību. Senatnē cilvēks vairāk bija dabas daļa, spēcīgāk sajuta dabas norises. Daudzviet ir augsta radioaktivitāte, citur zemes plaisas… Tās ir vietas, no kurām jāpasargājas. Arī no aukstuma pasargājamies ar siltu apģērbu. Raksti galvenokārt ir veidoti tur, kur cilvēkam atrodas enerģētiskais centrs, ko nevajadzētu iespaidot citiem (ap kaklu, ap roku, ap galvu). Rotas atrodas ķermeņa augšdaļā. Apakšdaļā parasti izmantots rupjāks audums. Vislielākās rotas liktas uz saules pinuma vai sirds apvidū. Rotas uzdevums ir novērst skatienu no tērpa valkātāja. Svešiniekam acīs „iekrīt” vispirms rota. Mūsu tautai nav raksturīgi pīrsingi, kāju sprādzes, atkailināti gurni un vēders. Mūsu tērps akceptē augstākos līmeņus. Cimdu rakstos ir ieadīta informācija. Ja cimdi bija paredzēti kāzu dāvanai, tad tajos ierakstīja arī vēlējumu. Es savam lindrakam / Sudrabiņa vīles šuvu. / Akmeņaina tautu sēta, / Pāri gāju mirdzēdama. Šajā tautasdziesmā sudrabs ir kā aizsargs. Jo sieviešu brunči vairāk krokotāki, jo vairāk tie nēsātāju bagātina ar zemes enerģiju. Tāpēc pat karstās vasarās nav grūti ar siltu tautastērpu, jo no tērpa nāk papildus spēks. Villaines ir aizsardzība. Tās veidotas piramīdas formā. Jostas sākumā bijušas praktiskam nolūkam, bet laika gaitā arī tās ieguva simbolisku nozīmi. Ar jostu saista ceļu, secību, tā atdala ķermeņa apakšdaļu (dabas daļu) no augšdaļas, kurai ir garīga nozīme. Josta ir vidus. Cilvēks ir kā pasaules koks. Ar kājām kā saknēm jāstāv stingri. Tās izsaka pagātni. Vidus – šis zemes dzīve, šodiena. Galva, rokas un ķermeņa augšdaļa ir kā zari. Tautastērps cilvēkam palīdz harmonizēties. Sava nozīme ir arī galvas segām. Zīļu vainagu var nēsāt meita tikai no pubertātes vecuma, no tā laika, kad meitene var kļūt māte. Mazākās meitenes var likt tikai puķu vainadziņu.Ir bijuši iniciācijas rituāli, kad meitene ienāk jaunas meitas kārtā. Par to liecina tautasdziesmas. Māte mani audzēdama / Sola Dieva dēliņam. / Kad uzaugu tad atdeva,/ Tad atdeva mēnešam. Ko, māmiņ, es darīšu / Pie mēneša aizgājusi? / Mēnestiņš grozījās: brīžiem jauns, brīžiem vecs. Meitas uzņemšana sievas kārtā ir mičošana jeb mārtošana. Zīļu vainagu nomaina pret sievas galvas autu. Sievas galvas sega ir augtākā statusā, nekā meitas vainags. Vainags ir uz galvas atvērts, tas nozīmē, ka meita vēl var izvēlēties. Vainags rotā sievietes augstāko garīgo līmeni jeb austrumu tradīcijā dēvēto čakru. Jāņos mēs nēsājam vainagu, jo vienojamies kopā ar dabu, svinam pārmaiņas. Sievas galvas rotas ir nosegtas. Pat sievu cepurēm ir aizvērta augšdaļa. Sieviete ir atvērta uz zemi, tāpēc valkā kleitas un brunčus. Biksēs viņa norobežojas no zemes enerģētikas. Sievietei kleita jāvelk pāri galvai, tas ir atbilstoši mūsu enerģētikai. Vīrieši atvērti uz augšu. Viņi valkā bikses. Sieviete norobežojās no augstākajām enerģijām. Vīriešu enerģētika ir pretēja. Vīrietis zemes enerģiju saņem caur sievieti. Sieviete visuma enerģiju saņem caur vīrieti. Sievietes un vīrieši arī apģērbu pogā no pretējām pusēm, citādi viņi jutīs diskomfortu. Enerģijām jābūt mijiedarbībā, tām jāsaspēlējas. Tā to ir daba iestādījusi. Šīs likumības nevajadzētu lauzt. Sieviešu krekliem ir garš šķēlums vidū. Tam ir praktiska nozīme, jo bija jābaro mazulis.” Ja jāizvēlas, no kāda metāla nesāt saktiņu, I.Kaže ieteica, ka labāk no sudraba. Jāizmanto cēlmetāli.

Teksts: Ligita Ābolniece

Foto un video: Inga Nestere