Diena ar citas pasaules klātesamību

Pirms piecpadsmit gadiem dramaturģes Leldes Stumbres lugu „Zvaigznes diena” iestudēja Jēkabpils Tautas teātra režisore Inta Ūbele. Gribas sacīt, ka šai lugai līdzīgi „Skroderdienām Silmačos”, ko parasti spēlē uz Jāņiem, nav lemts novecot, jo Zvaigznes diena nāk „katru gad ‘ no jauna”.

     Režisore Inta par lugas tapšanu stāsta: „Šī luga ir atnākusi, pieklauvējusi, uzrunājusi mani un palikusi kaut kur zemapziņā. Pirmo reizi to izlasīju 1998.gadā „Teātra Vēstnesī”. Tad ilgi šo eksemplāru nevarēju atrast. Nebija pienācis īstais laiks. Līdz tam man pašai ļoti daudzas lietas bija jāsaprot. Režisors Mihails Gruzdovs ir teicis: „Izdodas tad, kad sakrīt laiks, vieta un cilvēks.” To nevar ne izdomāt, ne izrēķināt. Man ļoti palīdzēja režisoru semināra nodarbības, ko vadīja M.Gruzdovs. Liktenis mums tos cilvēkus uzdāvina, ar kuriem ir jāsatiekas. Viņi pasaka to, kas mums būtu jāzina. Es biju no režisora „pabarota” un tāpēc varēju vairāk dot aktieriem. Man šī lugas iestudēšana bija ļoti skaists un radošs posms, arī smags. Šīs „radības” nebija samocītas, bet mokoši, smeldzīgi skaistas. Vienu brīdi es dzīvoju citā pasaulē. Priecājos, ka nenodarīju lugai pāri ieviešot ainu ar plīvuru un pikošanos. Tas tika uztverts kontekstā. Es baidījos, ka, apejot autori, ieliku šīs ainas. To nevar izstāstīt! Kā lai izstāsta rītu, rasu? Tas vienā brīdī piedzimst, un viss. Šis variants dzima procesā. Kad tevī ir absolūts miers, neko radošu izdarīt nevar. Ir jābūt kailiem nerviem, jājūtas konfliktā ar sevi, ar pasauli, lai kaut kas taptu. Reizēm liekas, ka es pat tur neesmu darījusi neko. Visas lietas saliek kāda Roka.” Par to, ka lugas beigās skatītājam ir sajūta, ka viss vēl tikai sāksies, režisorei ir atbilde. „Tas ir labi. Paldies Dievam, kaut kas ir izdevies! Mūsu vēlēšanās nav skatītājam pateikt visu priekšā, bet vest viņu sev līdzi. Likt pārdomāt dzīvi. Ja tāda enerģētika notika, ka skatītāju emocijas saslēdzās ar to, kas notiek uz skatuves, tad ir labi. Varbūt tā ir vīzija, ko mēs piedāvājam par nāvi, ka nāve nemaz nav kaut kas smags un drūms. Man liekas, ka vienmēr ir svarīgi atstāt nepiepildītu telpu starp sapni un īstenību, kurā reizēm var ienākt. Un tikai šajā brīvajā telpā var pieskarties brīnumam, tad, kad vismazāk to gaida. Tas tiek dāvināts, to nevar izlūgties. Svarīgi šo telpu nepiekraut ar aizvainojumu, ar pieprasījumu, ar stresu, ar steigu, ar neuzticēšanos, ar nogurumu… Annai un Edžum bija šī telpa, un starp viņiem varēja ienākt brīnums. Man Zvaigznes diena saistās ar mistēriju. Tā ir diena, kad ir citāda gaisma, citāds laiks, citas pasaules klātesamība.To nevar saprast, vien sajust, ka reālais ar ireālo ir saplūdis kopā.”

     Aktrise Aija Kusiņa atzīst savu līdzību Annas tēlam. „Mana vecāmāte nāk no laukiem. Bērnībā es daudz laika esmu pavadījusi laukos, slaukusi govis, gājusi ganos. Man lauku dzīves atmosfēra ir pazīstama. Īstenībā lugā ir parādīta viena diena – pēdējā diena. Anna ceļas no rīta ar priekšnojautām, bet viņa nezina, kas tās ir. Tā ir atmiņu diena. Ne katru dienu mēs dzīvojam atmiņās. Viņa atceras, ka pagājušogad te apmaldījusies putenī. Tomēr kaut kas vēl nebija izdarīts, nebijām izauguši. Pagājušogad bērna nebūtu bijis! Kaut pašās beigās tas tiek dots, vai mēs saprotam, ka tieši tas ir bijis vajadzīgs, lai notiek pēc Dieva plāna noteiktā laikā, vietā un ar noteiktiem cilvēkiem. Dramaturģe ir iedevusi Annai lielu dzīves pieredzes dziļumu. Bez Intas nebūtu šo lomu nospēlējusi. Mēģinājumu laiks bija grūts, bet piepildīts. Un ne vienmēr domas sakrita. Priecājos, ka varēju šo uzdevumu izpildīt. Nezinu kāpēc, bet man gribas teikt „Zvaigznes bērns”, nevis „Zvaigznes diena.”.”

Ligita Ābolniece